Visuma radīšana

Visaugstākā Dieva lejup sūtītajā Kurānā par visuma radīšanu mums tiek vēstīts: “Viņš ir debesu un zemes Radītājs bez iepriekšēja parauga.” (Kurāns 6:101)

Šis Kurāna apgalvojums pilnībā atbilst jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem. Gala rezultāts, pie kā nonākusi mūsdienu astrofizika, raksturojams ar to, ka visums, ieskaitot gan tā materiālos, gan nemateriālos lielumus, ir radies grandioza sprādziena rezultātā. Lielā Sprādziena teorija (angliski: The Big Bang theory) apgalvo, ka visums ir radies no nekā sprādziena rezultātā apmēram pirms 15 miljardiem gadu. Uz šo brīdi visa pasaules zinātniskā sabiedrība Lielā Sprādziena teoriju atzīst par vienīgo iespējamo visuma rašanās zinātnisko skaidrojumu.

Līdz Lielajam Sprādzienam nebija nekā, ko varētu nosaukt par vielu. No vides, kurā neeksistēja ne viela, ne enerģija, ne arī laiks un kuru metafiziski varētu raksturot kā ‘neko’, radās viela, enerģija un laiks. Šī lielā patiesība, ko mums pasniedz mūsdienu zinātne, tika pasludināta Kurānā jau pirms 1400 gadiem.

Visuma izplešanās

Pirms 14 gadsimtiem, kad astronomijas zinātne vēl nebija pietiekamā līmenī, lai atklātu visuma attīstības likumus, Kurānā jau bija aprakstīta visuma izplešanās: “Un debesis – tās Mēs uzcēlām ar spēku un Mēs nudien paplašinām.” (Kurāns 51:47)

Ajātā minētais vārds ‘debesis’ daudzviet Kurānā tiek lietots ar nozīmi ‘kosmoss’/ ‘visums’. Minētajā gadījumā, šis vārds ir lietots tieši šādā nozīmē. Citiem vārdiem sakot, Kurāns norāda, ka visums nemitīgi paplašinās – slēdziens, pie kura ir nonākusi arī mūsdienu zinātne. Daudzu pētījumu, novērojumu un aprēķinu rezultātā, kas veikti ar visjaunāko tehnoloģisko sasniegumu palīdzību, ir izvirzīta teorija par to, ka visumam ir bijis sākums, pēc kura tas nemitīgi izplešas.

Tomēr jāatzīmē, ka līdz pat divdesmitā gadsimta sākumam, zinātnes pasaulē valdīja pavisam cits vienots uzskats: visumam ir statiska struktūra, kura stiepjas laikā bezgalīgi. To, ka visums pastāvīgi attīstās un turklāt arī izplešas, ar teorētiskiem aprēķiniem divdesmitā gadsimta sākumā pamatoja krievu fiziķis Aleksandrs Frīdmans un beļģu zinātnieks Georgs Letrmans.

Šī nostāja 1929. gadā tika apstiprināta ar zinātniskajiem novērojumiem. Amerikāņu astronoms Edvīns Habls, vērojot debess sfēru caur milzīgu teleskopu, ievēroja, ka zvaigznes un galaktikas pastāvīgi attālinās viena no otras. Ja nemitīgi viens no otra attālinošies debess ķermeņi veido to, ko mēs saucam par visumu, tas nozīmē, ka visums atrodas nemitīgas izplešanās stāvoklī. Skatījums uz visumu kā tādu, kas pastāvīgi izplešas, galīgi tika pierādīts ar pētījumiem, kas veikti pēdējos gados. Taču šī patiesība, kas nebija zināma cilvēkiem tajos tālajos laikos, tika pasludināta Kurānā, jo tas iemieso vārdus, kurus teicis Allāhs – visa esošā Radītājs un Valdnieks.