Visumam bija sākums. Kāds bija tā cēlonis?

Mums ir jāapzinās, ka, dzīvojot šajā pasaulē, mēs pastāvīgi tiekam ieprogrammēti gan mentāli, gan arī intelektuāli – gluži kā datori. Šī programmēšana, ar ko mēs sastopamies savas dzīves laikā, sniedz mums noteiktu skatu uz pasauli, kuru mēs pieņemam, paši to neapzinoties. Kā pierādīti fakti mums tiek celtas priekšā dažādas tēzes par dabu un visumu – kā tie cēlušies un un kā mēs paši esam radušies. Tas tiek darīts ar mērķi padarīt pasauli pilnīgi sekulāru, atbrīvot to no jebkādas reliģijas un radīt tā saucamo novus ordo seclorum (jauno sekulāro jeb pasaulīgo kārtību).

Daudziem no jums noteikti būs grūti tam noticēt, bet, izlasot šo rakstu, jūs redzēsiet skaidrāk nekā jebkad agrāk, ka Radīšanas teorijas piekritējiem jau no sākta gala bija taisnība. Viņiem vienkārši trūka argumentācijas.

Ikdienā mēs esam aizņemti ar uzņēmumu vadīšanu un turības vairošanu, pērkot mājas, automašīnas vai arī vienalga kas tas būtu. Bet kad mums tiek atgādināts par Dievu, reliģiju, dzīvi un morāli, mēs atbildam: „Paklau, man tam nav laika!” Tas ir tāpēc, ka mediji mērķtiecīgi vilina mūs prom no patiesi svarīgiem jautājumiem un pārliecinās, ka mūs interesē tikai un vienīgi tas, kā labi pavadīt laiku, gardi paēst un iegūt pēc iespējas vairāk materiālo labumu. Tādējādi mūsdienās jaunieši, kas vēlas darīt ko patiešām patiesu un svarīgu, sastopas ar grūtībām – masu kas ir iestrēgusi matrixā un labprātāk ballējas nekā klausās patiesībā; viņi labprātāk izvēlas staigāt pa veikaliem un iepirkties, nekā iestāsies par taisnīgumu. Viņi ir iestrēguši šajā neīstajā pasaulē, un mūsu pienākums ir palīdzēt viņiem pamosties. Bet kā lai pēc visas šīs smadzeņu skalošanas mēs atmostamies un spējam saprast, ka ir tāds Radītājs, ir Dievs?

Visumam bija sākums

Pirms apmēram 15 miljardiem gadu debesīs nebija zvaigžņu, nebija pat tādu debesu. Eksistēja tikai pirmatnējais ultrablīvais objekts. Bet tad notika Lielais Sprādziens (Big Bang) un viss pēkšņi izpletās. Tie ir pirmie mirkļi tam, kā viss radās.

20. gadsimta sākumā, zinātnieki uzskatīja, ka visums vienmēr ir eksistējis, ka matērija un enerģija ir mūžīga un vienmēr ir te bijusi. Šo modeli sauc par „Stabilā stāvokļa modeli” (The steady-state model), jo šis uzskats noteica, ka visums ir bijis vienmēr, atrodas stabilā stāvoklī un nemainās. Bet pēdējo 100 gadu laikā, zinātnieki ir no šī modeļa atteikušies, jo pierādījumi norāda uz pretējo – visums mainās un palielinās, kas nozīmē, ka tam bija sākums un to sauc par „Visuma izplešanos” (The Expanding Universe). Tiek lēsts, ka tas sākās pirms 12-15 miljardiem gadu.

Sākotnēji pētnieki to negribēja pieņemt, bet 1929. gadā Edvīns Habls (Edwin Hubble) atklāja pirmo pierādījumu – galaktikas attālinājās viena no otras. Tas nozīmēja, ka kaut kad sen atpakaļ, tās bija kopā, un kaut kas lika tām sākt kustēties un attālināties. To sauc par Lielo Sprādzienu. Otrs pierādījums ir kosmiskais starojums (cosmic background radiation), un pēdējais šis teorijas pierādījums ir salīdzinoši lielais vieglo elementu daudzums. Tas viss būtībā arī izbeidza diskusijas starp šo divu teoriju piekritējiem, un vairums zinātnieku pieņēma Lielā Sprādziena teoriju.

Patiesībā arī Einšteina izstrādātā vispārīgā relativitātes teorija norādīja uz to, ka visumam būtu jābūt sākumam un tas izplešas. Einšteinam tas nepatika, un tāpēc viņš savai teorijai pievienoja to, kas saucas „Kosmoloģiskā konstante”. Tomēr vēlāk viņš saprata, ka tādas nemaz nav, un visums patiešām izplešas – viņš izmeta šo konstanti un teica, ka tās ieviešana bija viena no lielākajām kļūdām, kādu viņš jebkad ir pieļāvis. Tā vēlāk tika atjaunota tikai pilnīgi citā izteiksmē.

Lielā sprādziena modelis zinātnieku vidū sākotnēji tika pieņemts ar skepticismu, jo viņi zināja, ka tas, ka visam bija sākums, paver iespēju, ka tam bija arī Radītājs, kas to visu sāka. Vai esat kādreiz sev jautājuši, no kurienes radās visums, kāpēc viss eksistē nevis nekas? Tipiski ateisti vienmēr teica, ka visums ir mūžīgs un nekas nav to radījis. Piemēram, plaši pazīstams ateists Bertrands Rasels (Bertrand Russell) radio programmā izteicās: „Visums te vienkārši ir un tas arī viss.” Astrofizikas pierādījumi liecina, ka visumam bija sākums, taču vairums nespeciālistu neizvērtē to, ka Lielajā Sprādzienā tika radīta ne tikai visa matērija un enerģija, bet arī fiziskā telpa un pats laiks. Ir ārkārtīgi svarīgi to apzināties, jo, kā norāda Kembridžas astronoms Freds Hoils (Fred Hoyle), tas liecina, ka visumam vajadzēja rasties no nekā. Šāds apgalvojums var būt stipri mulsinošs ateistiem. Antonijs Kenedijs (Anthony Kennedy) no Oksfordas Universitātes izteicās: „Lielā Sprādziena teorijas atbalstītājiem, katrā ziņā ja viņi ir ateisti, ir jātic ka visums radās no nekā un ne no kā.” Bet tas nav loģiski – no nekā nekas nerodas. Pat ateistu filozofs Deivids Hjūms (David Hume) vēstulē rakstīja: “Es nekad neesmu apgalvojis tik absurdu iespējamību, ka kaut kas varētu rasties bez cēloņa.” Līdzīgi P. Dž. Tzortzis savā publikācijā par laiku teica: „Ja ir kas tāds, ko mēs uzskatām par neaptveramu, tad tas ir, ka kaut kas varētu rasties no nekā.”

Kas ir visuma cēlonis?

Bet tad no kurienes visums radās? Kāpēc eksistē visums nevis nekas? Ir jābūt cēlonim, kas ienesa visumu esamībā. Mēs varam apkopot šādus secinājumus: Tam, kas sākas, ir cēlonis; Visums sākās; Līdz ar to visumam ir cēlonis. Pagaidām šis secinājums neko nenozīmē, ne to ka tas ir Dievs, Jēzus vai vēl kas cits. Tikai to, ka eksistē kaut kāds cēlonis. Rodas jautājums – kas varētu būt šis cēlonis? Pirmatnējais ultrablīvais objekts tas nevarēja būt, jo ar to tiek saprasts pirmatnējais visums, turklāt šim cēlonim būtu jābūt ārpus matērijas, telpas un laika, jo, saskaņā ar zinātnieku viedokli, tie visi tika radīti kopā ar visumu.[i] Tātad spriedīsim kritiski. Kas ietilpst šajā kategorijā? Tikai divas lietas ir ārpus laika, telpas un matērijas – vai nu abstrakts objekts, vai arī iemiesots prāts.

Šādi mēs nonākam pie divām pilnīgi pretējām pasaules uztverēm. Viena nosaka, ka sākumā bija enerģija, daļiņas un viss ir atvasināts, tai skaitā informācija. Otra nosaka pilnīgi pretējo. Tātad pirmā saka, ka primārā ir enerģija un prāts ir atvasināts, bet otrā nosaka, ka primārais ir prāts un enerģija ir atvasināta. Pirmā pārstāv materiālismu, kamēr otrā – teismu, un starp abiem šiem uzskatiem pastāv konflikts. Tomēr pievērsiet uzmanību, ka ir zinātnieki, kas atbalsta katru no šīm nostādnēm.

Abstrakti objekti

Kurš no abiem uzskatiem varētu būt labāks kandidāts? Abstraktie objekti… problēma ar tiem ir tā, ka tie ir nespējīgi kaut ko izraisīt vai radīt. Piemēram, skaitlis numur viens nespēj neko izraisīt, vienkārša aritmētiskā darbība 1+1=2 līdz šim vēl neko nav radījusi. Ja es ielieku savā bankas kontā 1000 eiro šodien un rīt vēl 1000 eiro, tad aritmētikas likumi man paskaidros, ka man tagad kontā ir 2000 eiro. Bet tie tur neradās aritmētiskās darbības rezultātā, bet gan tāpēc, ka es tos tur ieliku. Ja es gaidīšu tikai uz aritmētikas likumiem, tad palikšu mūžīgā bankrotā.

Dabas fenomenu raksturošanai, zinātniekiem patīk izstrādāt uz matemātiskiem likumiem balstītas teorijas, kas viņiem palīdz paredzēt notikumu gaitu. Viņi to ir darījuši ar apbrīnojamu precizitāti, tomēr, domājams, vairākums saprot, ka teorijas un likumi, ko viņi ir atklājuši, paši par sevi nespēj radīt neko, kur nu vēl visumu. Tomēr Stīvens Hokings (Stephen Hawking)[ii] šķiet tā nedomā un savā jaunajā grāmatā apgalvo, ka mūsdienu zinātne ir apstiprinājusi, ka visuma radīšanai nav nepieciešams Dievs. Viņaprāt fizikas likumi, nevis Dievs, izskaidro kā radās visums, un Lielais Sprādziens bijis neizbēgamas šo likumu sekas: „Tāpēc ka ir tāds gravitācijas likums, visums var radīt pats sevi no nekā.” (Stīvens Hokings) Pārdabiska būtne, jeb Dievs, ir aģents, kas kaut ko dara. Atmetot šādu aģentu, Hokings piešķir radīšanas spējas fizikas likumam. Bet fizikas likums nav aģents. Hokings, šķiet, pieļauj klasisku kļūdu, jaucot fizikas likumu ar personisku aģentu. Mūsu fizikas likumi ir tikai aprakstoši, parasti matemātiski, un raksturo to, kas parasti notiek pie noteiktiem apstākļiem. Hokings pats to labi apraksta savā grāmatā, sakot: „Saule lec austrumos.” Jā, tas ir likums, bet tas nerada ne sauli, ne zemi, ne austrumus, ne rietumus. Tas ir aprakstošs un palīdz izteikt pieņēmumus, bet tas neko nerada. Tāpat arī Ņūtona gravitācijas likums nerada matēriju, uz kuru tas darbojas – patiesībā, kā pats Ņūtons to saprata, tas pat nepaskaidro gravitāciju. Fizikas likumi nespēj nekam likt notikt. Ņūtons teica, ka slavinātie kustības likumi vēl nekad nav likuši biljarda bumbiņai sākt ripot pa galdu; to, izmantojot savus muskuļus, var izdarīt tikai cilvēks, kas tur kiju.

Lai padarītu visu skaidrāku, aizstāsim visumu ar lidmašīnas dzinēju. Vai lai pateicamies par to personiskajam aģentam, piemēram, Seram Frenkam Vittlam (Sir Frank Whittle), vai, sekojot Hokinga teorijai, atmetam personīgo aģentu un izskaidrojam dzinēja rašanos, sakot, ka tas radās dabiski no fizikas likumiem? Tas būtu absurdi! Ir skaidrs, ka vajag abus, lai sniegtu pilnu skaidrojumu. Tāpat ir skaidrs, ka zinātniskie skaidrojumi nekā nekonfliktē ar aģenta skaidrojumu, bet gan viens otru papildina. Tieši tāpat ir ar visumu. Dievs nekonfliktē ar fizikas likumiem. Patiesībā Dievs ir pamats visiem izskaidrojumiem, jo Viņš ir pamatcēlonis, lai pasaule vispār rastos un likumiem būtu ko paskaidrot. Uzskats, ka matemātiskie likumi varētu radīt visumu un dzīvību no nekā, ir visīstākā zinātniskā fantastika.

Patiesībā Hokings šo ideju aizguva no sava Oksfordas kolēģa, labi pazīstama ateista Pītera Atkina (Peter Atkins), kurš tic, ka laiks un telpa rada paši savus putekļus savas izveidošanās rezultātā. Atkins nosauca to par kosmisko kurpju auklu principu, ar to domājot pretrunīgo ideju, ka tas ir tāpat kā cilvēks, kas paceļ pats sevi gaisā, velkot aiz savām kurpju šņorēm. Reliģiskajam filozofam Keitam Vardam (Keith Ward) ir taisnība, sakot, ka Atkina uzskats par visumu ir klaji pretrunīgs, gluži kā tā nosaukums, norādot, ka cēlonim ir loģiski neiespējami kaut ko paveikt, ja tas pats nemaz neeksistē. Vards noslēgumā apgalvo, ka starp Dieva un kosmisko kurpju šņoru hipotēzēm nemaz nav īstas konkurences – domāšana, ka cilvēks vai visums mēģina pacelt sevi gaisā velkot aiz kurpju šņorēm, ir nolemta mūžīgai neveiksmei. Vienīgais, ko tas, iespējams, pierāda, ir ka muļķības ir un paliek muļķības, pat ja tās saka slaveni zinātnieki.

Iemiesots prāts

Vienīgā alternatīva ir iemiesots prāts, ko teisti sauc par Dievu. Iemiesots prāts ir ārpus matērijas, laika un telpas. Sers Artūrs Edingtons (Sir Arthur Eddington)[iii] ir teicis: „Visuma sākums, šķiet, rada nepārvaramas grūtības, ja vien mēs nepiekrītam to uzlūkot atklāti pārdabiski.”[iv] Alans Sandedžs (Allan Sandage)[v] izteicās: „Man tas šķiet stipri maz ticams, ka tāda kārtība varētu būt nākusi no haosa. Bija jābūt kādam organizēšanas principam. Priekš manis Dievs ir mistērija, bet arī izskaidrojums eksistences brīnumam, kāpēc kaut kas ir, nevis nekas.”[vi]

Daudzi ateisti saka: „Labi, ja ir tāds Dievs, tad no kurienes Viņš radās?” Tomēr lai saprastu, ka kāds skaidrojums ir vispareizākais, mums nav nepieciešams spēt paskaidrot šo skaidrojumu. Tas ir elementārs zinātniskās filozofijas jautājums. Piemēram, ja mēs tagad uz mēness atrastu kādu mašinēriju, un skaidri zinātu, ka ne Amerikāņi, ne Krievi, ne arī kāda cita valsts to tur nav nolikusi, un mums būtu jāatrod labākais izskaidrojums tam, kā tā tur radās, tad visloģiskāk būtu secināt, ka to ir izgatavojušas ārpus zemes eksistējošas inteliģentas būtnes. Un mums nav jāspēj pateikt, kas tieši ir šīs būtnes, no kuras planētas nāk, kā izskatās vai ko tamlīdzīgu, lai spētu saprast, ka labākais mašinērijas izcelsmes skaidrojums ir inteliģents dizains. Patiesībā, ja mēs par to padomājam, tad, mēģinot izskaidrot skaidrojumu, tas mūs novestu pie nebeidzama paskaidrojumu regresa. Uzdodot jautājumu, kas ir cēlonis cēlonim, šajā gadījumā Dievam, mēs varam nebeidzami turpināt jautāt, kas ir cēloņa, cēloņa, cēloņa, cēloņa, cēloņa, cēloņa… cēlonis. Bet agri vai vēlu mums tāpat būtu jānonāk līdz kaut kādam cēlonim, kuram pašam cēloņa nav, jo pretējā gadījumā tagad nekas neeksistētu. Iedomājies domino ķēdi: tev ir vesela virkne ar domino, ko nogāž iepriekšējais domino, bet agri vai vēlu tu nonāksi līdz pirmajam domino kauliņam, kuru neviens cits domino pirms tam nenogāza. Pretējā gadījumā visa pārējā virkne nemaz nebūtu sākusi kustēties. Tāpēc būtībā prasīt, kas radīja Dievu, Kurš ir visuma cēlonis, ir tas pats, kas teikt, ka mums tāda visuma nemaz nav.

Mēs pirms tam veicām dažus secinājumus, ka tam, kas sākas, ir cēlonis, kaut kas nevar ienākt esībā no nekā. Bet, ja kaut kas ir mūžīgs un nebeidzams, tad tas neiekļaujas šā pirmā secinājuma parametros, tam cēlonis nav nepieciešams. Un Dieva koncepts ir mūžīga, pašeksistējoša un nepieciešama būtne, un tādēļ atbilde ir vienkārša: Dievam nav cēloņa – Viņš ir pats no sevis eksistējošs.

_____________________________

Avots: “Alimane Studios” veidotais video https://www.youtube.com/watch?v=4BhPf90ruoY

_____________________________

[i] Skatīt J. Richard Gott II, James E.Gunn, David N.Schramm, ET Beatrive M.Tinsley rakstu “Vai visums izpletīsies mūžīgi?” (Will the universe expand forever?) Publicēta Scientific American, 1976.marts 65.lpp.

[ii] Stīvens Viljams Hokings (1942-…) ir angļu zinātnieks, darbojas teorētiskajā fizikā un kosmoloģijā, Oksfordas universitātes Teorētiskās kosmoloģijas pētniecības centra autors un direktors.

[iii] Sers Artūrs Edingtons (1882-1944) tiek uzskatīts par vienu no visietekmīgākajiem 20.gadsimta astrofiziķiem.

[iv] Sers Artūrs Edingtons “Visums kas izplešanas” (The Expanding Universe) 178.lpp

[v] Alans Sandedžs (1926-2010) tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu astronomijas pamatlicējiem. Viņš atklāja Kvazārus.

[vi] Alans Sandedžs „Palielinot Kosmosu” (Sizing up the Cosmos) b9.lpp