Islāma zinātnēs visas zināšanas par reliģiju izriet no diviem avotiem: Kurāna un hadīsiem (Pravieša Muhammada (s) teiktā un darīta atstāstiem). Kurāns tiek uzskatīts par Allāha neizmainītajiem vārdiem, ko Viņš atklājis Pravietim Muhammadam (s), un tādējādi tas ir visu islāmisko zināšanu stūrakmens. Nākamais avots pēc Kurāna ir Pravieša (s) sniegtais piemērs.

Taču ņemot vērā, ka viņš dzīvoja pirms 1400 gadiem, kā gan mēs varam būt droši, ka viņam piedēvētie izteicieni un darbības ir patiesas un neizmainītas? Kādam, kurš nav dzirdējis par hadīsu zinātni, hadīsu krājumi var šķist neuzticami un radīt aizdomas par viltošanu. Tomēr, pateicoties 9. gs. dzīvojušā imāma Muhammada Al-Bukhāri darbam, hadīsu zinātne ir pasargāta no šādām problēmām, izmantojot sistemātisku un pilnīgu pārbaudes metodi attiecībā uz visu, ko Pravietis (s) teicis. Tādējādi pat 21. gs. mēs vēl joprojām varam gūt tiešu labumu no autentiskiem Pravieša Muhammada (s) izteicieniem.

Al-Bukhāri dzīves sākums 

Abu Abdallāhs Muhammads ibn Ismaīls Al-Bukhāri ir dzimis 809. vai 810. gadā Buhāras pilsētā, kas šobrīd atrodas Uzbekistānas teritorijā. Viņš ir nācis no persiešu ģimenes, kas pieņēma islāmu trīs paaudzes pirms viņa laika. Diemžēl mazā Al-Bukhāri tēvs mira, kamēr viņš bija vēl tikai zīdainis, un viņu uzaudzināja māte. Tomēr par spīti grūtajiem apstākļiem, Al-Bukhāri jau no ļoti agra vecuma nodevās islāmisko zinātņu apguvei.

Mācoties pie skolotājiem no viņa dzimtās pilsētas un tās apkārtnes, Al-Bukhāri veltīja sevi hadīsu un fikh (islāma jurisprudences) apguvei. No agra vecuma viņš izrādīja unikālas spējas saprast sarežģītus ar likumdošanu saistītus jautājumus, bet vēl jo svarīgāk – viņš spēja atcerēties garas un sarežģītas hadīsu atstāstu virknes. Lai hadīsu varētu uzskatīt par autentisku, ir nepieciešams, lai virkne uzticamu atstāstītāju saistītu to ar Pravieti Muhammadu (s). Šajā jautājumā Al-Bukhāri bija izcils.

Vēlos pusaudžu gados, Al-Bukhāri bija pabeidzis savas apmācības Buhārā un kopā ar māti un brāli devās Hadžā (svētceļojumā) uz Meku. Kopš islāma uzplaukuma 600-tajos gados, Meka bija kļuvusi par unikālu tikšanās vietu ceļotājiem no visas pasaules. Tā kā visu muslimu pienākums ir vismaz reizi dzīvē izpildīt Hadžu [ja viņi to spēj atļauties], Meku pastāvīgi apmeklē cilvēki no visām pasaules malām. Tādam hadīsu pazinējam kā Al-Bukhāri šāda vide bija nenovērtējama.

Viņš pavadīja Mekā un Medīnā vairākus gadus, turpinot vākt hadīsus no pasaules vadošajiem hadīsu zinātniekiem, iegaumējot hadīsu tekstu (matn) un atstāstītāju virkni (isnad), kā arī padziļinot savu sapratni par atstāstītāju uzticamību (zināšanām par cilvēkiem – ‘ilm al-ridžāl). Savos brieduma gados viņš ceļoja uz Ēģipti, Sīriju un Irāku, lai turpinātu mācīties, līdz visbeidzot apmetās Basrā, kur sastādīja savu monumentālo hadīsu krājumu.

Sahīh Al-Bukhāri

Lai gan imāms Al-Bukhāri ir sarakstījis vairākus darbus par hadīsu zinātni, vispaliekošākais ieguldījums islāmiskajā zinātnē ir viņa vairāk kā 7 000 hadīsu krājums, kuru viņš nosauca par “Al-džāmi’ al-Sahīh al-Musnad al-Mukhtasar min Umur Rasūl Allāh wa sunanihi wa Aijjamihi”, kas nozīmē “Saīsinātā autentisko hadīsu kolekcija ar savienotām atstāstītāju virknēm par jautājumiem, kas attiecas uz Pravieti (s), viņa praksi un viņa laiku”. Lai pabeigtu šo kolekciju, viņam bija nepieciešami sešpadsmit gadi, un kopš tā laika tā tiek uzskatīta par visautentiskāko hadīsu grāmatu vēsturē, pazīstamu ar nosaukumu “Sahīh Al-Bukhāri”, kas nozīmē “Autentiskie hadīsi no Al-Bukhāri”.

“Sahīh Al-Bukhāri” unikalitāte slēpjas imāma Al-Bukhāri skrupulozajā uzmanībā pret detaļām hadīsu krājuma sastādīšanas procesā. Hadīsu autentiskuma akceptēšanai viņš izvirzīja daudzreiz stingrākus noteikumus nekā citi hadīsu zinātnieki. Konkrētā hadīsa atstāstītāju virknei bija jābūt pārbaudītai kā autentiskai un uzticamai, pirms imāms Al-Bukhāri to iekļāva hadīsu krājumā. Piemēram, pirmais hadīss grāmatā sākas šādi:

“Mēs dzirdējām no Al-Humaijdi Abdallah ibn Al-Zubaijr, kas teica, ka viņš dzirdēja no Sufjana, kurš teica, ka viņš dzirdēja no Jahja ibn Sa’īd Al-Ansari, kas teica, ka Muhammads ibn Ibrāhīms Al-Taijmi viņu informēja, ka dzirdēja ‘Alkama ibn Vakkas Al-Laijthi sakām, ka viņš dzirdēja ‘Umar ibn Al-Khatab sakām no sprediķa kanceles, ka viņš dzirdēja Pravieti Muhammadu (s) sakām: “Darbības ir tikai saskaņā ar nodomiem…”

Imāms Al-Bukhāri rūpīgi pārbaudīja šo sešu atstāstītāju virkni. Lai viņš varētu atzīt hadīsu par autentisku, viņam bija nepieciešams padziļināti izstudēt visu šo ķēdē iesaistīto cilvēku dzīves. Viņš izpētīja kur un kad šie atstāstītāji dzīvoja, lai pārliecinātos, ka atstāstītājs un tas, no kura atstāsta, ir bijuši vienā laikā un vietā, dzīvē patiešām ir satikušies un pārrunājuši šo hadīsu. Ne visi hadīsu pazinēji pieprasīja pierādījumus tam, ka divi secīgi atstāstītāji tiešām bija personīgi tikušies, bet imāma Al-Bukhāri stingrās prasības ir tas, kas padara viņa krājumu unikālu.

Tāpat arī imāms Al-Bukhāri pārbaudīja atstāstītāju dzīves, lai pārliecinātos, ka viņi bija uzticami cilvēki un neviltotu vai neizmainītu vārdus hadīsā. Ja viņš atklāja, ka kāds no šīs virknes bija atklāti grēkojis vai tika uzskatīts par neuzticamu, šis hadīss tika nekavējoties atmests un netika iekļauts viņa grāmatā, ja vien šim pašam hadīsam nebija pieejama cita stiprāka atstāstītāju virkne.

Izmantojot šīs stingrās vadlīnijas hadīsu pieņemšanai, imāms Al-Bukhāri bija pirmais, kurš radīja sistemātisku hadīsu klasificēšanas pieeju. Katrs hadīss, kuru viņš izanalizēja, tika nosaukts vai nu par sahīh (autentisku), hasan (labu), mutavatir (atkārtotu vairākās virknēs), daīf (vāju) vai mavadu (viltotu). Kopš tā laika šī sistēma kļuva par standartu, pēc kura arī pārējie hadīsu zinātnieki klasificēja hadīsus.

Imāma Al-Bukhāri Fikh

Imāma Al-Bukhāri hadīsu kolekcija ir monumentāls sasniegums un neaizvietojams hadīsu zinātnes stūrakmens. Balstoties uz viņa darbu, mācība par hadīsiem kļuva par zinātni, kuru regulēja noteikumi, kas aizsargāja nozari no jaunievedumiem un kropļojumiem. Taču viņa Sahīh nav tikai hadīsu krājums. Al-Bukhāri sakārtoja savu krājumu tā, lai to varētu izmantot arī veicot secinājumus par islāma likumdošanas jautājumiem – fikh.

Sahīh ir sadalīts 97 grāmatās, no kurām katra sastāv no vairākām nodaļām. Katras nodaļas nosaukums norāda uz konkrēta fikh jautājuma lēmumu. Katrā nodaļā ir atrodami hadīsi, kurus viņš ir atzinis par autentiskiem, un kuri atbalsta attiecīgo lēmumu. Piemēram, nodaļa par papildus lūgšanām Ramadāna mēnesim (Taravīh) saucas “Ramadāna nakts papildus lūgšanu pārākums” un satur sešus Pravieša (s) izteicienus par to, cik svarīgas ir Taravīh lūgšanas.

Līdz ar to Sahīh Al-Bukhāri ir ne tikai visautentiskākā jebkad sastādītā hadīsu grāmata – imāms Al-Bukhāri bija arī gana tālredzīgs, lai izveidotu to kā likumu grāmatu, kas palīdz muslimiem ikdienā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas tuvāk Pravieša (s) dzīvei. Vēlāk viņa monumentālais darbs iedvesmoja vairākas hadīsu zinātnieku paaudzes, ieskaitot viņa skolnieku Muslim ibn Al-Hadždžadž, kurš apkopoja krājumu ar nosaukumu Sahīh Muslim, kas tiek uzskatīts par otro autentiskāko pēc Sahīh Al-Bukhāri.

Viena no visbiežāk sastopamajām ne-muslimu apsūdzībām pret islāma zinātnēm un mācību par hadīsiem ir tā, ka nav iespējams pārbaudīt hadīsus un ka tos nevajadzētu izmantot par ticības vai likumdošanas jautājumu avotu. Šis arguments ir balstīts uz ļoti kļūdainu saprašanu par to, kā tika apkopoti hadīsi, un kādas neticamas pūles pielika tādi zinātnieki kā Al-Bukhāri, lai pārbaudītu to autentiskumu. Caur Al-Bukhāri un citu hadīsu zinātnieku monumentālajiem darbiem, mēs spējam uzzināt kuri vārdi un darbības var tikt patiesi saistītas ar pravieti Muhammadu (s) pat 1400 gadus pēc viņa nāves.

Bibliogrāfija:

Khan, Muhammad. The Muslim 100. Leicestershire, Apvienotā Karaliste: Kube Publishing Ltd, 2008.

Siddiqi, Muhammad. Hadith Literature. Kembridža: The Islamic Texts Society, 1993.

———————————————————-

Raksta avots http://lostislamichistory.com/imam-al-bukhari-and-the-science-of-hadith/