Ārstēšana atbilstoši sunnai pamatojas uz informāciju, kuru mums nodeva Dieva Pravietis Muhammads (s) caur Kurāna ājām (pantiem) un hadīsiem (Pravieša (s) teiktā un darītā atstāstījumiem). Ārstniecības norādījumi balstās uz Pravieša (s) atbildēm uz jautājumiem, ko viņa līdzgaitnieki uzdeva par dažādu kaišu dziedināšanu. Pravieša Muhammada (s) medicīna sevī apvieno norādes par cilvēka veselību visas dzīves gaitā saistībā ar ēšanu, dzeršanu, precībām, utt. Tāpat Pravieša Muhammada (s) medicīna ietver gan likumdošanu, kas skar ārstniecības jautājumus, gan medicīnas praktisko izmantošanu, gan arī islāma diktētos noteikumus par ārstu atbildību.

Islāma zinātnieki, kuri apkopoja hadīsu krājumus, sastādīja atsevišķas nodaļas ar nosaukumu “Medicīnas nodaļa”, apkopojot tajās Pravieša Muhammada (s) izteikumus par šo tēmu. Kā pirmais to paveica imāms Māliks savā hadīsu krājumā “Al Muvata”. Līdzīgi imāmam Mālikam to izdarīja imāms Buhārī, pēc tam imāms Muslims un citi hadīsu vācēji.

Pēc vēsturnieku domām, pirmais, kurš sastādīja atsevišķu grāmatu par Pravieša Muhammada (s) medicīnu, bija Alī ar-Rida ibn Musa al-Kazims (miris 203. g. pēc hidžras/ 811. g.m.ē.). Pēc apjoma, viņa grāmata bija saīsināts traktāts.

Pēc tam tika uzrakstīta grāmata “Pravietiskā medicīna”, kuras autors bija Māliks ibn Habibs al Andalūsi (miris 238. g. pēc hidžras/ 853. g. m. ē.). Viņš bija fakīhs (islāma likumdošanas zinātnieks) un muhaddīs (hadīsuvācējs un zinātnieks) – viņu bija iesaukuši par Andalūzijas ālimu (islāma zinātnieku). Šī bija pirmā grāmata, kurā bija pieminēti hadīsi un kura sastāvēja no vairākām nodaļām.

Tiek uzskatīts, ka pirmais, kurš sāka ārstēt atbilstoši sunnai, bija Abdul-Latifs al Bagdadi. Viņš bija arī fikha (islāma likumu) un gramatikas zinātnieks. Abdul-Latifs al Bagdadi sarakstīja grāmatu “At-Tibu min al-Kitabi va as-Sunnati” (“Medicīna balstīta uz Kurāna un sunnas pamatiem”).

Grāmatas par Pravieša Muhammada (s) medicīnu ir sarakstījuši arī Ibn Sina, Abu Nuaims al-Asbahani, at-Taifaši, al-Kamils ibn Tarhans un citi.

Imāma hāfiza Džalaluddīna as-Sujūti (849. – 911. g. pēc hidžras / 1445. – 1505. g. m.ē.) grāmata “Al-Manhadž as-Savija va al-Manhali ar-Rāvī fi at-Tibi an-Nabavij” ir visaptverošākā grāmata šajā nozarē, jo tā ietver sevī visu iepriekš sarakstīto, un tās autors labāk pārzināja hadīsu zinātni.

Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “O, Allāha kalpi, ārstējieties, jo Allāhs nav sūtījis slimību, kurai nebūtu sūtījis arī dziedināšanu, izņemot nāvi.” (drošs hadīss, nodots caur četriem hadīsu imāmiem)

Pravietis (s) ir teicis: “Allāhs nesūta nevienu slimību, nesūtot tai arī dziedināšanu.” (Al Bukhāri)

“Katrai slimībai ir zāles, un, ja zāles slimību izārstē, tad cilvēks tiek dziedināts ar Allāha atļauju.” (Muslims)

Abu Saīds al-Hudri ir atstāstījis, ka Pravietis Muhammads (s) teica: “Allāhs nav radījis nevienu slimību, izņemot nāvi, kam nebūtu devis dziedināšanu. To zina tas, kurš mācās, un nezina, kurš paliek neziņas tumsībā.” (Ibn Madža)

Šie hadīsi mudina cilvēkus ārstēties. Dievs ir radījis zāles, lai tās kļūtu par dziedināšanas iemeslu. Pravieša (s) vārdi “zina tas, kurš mācās, un nezina, kurš paliek neziņas tumsībā” ir aicinājums islāma ārstiem nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem un jaunu zāļu meklēšanu tām slimībām, kuras agrāk nebija pazīstamas.

Islāms ir pilnībā vērsts uz dzīvības un cilvēka veselības saglabāšanu, uz laimīgas dzīves iemantošanu gan šajā dzīvē, gan aizsaulē.

Islāms garantē piecu lietu neaizskaramību:

1. Reliģija.

2. Miesa un dvēsele.

3. Gods.

4. Mantība.

5. Saprāts.

Trīs no šiem punktiem tiešā veidā ir saistīti ar miesas veselību (ķermenis, gods, saprāts). Medicīnas mērķis ir pasargāt ķermeņa veselību no slimības draudiem.

Imāms aš-Šafi ir teicis: “Sabiedrībai nepieciešami divu kategoriju cilvēki: zinātnieki reliģijas saglabāšanai un ārsti – viņu miesas (veselības) saglabāšanai.” Tāpat viņš ir teicis: “Es nezinu citu zinātni, kā vien zināšanas par halāl (atļauto), harām (aizliegto) un medicīnas zināšanas.”

Ārstējās gan pats Pravietis Muhammads (s), gan arī viņa godājamā ģimene, viņa sievas un līdzgaitnieki. Viņš ieteica izmantot tolaik zināmos ārstniecības līdzekļus, kuru derīgās īpašības vēlāk tika zinātniski pierādītas.

Medus

Medus ir viens no Visaugstākā radītajiem ārstniecības līdzekļiem. Kurānā ir teikts:

Un tavs Kungs iedvesa bitei, [sakot]: “Cel mājas kalnos, kokos un tur, kur viņi [cilvēki] jumtus ceļ. Pēc tam ēd no visvisādiem augiem, un pārvietojies pa tava Kunga pakārtotajiem ceļiem.” No viņu [bišu] vēderiņiem iziet dažādu krāsu dzēriens, kurā ļaudīm ir dziedināšana. Patiesi, tajā gan ir zīme ļaudīm, kuri domā. (Kurāns 16: 68-69)

Medus ārstē no daudzām asinsrites sistēmas, gremošanas trakta slimībām, nostiprina imunitāti, ārstē astmu, čūlas un citas slimības.

Melnās ķimenes

(Sējasmelnsēklīte, Nigella)

Tāpat Pravietis Muhammads (s) aicināja lietot ārstniecībā melnās ķimenes. Kopš 1959. gada dažādās starptautiskās universitātēs ir veikti vairāk nekā 200 pētījumi – to pārsteidzošie rezultāti, apkopoti zinātniskajos rakstos un ziņojumos, ir publicēti dažādos masu mēdijos. Tādējādi zinātne ir pilnībā apstiprinājusi melno ķimeņu svarīgo nozīmi mūsu dzīvē, par ko jau vairāk kā 1400 gadu atpakaļ tika teikts: “Ārstējieties ar melnajām ķimenēm, jo tajās ir dziedināšana no visām slimībām, izņemot nāvi.” (Bukhāri, Muslims)

Olīveļļa

Saīds al-Ansari citē Pravieša Muhammada (s) vārdus: “Ēdiet olīveļļu un ieberzējiet miesā, jo šis koks ir svēts.” (at-Tirmizī, ibn Madža)

Olīveļļai ir svarīga loma sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanu profilaksē – tā novēršš asins sabiezēšanu un paātrina tās pārvietošanos pa asinsvadiem, kā arī sekmē asinsspiediena pazemināšanu un palīdz novērst aptaukošanos. Valstīs, kur uzturā pārsvarā lieto olīveļļu, ir procentuāli zems skaits iedzīvotāju, kas cieš no aptaukošanās. Olīveļļa samazina brīvo radikāļu postošo ietekmi uz organismu, un tai ir svarīga loma vēža saslimšanu novēršanā.

Ķiploki

Reiz Pravietis Muhammads (s) vērsās pie Alī ibn Abu Tāliba: “Ēd ķiplokus, jo, ja es nesazinātos ar eņģeļiem, es tos ēstu.”

Neviens nevar apstrīdēt ķiploku ārstnieciskās īpašības. Kaut arī tiem piemīt trūkums – nepatīkams aromāts pēc to lietošana – ķiploki ir brīnišķīgs antibakteriāls līdzeklis, labas zāles pret cingu, viens no efektīgākajiem kapilārus stiprinošajiem dabas līdzekļiem, kā arī lielisks adaptogēns.

Zivis

Visaugstākais Dievs vērš mūsu uzmanību uz šīs pasaules labumiem:

Un tas ir Viņš, kurš pakļāva [jums] jūru, lai jūs ēstu no tās svaigu un mīkstu gaļu… (Kurāns 16:14)

Pravietis Muhammad (s) ir teicis: “Paradīzes iedzīvotāju pirmais ēdiens būs vaļa aknu labākā daļa.”

Jau sen amerikāņu un Eiropas zinātnieki ir pierādījuši zivju tauku lietderību. Pētījumi ir apstiprinājuši zivju taukos esošo polinepiesisātināto skābju Omega 3 nozīmi sirds un asinsvadu slimību profilaksē, kā arī to lietojumu, lai samazinātu risku saslimt ar slimībām, kas saistītas ar palielinātu svaru.

Vīģes

Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “Kurš no rīta apēdīs septiņas augstākā labuma vīģes, tam šajā dienā nekaitēs ne inde, ne burvestības.”

Zinātnieki atklāj arvien jaunas un jaunas šī augļa pārsteidzošas īpašības, kas padara to ne tikai par izmeklētu pārtikas produktu, bet arī par zālēm daudzām slimībām un kaitēm.

Senna

Abdallaha ibn Ummi Harama hadīsā teikts, ka Pravietis Muhammads (s) teicis: “Lietojiet sennu, jo tajā ir dziedināšana no visām kaitēm, izņemot indi.” “Kādu indi?” viņam jautāja. “Nāvi,” viņš tiem atbildēja. (Ibn Madža)

Alveja

Dieva Pravietis (s) lika lietot alveju ārstniecībai, īpaši – acu ārstēšanai. Alvejas preparātus lieto acu slimību un kuņģa-zarnu trakta saslimstību (gastrīta, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas un parastā aizcietējuma) ārstēšanai. Alvejas sulu lieto ādas slimību ārstēšanai – ilgstoši nedzīstošām brūcēm, čūlām, apdegumiem, starojuma radītiem ādas bojājumiem.

Ingvers

Ingvers ir īsta derīgo īpašību noliktava. Ingvers satur tādus cilvēka organismam svarīgus komponentus kā felandrīns, cineols, ēteriskās eļļas, citrāls, borneols, hingerols, kamfīns, kā arī svarīgākās aminoskābes: leicīns, feninalīns, metonīns un citas.

————————————

Raksta avots:islam.ru