Vai Dievs un dabas likumi ir pretrunā?

• Vai termodinamikas likumi ir pretrunā Dieva eksistencei?

Daudzi cilvēki uzskata, ka pirmais termodinamikas likums izslēdz Dieva iespējamību. Šis likums paredz, ka matērija un enerģija var tikt tikai pārveidota, tā nevar tikt radīta vai iznīcināta. Kā norāda doktors Kregs (Dr. Craig), vissmieklīgākais ir tas, ka šis nav iebildums Dieva eksistencei – tas drīzāk varētu būt iebildums Lielā Sprādziena kā visuma aizsākuma teorijas patiesumam. Tas nozīmētu, ka Lielais Sprādziens nav patiess, jo, saskaņā ar šo teoriju, visa matērija un enerģija, pat laiks un telpa, radās Lielā Sprādziena rezultātā, līdz ar to tie nav mūžīga un tiem ir bijis sākums. Tāpēc, ja tiem, kas to apgalvo, būtu taisnība, tad visi tie, kas tic Lielajam Sprādzienam, būtu pret termodinamikas likumiem, taču tā nebūt nav, jo šis pirmais termodinamikas likums sāk darboties tikai tad, kad visums ir jau radies. Tas ir attiecināms uz jebkuru mirkli, jebkuru brīdi un jebkuru punktu visumā, bet ne uz pašu visuma cēloni. Tāpēc kosmologi neuzskata, ka pirmais termodinamikas likums būtu pretrunā ar Lielo Sprādzienu kā visuma aizsākumu.

Patiesībā tas, kas šajā situācija bija domāts, ir otrais termodinamikas likums, kurš nosaka, ka slēgtā sistēmā visas lietas nosliecas uz sajukumu. No ateistu skatpunkta, visums ir slēgta sistēma, jo viņuprāt tas ir viss, kas eksistē, un ārpus tā nav nekā. Saskaņā ar šo viedokli, dodot pietiekamu laiku, viss šajā visumā sairtu uz maksimālu sajukuma stāvokli. Tādā gadījumā, ja visums būtu eksistējis bezgalīgu laiku, kāpēc mēs neatrodamies maksimāla sabrukuma stāvoklī? Vislabākā atbilde būtu tāda, ka visums nav eksistējis bezgalīgi – tas sākās pirms noteikta laika, un pēc tam sāka darboties visi termodinamikas likumi. Līdz ar to pat paši termodinamikas likumi norāda uz to, ka visums, matērija un enerģija nav bezgalīgi vai mūžīgi, un tiem bija neapšaubāms sākums. (Doktors Kregs)

Bet kāda ir šī visuma cēloņa daba? Pamatojoties uz konceptuālo analīzi, kas nozīmē kritisko domāšanu, mums jāsecina, ka cēlonim bija jābūt vienam. Šādu secinājumu izdarām, pamatojoties uz Okama „bārdas naža” (Occam’s razor) filozofisko principu, kas paredz ka vienkāršākām teorijām, ja tās atbilst empīriskiem novērojumiem, salīdzinājumā ar sarežģītākām ir dodama priekšroka, un vienības nav jāpavairo vairāk kā nepieciešams. Šim cēlonim būtu jābūt bez cēloņa, jo mēs jau diskutējām par to, cik absurdi ir meklēt nebeidzamo ķēdi ar cēloņiem. Šim cēlonim jābūt ārpus matērijas, jo tas radīja matēriju jeb pašu visumu. Svarīgi ir tas, ka šim cēlonim jābūt personīgam, jo kā gan citādi mūžīgs cēlonis ienestu esībā ierobežotu rezultātu – visumu, kam ir sākums laikā? Tam bija jāizvēlas visumu ienest esībā un izvēle norāda uz gribu, bet griba norāda uz personību. Līdz ar to mēs esam raksturojuši Dieva klasisko aprakstu, ka eksistē pārpasaulīga, nemateriāla, bez cēloņa (neradīta) mūžīga būtne.

Edvards Artūrs Milne (Edward Arthur Milne)[i] teica: „Kas attiecas uz visuma cēloni izplešanās kontekstā, to izlemt tiek atstāts lasītāja ziņā, bet mūsu bilde nav pilnīga bez Dieva.”[ii]

• Visuma smalkais regulējums

Pēdējo 20-30 gadu laikā astronomijā un kvantu fizikā ir veikti dīvaini atklājumi, kas liecina, ka visumam patiesībā varētu būt mērķis, un daži fiziķi tagad apgalvo, ka tiešām tam ir mērķis. Tas viss noticis, pateicoties kādiem fundamentāliem skaitļiem atomfizikā. Jau pēdējos četrdesmit gadus zinātnieki ir noteikuši katra galvenā likuma un spēka relatīvo stiprumu. Šis stiprums ir tik kritiski nobalansēts, ka viņi to apraksta kā smalki noregulētu.

Šie skaitļi, tādi kā elektrona masa un svars, kvarku svars, gravitācijas spēks, elektromagnētiskā lauka spēks, kopā ap divdesmit dažādiem rādītājiem, kas apraksta tos vai citus mūsu pasaules parametrus un iezīmes, bet neviens nezina, kāpēc šiem rādītājiem ir tieši tādas vērtības, kādas tās ir. Jūs varbūt teiksiet: „Kāda starpība, kuru tas interesē? Nu pamainīsi elektrona masu drusciņ turp vai atkaļ, vai tad tam ir tik liela nozīme?” Bet izrādās, ka ir gan. Iedomājies, ka tev ir jāaizpilda tabula ar divdesmit dažādiem skaitļiem pēc savas gribas ar noteikumu, ka pat visniecīgākā izmaiņa jebkurā no visiem zināmajiem rādītājiem liktu pasaulei, kuru pazīstam, izzust. Taču ir pat vēl pārsteidzošāks atklājums: izrādās, ka fizikas likumiem, šīs pasaules stūrakmeņiem, ir jābūt ļoti precīziem, precīzi noregulētiem, kā mēdz teikt, lai uz oglekli balstītām dzīvām būtnēm vispār būtu iespējams eksistēt.

Ir svarīgs arī citu spēku stiprums: dažādu subatomisko daļiņu masa un vēl garš saraksts ar dažādām fizikas jomā esošām īpašībām, kas ir priekšnoteikumi, lai visumā varētu eksistēt dzīvība. Ja jebkura no šīm lietām būtu kaut nedaudz citāda, tad pilnīgi noteikti dzīvība, kādu pazīstam, nevarētu eksistēt. Šim pārsteidzošajam slēdzienam piekritīs visi zinātnieki, atzīstot to par patiesu.

Bernards Dž. Kars (Bernard J. Carr)[iii] saka, ka dabas likumu precīzā regulācija, kas ļauj eksistēt kompleksām dzīvības formām, nevar būt notikusi nejauši. Tik precīza noregulēšana kā minimums rada iespējamību, ka ir kāds, kas to tā ir noregulējis.

Šo diagrammu sauc par sarežģītības piramīdu. Tā parāda dažādus visuma uzbūves līmeņus. Pašā apakšā mēs redzam mazākās mums šobrīd zināmās daļiņas, kas saucas kvarki, kas veido nukleonus, tad atomus, kas veido molekulas, tad biomolekulas, dzīvas šūnas, kas savukārt veido organismus un tā tālāk līdz sasniedzam smadzenes un saprātu. Ir diezgan pagrūti izskaitļot kāda tieši ir šī iespējamība, lai rastos šāda smalka pieregulēšana, kas ļauj eksistēt šai sarežģītības piramīdai, bet ir skaidrs, ka iespējamība ir ļoti, ļoti maza.

Ļoti vienkāršs, bet izšķirošs piemērs ir jautājums par to, no kurienes radās ogleklis. Agrīnais visums nevarēja radīt oglekli, lai gan tas ir salīdzinoši vienkāršs elements. Tas radīja ūdeņradi un hēliju, kas no ķīmiskā viedokļa ir pavisam garlaicīgi elementi. Tad kā radās ogleklis? Ir tikai viena vieta visā visumā, kur varēja rasties ogleklis, un tā ir zvaigžņu kodolu iekšiene. Izrādās, ka process, kura laikā zvaigžņu kodolu iekšienē tiek radīts ogleklis, ir ļoti delikāts. Patiesībā sākumā šķiet, ka tam nemaz nevajadzēja tā notikt, un ogleklis nespētu rasties, ja vien nebūtu ļoti liela uzlabojuma efekta, ko sauc par „Rezonansi silē” (A Resonance in the Tray), kas procesu padara daudz ātrāku, nekā būtu sagaidāms. Bet šī rezonanse eksistē, jo kodolfizikas likumi ieņem specifisku formu – ja tie būtu kaut nedaudz atšķirīgi, tad vai nu rezonanses nebūtu vispār, vai arī tā būtu nepareizā vietā un ar nepareizu enerģiju. Tas ir spilgts piemērs tam, cik smalki visumam ir jābūt noregulētam, lai mēs to vispār varētu apdzīvot.

Tad cik smalki noregulēts skaitās smalks regulējums? Vairums rādītāju ir 1% robežās – citiem vārdiem sakot, pamaini jebko kaut vai par 1%, un viss saiet pilnīgā grīstē. Varbūt jūs domājat, ka fiziķis varētu teikt: “Nu varbūt vienkārši paveicas?” Bet no otras puses kosmoloģiskais konstants[iv] ir pieregulēts līdz 1/10-¹²² vienībai. Neviens nedomā, ka tā ir nejaušība, jo nav saprātīgi pieņemt, ka kaut kas ir noregulēts līdz 122 vienībām vienkārši nejauši. Tā ir pati ekstrēmākā iespējamā pieregulēšana – vēl nav atklāts neviens cits kosmoloģijas spēks ar tik smalku regulējumu. Iedomājieties šo skaitli: lai kosmoloģiskā konstante darbotos, tai ir jābūt noregulētai līdz vienai iedaļai pret tūkstošs miljoniem. Ja tā būtu citāda kaut par vienu iedaļu, tad mēs nevarētu eksistēt. Nevar būt, ka tik niecīga vienība varētu būt radusies nejauši.

Daudzi zinātnieki ir teikuši, ka, aplūkojot visumu, jo sevišķi tā sākumu, mēs varam apstiprināt, ka tur nav nekā nejauša. Jo tālāk mēs lūkojāmies, jo tuvāk Lielajam Sprādzienam, jo vairāk mēs spējam saskatīt, ka visums ir labi organizēts un pielāgots. Piemēram: ja mēs dodamies laikā, kas ir viena sekunde pēc Lielā Sprādziena, tad šajā brīdī izplešanās ātrumam un masas blīvumam jābūt precīzi pielāgotiem vienam pie otra. Ja visums šajā brīdī būtu izpleties tikai par 1/10¹⁵ daļu ātrāk, tas būtu izpleties prom, galaktikām nemaz nepaspējot izveidoties. Ja tas būtu izpleties par tādu pašu vienību lēnāk, tad visums būtu izpleties līdz maksimumam un sagrūtu. Mēs nebūtu sasnieguši laiku, kurā mēs dzīvojam.

Ir rādītāji, ko mēs saucam par kosmoloģiskajiem iestatījumiem, tie ir lielas konstantes. Gaismas ātruma konstante, kas ir 300 000 km/s, ir vienāda ar Zemes apriņķošanu pa ekvatoru septiņas reizes vienā sekundē. Gravitācijas spēks ir skaitlis ar nulli un neskaitāmiem decimālcipariem aiz komata. Ja mēs pamainām kaut vienai no 20 konstantēm kaut vienu no šiem decimālcipariem, visums nebūtu spējīgs rasties. Tāpēc šķiet, ka visuma izcelsmei ar nejaušību nav nekāda sakara.

Tad kā radās šī diezgan apbrīnojamā veiksme? Protams, viens no pirmajiem skaidrojumiem, kas nāk prātā, ir tas, ka bija jābūt kādam pieregulētājam, jeb radītājam, jeb Dievam, ja vēlaties to tā saukt. Protams, teoloģiski domājošam cilvēkam smalkā pieregulēšana ir brīnišķīgs pierādījums Dieva eksistencei.

Džordžs S. Grīnsteins (George S. Greenstein)[v] teica: „Apsekojot visus pierādījumus, neviļus rodas doma, ka jābūt iesaistītai pārdabiskai būtnei – vai drīzāk aģentam. Vai varētu būt, ka nejauši, to negribot, mēs būtu uzdūrušies pierādījumam, ka eksistē tāda pārāka būtne? Vai tas bija Dievs, kas piedalījās un tik labvēlīgi izveidoja kosmosu mums par labu?”[vi]

_____________________________

Avots: “Alimane Studios” veidotais video https://www.youtube.com/watch?v=4BhPf90ruoY

_____________________________

[i] Edvards Artūrs Milne (1896-1950) bija britu kosmologs, kam 1935.gadā tika piešķirta Karaliskās Astroloģiskās Sabiedrības zelta medaļa 1935.

[ii]Edvards Artūrs Milne, F.Heeren grāmatā „Parādi man Dievu” (Show Me God) 166.lpp

[iii] Bernards Dž.Kars ir matemātikas un astronomijas profesors Karalienes Marijas universitātes (Queen Mary University) Londonā. Viņa sfēra ir fizikas likumu mijiedarbība visumā, tā ietver agrīno visumu, melno matēriju, vispārējo relativitāti, pirmatnējos melnos caurumus un astrofizikas principus.

[iv] To, ka jābūt tādam kosmoloģiskajam konstantam, atklāja Einšteins. To tajā laikā uzskatīja par nepieciešamu radītāju, lai pierādītu ka visums ir mūžīgs un nemainīgs. Pēc tam, kad Edvīns Habls atklāja, ka galaktikas kustas viena no otras prom un kļuva skaidrs ka visums nav mūžīgs, Einšteins šo rādītāju atmeta kā nederīgu un līdz 1990.gadam tika uzskatīts ka tas ir nulle. Bet vēlāk tika atklāts, ka lai gan niecīga, tomēr tam ir vienība un tā ir ļoti svarīga.

[v] Džordžs S. Grīnsteins ir Amherstas universitātes astrofizikas profesors Masačūsetsā, ASV

[vi] Džordžs S. Grīnsteins, F.Heeren grāmatā “Parādi man Dievu” (Show me God), 233,lpp