Visaugstākais Dievs Kurānā teica: „Vai tad cilvēks domā, ka Mēs nesalasīsim viņa kaulus? [Salasīsim] gan, varēdami atjaunot pat viņa pirkstu galus.” (Kurāns 75:3-4)

Ibn Kuteiba savā darbā “Tavīl Muškil Al-Kurān” 346. lappusē raksta:

“Šāda ir Dieva atbilde viņiem, tāpēc, ka viņi padomāja, ka Dievs neatdzīvinās mirušos un ka Viņš nav spējīgs savākt vecus kaulus. Tad Dievs atbildēja: “[Salasīsim] gan!” Tas nozīmē, ka Dievs var atjaunot pat mazus kaulus, neskatoties uz to mazo izmēru, un salikt tos kopā tā, ka pat pirkstu gali būs savās vietās. Un Tas, kurš spēj izdarīt šo, jo vairāk ir spējīgs savākt lielus kaulus.”

Un Ibn Kojjims savā darbā “At-Tibjān fī Aksām Al-Kurān” 127. lappusē saka: “Pirkstu galu atjaunošana nozīmē atgriezt tos atpakaļ savā vietā pēc tam, kad, tiem esot zem zemes, laiks tos atdalījis.”

No Ibn Kuteibas un Ibn Kojjima vārdiem ir skaidrs, ka cilvēka pirkstu galu atgriešana savā vietā, kuru minēja Dievs, nav mēģinājums argumentēt ar spēju izdarīt daļu par labu spējai izdarīt visu. Tas tāpēc, ka spēja radīt kaut kā daļu nenorāda uz spēju radīt to visu. Tieši otrādi, Kurānā minēts taisni pretējs argumentēšanas virziens.

Piemēram, Visaugstākā Dieva vārdos: „Debesu un zemes radīšana gan ir kaut kas lielāks par cilvēku radīšanu, taču vairākums cilvēku [to] nezina” (Kurāns 40:57) nozīme ir tāda, ka Tas, Kurš spēj radīt lielāku lietu, jo vairāk spēs radīt mazāku.

Taču mūsu gadījumā runa ir par to, ka Tas, Kurš spēj radīt sarežģītu un smalku lietu, jo vairāk spēj radīt arī visu pārējo. Tāpēc kļūst skaidrs, ka pirkstu galos jābūt kaut kam smalkam un brīnuma vērtam, lai spēja tos atjaunot norādītu uz spēju atjaunot visu ķermeni. Es minēju Ibn Kuteibas un Ibn Kojjima skaidrojumus tāpēc, ka viņu skaidrojumi ir ļoti smalki.

Ja islāma sekotājiem ir taisnība, ko lai saka par zinātniekiem? Kurāns ir patiesība; pagāja 14 gadsimti, kamēr biologi un anatomi atzina to, ka katram cilvēkam ir savi neatkārtojami pirkstu nospiedumi. Laika gaitā, pirkstu nospiedumu pielietojums pieauga tik lielā mērā, ka tos pat sāka izmantot parakstu vietā, likt noziedznieku datu bāzēs un izmantot citām vajadzībām. Pirkstu nospiedumu atstāšana kļuva arī par noziedznieku un zagļu lielākām bažām.

Ir tā, it kā Dievs teiktu: neticīgie Ādama dēli iedomājas, ka Mēs nespēsim atgriezt viņus iepriekšējā stāvoklī pēc viņu nāves, un ka Mēs vairs nevarēsim zināt konkrētu mirušu cilvēku raksturīgās zīmes – tāpēc cilvēki netiks atgriezti savos ķermeņos. Tad Dievs izskaidroja, ka Viņš atgriezīs Ādama dēlus viņu ķermeņos ar visām detaļām un sīkumiem, ar kuriem Viņš tos radīja iepriekš; pat vēl vairāk – Viņš atjaunos viņos to pazīmi, ar kuru tie atšķiras cits no cita. Cik tāls no nepilnībām ir Viszinošākais Radītājs!

Pirkstu nospiedumi tika atklāti pavisam nesen – šis samērā jaunais atklājums ļoti iepriecināja zinātniekus. Dieva Grāmata norādīja uz šo unikālo iezīmi, un katra laika posma zinātnieki saprata šos vārdus atbilstoši zināšanām, kuras tolaik bija atklātas. Jo vairāk laika paiet, jo vairāk cilvēki pārliecinās, ka neviens nespēj atdarināt Kurāna unikālumu.

Jūsufs Hādžs Ahmads savā darba “Mausūa Al-Iadžāz Al-Ilmī fī Al-Kurān Al-Karīm va As-Sunna Al-Mutahhara” 169. lappusē raksta, ka Britu enciklopēdijā ir minēts kāds čehu anatomijas zinātnieks, kurš 1823. gadā pirmo reizi esot atklājis pirkstu nospiedumus. Pēc viņa 1858. gadā arī kāds angļu zinātnieks norādīja uz to, ka cilvēkiem ir atšķirīgi pirkstu nospiedumi. Un jau 1892. gadā kāds cits zinātnieks apstiprināja to, ka pirkstu nospiedumu raksts paliek nemainīgs visu mūžu, kā arī to, ka pasaulē nav divu cilvēku, kuru pirkstu nospiedumi sakristu. Pēc gada policijas nodaļās sāka izmantot pirkstu nospiedumus parakstu vietā, un vēlāk visa pasaule sāka plaši pielietot pirkstu nospiedumus.

Un Dievs zina labāk par to, kāda gudrība ir slēpta šajā zīmē.

[No Abdul-Mālika ibn Ahmada Ar-Ramadānī grāmatas “Min kulli sūratin fāidatun”, 365-367. lpp.]

————————————

Raksta autors: Abdul-Māliks ibn Ahmads Ar-Ramadānī