Ap 940. gadu, kad Andalūzijā valdīja Umaijjidi, dzima viens no izcilākajiem ķirurģijas pionieriem – Abul Kāsims Khalafs Ibn Al-Abbas Al-Zahrāvi. Eiropas vēsturnieki Al-Zahrāvi dēvē par Alzahāvi, Ezzahrāvi, Zahrāviusu, Aikarāvi, Alsahrāvi un pat par Abulkāsi, Bulkāsi un Bulkāsimu, kas ir atvasinājumi no viņa īstā vārda.

Maz ir zināms par Al-Zahrāvi dzīves agrīnajiem gadiem, kas, iespējams, ir tāpēc, ka viņa dzimtā pilsēta El-Zahra tika sagrauta 1011. gadā. Tomēr viņu atceras dēļ viņa grandiozā devuma medicīnas laukā.

Pirmo zināmo Al-Zahrāvi biogrāfiju ar nosaukumu “Jadhwar Al-Muqtabis” sarakstīja Abu Muhammads bin Hazms (993-1064) aptuveni sešdesmit gadus pēc viņa nāves. Tulkojumā šī grāmata saucas “Par Andalūzijas kalpiem” – tā min Al-Zahrāvi kā visietekmīgāko no Umaijjidu laika Spānijas ārstiem un ķirurgiem.

Al-Zahrāvi sarakstīja ievērojamo medicīnas enciklopēdiju “At-Tasrif liman Adžiza an At-Talif”. Šī enciklopēdija, kas tulkojumā saucas “Medicīnas metode” un saīsināti tiek dēvēta par “At-Tasrif”, ir viena no medicīnas zinātņu izpētes meistardarbiem. Tā sastāv no trīsdesmit bieziem sējumiem un tapusi kā rezultāts piecdesmit gadu ilgam darbam pie medicīnas uzlabojumiem, īpaši ķirurģijas jomā. No tās var gan mācīties Al-Zahrāvi metodes, gan arī uzzināt par viņa dzīvi un personību.

 

“At-Tasrif” ir apskatītas dažādas tēmas, kā, piemēram, ķirurģija, oftalmoloģija, farmakoloģija, pareizs uzturs, dzemdniecība, mātes un bērna veselība, kā arī cilvēka anatomija un fizioloģija. Al-Zahrāvi klīniskās metodes mudina uzmanīgi izpētīt katru individuālo gadījumu un brīdina nesekot grāmatām vārds vārdā, lai noteiktu akurātu diagnozi un parakstītu ārstēšanu.

“At-Tasrif” lielākā nodaļa ir veltīta ķirurģijai. Tā tiek uzskatīta par pirmo darbu arābu valodā, kas tik plaši iztirzā šo tēmu. Al-Zahrāvi ir ilustrējis un izskaidrojis aptuveni 200 ķirurģijas instrumentu lietošanu, kuru lielāko daļu izgudroja viņš pats. Nozīmīgi raksturoto instrumentu paraugi ir aparāts, ar kuru var izņemt kaklā iestrēgušus priekšmetus, kā arī ierīces auss un dzemdes iekšējai apskatei.

Turklāt Al-Zahrāvi tiek uzskatīts par vienu no agrīnajiem plastiskajiem ķirurgiem, jo vairākas no viņa veiktajām operācijām šodien tiktu klasificētas kā plastiskās operācijas. Viņš izcili darbojās arī zobārstniecībā – viņa enciklopēdijā ir raksturotas vairākas zobārstniecības operācijas, kā arī diskusija par deformētu zobu problēmu un kā to risināt. Al-Zahrāvi izstrādāja arī procedūru mākslīgo zobu izgatavošanai.

Savā enciklopēdijā, Al-Zahrāvi uzsver to, ka ir svarīgi nodibināt labas attiecības starp ārstu un pacientiem – ārstam ir jāgūst pacienta uzticēšanās un jānodrošina viņa labsajūta, neatkarīgi no ārstējamā sociālā statusa. Viņam ļoti patika dalīties zināšanās ar saviem skolniekiem, kurus viņš sauca par “saviem bērniem”. Sava cilvēciskuma un godīguma dēļ, Al-Zahrāvi tika nozīmēts par Spānijas karaļa Al-Hakama II personīgo ārstu.

Rietumu pasaule uzzināja par Al-Zahrāvi caur viņa darba tulkojumiem, pirmo no kuriem uz latīņu valodu veica Gerards no Kremonas. Kopā ar Ibn Sinas “Kanonu”, Al-Zahrāvi enciklopēdija tika plaši lietota kā mācību materiāls Eiropas universitātēs no 12. līdz 17. gadsimtiem. Viņš ietekmēja arī ķirurģijas sfēru; piemēram, franču ķirurgs Gajs de Čauliaks savā darbā “Lieliskā ķirurģija” (1363) ir atsaucies uz Al-Zahrāvi darbu “At-Tasfir” vairāk kā 200 reižu.

Vēl šodien ir jūtama Al-Zahrāvi ietekme, jo daudzas modernās ķirurģijas metodes sakņojas “At-Tasrif”. Al-Zahrāvi centieni ir patiešām atalgojušies, jo no tiem guva labumu viņa laika islāma impērija un tie ir nozīmīgi sekmējuši medicīnas attīstību.

————————————

Raksta autors: Rima Aoudia (Rym Aoudia)

Raksta avots: www.hibamagazine.com