Stiprinošas brokastis pirms gavēņa uzsākšanas, izmeklēti gardumi iftāra (gavēņa beigšanas maltītes) laikā, aizkustinoša Kurāna recitācija taravīh lūgšanās un satraukuma pārņemta gatavošanās Īd (svētkiem, kas iezīmē Ramadāna beigas) – tie ir tikai daži no domu tēliem, kas mums asociējas ar Ramadāna mēnesi. Starp lūgšanām, gavēni un Kurāna recitēšanu, mums ir jāatceras arī kāds citu svarīgs pienākums – zakā (žēlastības nodokļa) maksāšana. Pretēji vispārēji valdošam pieņēmuma, zakā var maksāt visa gada garumā. Tomēr lielākā daļa cilvēku šo pienākumu atliek līdz Ramadānam, lai gūtu svētību no šī mēneša.

Labdarības veidi

Mēs varam iegūt Dieva svētību ar dažāda veida labdarību. Kurānā tiek minēti pieci labdarības veidi:

(1) zakā (vai zakāt-ul-mal): obligātais ziedojums, kas tiek maksāts par konkrēta lieluma turību, kas gada laikā nav tikusi izmantota. Par dažādiem īpašumiem ir jāmaksā dažādas summas – piemēram, par zeltu un sudrabu ir jāmaksā 2.5% no attiecīgā brīža zelta un sudraba cenas;

(2) sadaka: brīvprātīgs ziedojums;

(3) kheirāt: labi darbi;

(4) ihsān: laipnība, taktiskums, uzmanība;

(5) infāk fi sabili-Llāh: tērēšana Dieva ceļā.

Papildinot iepriekš minēto, tā dēvētais zakat-ul-fitr vai sadakat-ul-fitr tiek maksāts trūcīgajiem tikai Ramdānā vai arī pirms Īd-ul-Fitr lūgšanas. Savukārt sadaka saņēmēju loks nav ierobežots, kā tas ir zakā gadījumā. Turklāt, vārds ‘sadaka’ ietver plašāku nozīmi – Pravietis (s) teica: “Pat smaids, satiekot savu brāli, ir labdarība.” (At-Tirmizī)

Zakā noteikumi

Vārds ‘zakā’ nozīmē ‘attīrīšanās’ un ‘pieaugums.’ Kurāns norāda tos, kuriem pienākas saņemt zakā. Kādā no Bukharī hadīsiem ir teikts, ka Pravieša (s) dzīves laikā, kādi mantkārīgi ļaudis cerēja iegūt kādu daļu no žēlastības dāvanām. Taču Pravietis (s) viņus ignorēja, kā dēļ viņš tika apmelots. Pēc šī notikuma, Dievs atklāja:

Un starp viņiem ir tādi, kuri peļ (nosoda) tevi sakarā ar ziedojumiem (attīrīšanās nodokli) – ja viņus apdāvinās no tiem, viņi būs ar mieru, bet, ja viņus neapdāvinās no tiem, viņi pēkšņi dusmojas. Un vien viņi būtu ar mieru ar to, ko viņiem devis Allāhs un Viņa vēstnesis, un sacītu: “Mums pietiek ar Allāhu, Allāhs iedos mums no Savas žēlastības, un Viņa sūtnis arī. Patiesi, mēs pie Allāha vien tiecamies!” Ziedojumi (attīrīšanās nodoklis) ir [paredzēti] vienīgi ubagiem, trūcīgajiem, tiem, kas ar tiem (ziedojumiem) nodarbojas, tiem, kuru sirdīs jārada simpātija, [tērēšanai] uz nebrīvajiem kalpiem, (viņu izpirkšanai un atbrīvošanai) parādniekiem, Allāha ceļā un uz ceļiniekiem. [Tas lai ir] par nolikumu no Allāha. Un Allāhs ir Zinošs un Gudrs.’ (Kurāns 9:58-60)

Iepriekš minētajās ājās (pantos) ir skaidri un gaiši norāda tos, kam pienākas saņemt zakā, tādējādi izbeidzot šī ziedojuma nelikumīgu pieprasīšanu.

Zakā saņēmēji

Saskaņā ar augstāk minētajām ājām, ir astoņas zakā saņēmēju kategorijas:

Nabags (fakīrs): persona, kurai nav nekā.

Trūcīgais (miskīns): persona, kurai pieder kaut kas, bet tas nav pietiekoši, lai nodrošinātu viņa vajadzības.

Islāmiskās ekonomikas zinātnieks Prof. Monzers Khafs (Dr. Monzer Kahf) ierosina izmantot četrus kritērijus, kas palīdzētu izvēlēties starp nabago un trūcīgo:

• Nepieciešamības pakāpe: prioritāte ir personai, kura ir badā.
• Personas radniecība ar zakā maksātāju: priekšroka tiek dota radiniekam. Pravietis (s) esot sacījis: “Nabagam dots ziedojums ir ziedojums, radiniekam dots ziedojums ir ziedojums un ģimenes saišu stiprinājums.” (Ahmeds, An-Nasai)
•  Saņēmēja reliģiozitāte: šis ieteikums ir atrodams Pravieša (sa) sacītajā: “Savu pārtiku dali tikai ar dievbijīgu personu.” (At-Tirmizī, atstāstījis Abi Saīd)
• Citas palīdzības pieejamība attiecīgajam nabagam vai trūcīgajam.
• Saskaņā ar vienprātīgu islāma zinātnieku lēmumu, zakā nevar dot arī paša maksātāja apgādībā esošām personām (vecākiem, sievām un bērniem). Izņēmums ir sieva, kura var maksāt zakā savam vīram, ja viņš atbilst visiem kritērijiem. Šis izņēmums tiek ziņots Bukharī un Muslim hadīsos, ko atstāstīja Zeinaba, Abdullāha sieva.

Līdzekļu savācēji: tie, kuri ir imāma (vadītāja) iecelti savākt zakā. Viņiem tiek dota summa, kas atbilst viņu centieniem, pat ja viņi ir turīgi.

Lai piesaistītu to sirdis, kuri ir izrādījuši interesi par islāmu: tas attiecas uz tiem, (1) kuru sirdis Pravietis (s) vēlējās darīt maigas, lai tie kļūtu par muslimiem, vai arī (2) lai izvairītos no viņu iespējamā ļaunuma, vai tiem, (3) kuru apņēmību viņš vēlējās stiprināt un palīdzēt tiem būt nelokāmiem islāmā. Šie ir trīs veidu cilvēki, kuru sirdis būtu jāpiesaista.

Saskaņā ar Al-Azhar fatvu komitejas dibinātāju Šeihu Atijjah Sakr: “Zinātnieku vairākums uzskata, ka tiem, kuri nav muslimi, nevajadzētu sniegt finansiālu palīdzību no zakā, izņemot tos, kuru sirdis tiecas pret islāmu. Tomēr, arī šajā gadījumā pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai šāda atruna ir vērā ņemama. Zakā naudas došana tiem, kuru sirdis tiecas pret islāmu, ir strīdīgs jautājums.”

Gūstekņi: attiecas uz vergiem, kuriem ir rakstiska vienošanās ar viņu saimnieku par brīvība izpirkšanu vai arī viņi ir noskaidrojuši nepieciešamo brīvības izpirkšanas summu bez rakstiskas vienošanās.

Parādnieki: attiecas uz parādniekiem, kuri nespēj atmaksāt savas parādsaistības.

Dieva mērķiem: attiecas uz kaujiniekiem, kuri cīnās Dieva dēļ, lai izplatītu islāma vēsti.

Liels skaits mūsdienu islāma juristu, kā, piemēram, Šeihs Muhammads Abduhs, Rašids Rida, Maulana Mavdudi, Amins Ahsans Islahi, Jusufs Al-Karadavi un dažas Fatvu organizācijas Kuveitā un Ēģiptē, uzskata, ka frāze ‘Dieva mērķiem’ ietver plašu kategoriju, kuru nevar aprobežot tikai ar džihādu; drīzāk šī frāze ir lietojama visās situācijās, kurās ir nepieciešamība kalpot islāmam un muslimiem. Viņi apgalvo, ka frāze ‘nabagajiem un trūcīgajiem’ var nozīmēt arī ‘nabago un trūcīgo labā’. Šo viedokli atbalstoši zinātnieki uzskata, ka zakā naudu drīkst izmantot daua (aicināšana uz islāmu) un labdarības programmās, kā, piemēram, mošejās, skolās, daua institūtiem un ar daua saistītiem mērķiem.

Ceļinieki: attiecas uz ceļā esošiem svešiniekiem, kuri atrodas fiziski tālu no savas turības; viņiem var dot visu, kas viņiem nepieciešams, pat ja viņi ir bagāti viņu pašu zemē.

Galvenais mērķis: Dieva labpatika

Jebkurš ticīgais labprāt vēlētos redzēt, ka viņa grūti nopelnītā nauda sasniedz šī ziedojuma cienīgu personu, iepriecina kādu vai apmierina kāda vajadzības. Neatkarīgi no mūsu centieniem, mums ir jāpatur prātā, ka mūsu galvenais mērķis ir Dieva labvēlības un atalgojuma iegūšana. Tāpēc patiesā sirsnībā mums ir jālūdz Dievs, lai Viņš pieņem mūsu centienus un attīra mūsu nodomus. Galu galā, Dievam nav vajadzīga mūsu bagātība – mums ir vajadzīgs Dievs.

——————————————–

Raksta autore: Sumera Dada (Sumaira Dada); avots: www.hibamagazine.com