Dižo muslimu domātāju Ibn Khaldunu pelnīti uzskata par mūsdienu socioloģijas priekšteci. Šī viduslaiku zinātnieka meklējumi un pētījumi ir pieprasīti arī mūsdienās.

Abdurrahmans Ibn Khalduns (1332. – 1406.) ir viens no pirmajiem civilizācijas vēstures teorētiķiem un pašiem senākajiem socioloģisko koncepciju autoriem. Pēc vēsturnieka un filozofa Arnolda Toinbi domām, islāma zinātnieks „iecerēja un noformulēja vēstures filozofiju, kura, bez šaubām, ir dižākais no visu laiku un visu tautu darbiem, ko jebkad radījis cilvēka prāts”. Nozīmīguma ziņā socioloģijas kā zinātnes jomā viņš ierindojams kopā ar tādiem vēlākiem autoriem kā Makjavelli, Viko un Monteskjē.

Ibn Khalduns piedzima 1332. gadā dižciltīgā ģimenē, kas ienāca Tunisijā no Andalūzijas. Hafsidu dinastijas laikā, viņa vecvectēvs bija finanšu ministrs.

Sešpadsmit gadu vecumā Abdurrahmans kļuva par bāreni un sāka strādāt – sākumā kā rakstvedis Tunisijas sultāna galmā, bet vēlāk kā Marinīdu sultāna Fēzā personīgais sekretārs, kā Granadas emīra sūtnis pie Kastīlijas karaļa un visbeidzot kā hadžibs (padomnieks) Hafsīdu sultānam Bužā (Béjaïa, Bougie, Bgayet, Bijāyah). Savas dzīves pēdējos gadus viņš pavadīja Kairā, pildot kadi (augstākā tiesneša) funkcijas un strādājot kā muslimu tiesību pasniedzējs Al-Azharas universitātē. Neilgi pirms nāves, zinātnieks pārgāja dienestā pie Timura (Tamerlana), kura uzdevumā viņš sastādīja dzimtā Magriba (islāma pasaules rietumi – mūsdienu Tunisija, Alžīra un Maroka) aprakstu.

Zinātnieka gatavība strādāt dažādu valdnieku labā pastāvīgi mainīgajos politiskajos apstākļos tika vērtēta pretrunīgi. Taču nevar neatzīt, ka tieša piedalīšanās sava laika politiskajā dzīvē (kalpošana gandrīz pie visiem Magriba valdniekiem) labvēlīgi ietekmēja Ibn Khalduna vēsturiski-socioloģiskās nodarbes un pārdomas.

Nozīmīgākais no viņa darbiem ir “Lielā vēsture” jeb “Pamācošo piemēru grāmata, sākumu pieraksts un notikumi no arābu, persiešu un berberu un viņu vareno laikabiedru dienām”. Īpaši slavens ir darbs “Ievads” “Lielajai vēsturei”, kas pazīstams ar nosaukumu “Mukaddima”. Šis darbs ir sava veida viņa laikmeta sociālekonomiskās un politiskas dzīves enciklopēdija.

Fragmenti no “Mukaddima” satur domātāja uzskatu izklāstu par cilvēka sociālo dabu un viņa izzināšanas spējām, par valsts attīstības evolūcijas (piecu fāžu) likumsakarībām un par priekšnoteikumiem, kas nepieciešami sekmīgai valsts pārvaldei.

Tajā izklāstīts dinastiju maiņas ciklu zinātnisks sociāldinamisks skaidrojums, kura pamatā ir sarežģītās politisko, militāro, morāli-psiholoģisko, ekonomisko, ģeogrāfisko, klimatisko un citu faktoru mijiedarbības analīze.

Savā darbā “Ibn Khalduna likums”, profesors Nikolajs Rozovs no Novosibirskas raksta, cik ļoti aktuāli un piemēroti Krievijas politiskām reālijām ir Ibn Khalduna pētījumi. Viņš raksta: “Skaidrs, ka viduslaiku Ēģiptes sabiedrības faktori un aspekti radikāli atšķiras no mūsdienu Krievijas. Tomēr viduslaiku ēģiptieša skatījums izrādās visai vērīgs, bet pieeja daudzējādu cēloņsakarību un ciklisku likumsakarību uzskaitei – mūsdienīga un pamācoša. Nav brīnums, ka Ibn Khalduna idejas pašlaik attīstās un tiek precizētas Rietumu un Krievijas zinātnieku matemātiskajā modelēšanā.”

Taču pat iepriekš minētie nopelni nerada pilnīgu priekšstatu par Ibn Khaldunu, ja vērā netiek ņemta garīgā pasaule, kurā dzīvoja un radoši darbojās zinātnieks. Viņa darbu vispusīgai un dziļai sapratnei nepieciešams izprast to garīgo vērtību atmosfēru, kas viņu ieskāva un no kuras viņš smēlās iedvesmu.

Darbojoties zinātnes jomā, dodot pamācības ļaudīm, viņš neaizmirst par savu stāvokli Radītāja acīs. Kā dievbijīgs muslims, viņš sava slavenā darba ievadā raksta šādus vārdus: „Raksta (Visaugstākā) nabaga vergs, Abdurrahman Ibn Muhammad Ibn Khaldun Al’-Hadrami, kurš alkst sava Kunga un kurš cer uz Viņa žēlastību.”

Viņa dzīvi un daiļradi caurvij islāma vērtības, un tās tiek būvētas uz islāma tikumības kodeksa, kultūras un ētikas, sabiedriskās iekārtas, ekonomiskās un politiskās sistēmas pamatiem, kas izriet no Dievišķajiem rakstiem un dabas likumiem, ko iedibinājis Visaugstākais.

Saskaņā ar islāmu visi cilvēki dzimst taisni un bez grēka, un vienādā pakāpē ir atbildīgi Visaugstākā priekšā, neatkarīgi no nacionalitātes, dzimuma un rases piederības:

Ak, cilvēki! Mēs radījām jūs no vīrieša un sievietes un pataisījām jūs par tautām un ciltīm, lai jūs viens otru iepazītu. Patiesi, no jums tas godājamākais Allāha priekšā ir tas dievbijīgākais. Patiesi, Allāhs ir Zinošs un Pārzinošs. (Kurāns 49:13)

Ibn Khalduns studēja dažādas tautas, ciltis un civilizācijas, to paražas, politiskās un ekonomiskās sistēmas. Viņš atklāja likumus un cēloņsakarības, kas ir gan personības, gan sabiedrības, valstu un kultūru veidošanās pamatā. Viņš pētīja sakarības starp tautu ģeogrāfiju un to dzīvesveidu, morāles un pasaules uzskatu pamatiem.

No neizglītotu beduīnu kopienām islāms radīja attīstītu civilizāciju, kas dāvājusi pasaulei diženus zinātniekus un pirmatklājējus. Šī mācība pārvērta nesaudzīgus laupītājus taisnīgos gudrajos, bet izvirtušus dzērājus – izcilos sabiedrības aktīvistos. Tie bija cēli bruņinieki dienā un lūgšanās raudoši mūki naktī – tā dēvēja islāma Pravieša līdzgaitniekus.

Ibn Khalduns kļuva par šā mantojuma turpinātāju. Viņš bija no tās pašas dievbijīgo zinātnieku plejādes, no kuras bija arī diženais ārsts Ibn Sina vai izcilais matemātiķis Al-Khorezmi. Viņi pārstāvēja diženu civilizāciju, kas balstās uz diviem pīlāriem – ticības un zinātnes.

Tiecoties izzināt cilvēciskās esamības likumus, Ibn Khalduns bija gan vēsturnieks, gan arī ģeogrāfs un valodnieks, tādējādi izpildot Visaugstākā gribu, līdzīgi daudziem citiem izciliem zinātniekiem un domātājiem, kuri atklāja Dieva zīmju un parādību dziļumu:

Mēs parādīsim viņiem Mūsu zīmes pa visu [plašo] horizontu un viņos pašos, kamēr vien viņiem netaps skaidrs, ka tā ir patiesība. (Kurāns 41:53)

Diženais muslimu domātājs Ibn Khalduns un plejāde citu pasaulē ne mazāk pazīstamu muslimu viduslaiku zinātnieku deva nenovērtējamu ieguldījumu cilvēces attīstībā. Izzināt pasauli viņus iedvesmoja Kurāns, Pravietis un viņa dievbijīgie sekotāji. Liecība tam ir viņu nenovērtējamie darbi, kas ir svēto tekstu un teoloģiskas retorikas caurvīti un kuros reliģija savijas ar zinātni.

Izmantotā literatūra:

1. Ибн Халдун. «Тарих Ибн Халдун» (“Большая история”) . Бейрут, 1992 г.

2. Арифов С. «Ибн Халдун – наследие его научных трудов». Газета «Арраид» № 73.

3. Розов Н. «Закон Ибн Халдуна». Журнал «Политический класс» № 15.

—————————————-

Raksta autors: Muhammads Salahetdinovs

Raksta avots: www.islamnews.ru