Vai bieži ir gadījies, ka cerības nepiepildās? Droši vien katrs kaut reizi ir ko tādu piedzīvojis.

Īsti nezinu kāpēc: vai nu jaunības maksimālisma vai arī naivuma dēļ, mēs visu redzam rožainā gaismā. Iepazīstoties ar kādu, mums šis cilvēks liekas ideāls, bez trūkumiem. Mēs ticam un uzticamies līdz zināmam laikam. Tad ja jau mēs esam tik ļoti labvēlīgi noskaņoti pret svešinieku pirmajā tikšanās reizē, kam gan ir jānotiek, lai mēs piedzīvotu vilšanos?

Otrā cilvēkā mūs sāk kaitināt uzvedība, kultūra vai audzināšana, kas neatbilst mūsu pieņēmumiem par to, kas ir pareizs; dažkārt izbrīna rīcība, kas neatbilst tam, kā mēs paši parasti rīkojamies; pat pats saskarsmes veids var likt pārsteigumā sastingt.

Šādu nesaprašanos ir ļoti viegli novērst. Jau sākotnēji nosakiet savu attieksmi: neskatoties uz to, ar ko dzīvē saskarsimies un ar ko liktenis mūs savedīs kopā, katra personība, ar retiem izņēmumiem, būs ar saviem paradumiem, kompleksiem, dīvainībām un rakstura īpašībām, kuras nekad neiekļausies mūsu izpratnē par “ideālo”. Bezgrēcīgus Visaugstākais Dievs ir radījis tikai praviešus – viņi kalpo mums par piemēru, un mums ir jāseko viņu viedajiem padomiem. Pārējie ir parasti cilvēki, kuri kļūdās, runā, kas pagadās, sāpina sevi un citus, kaut arī neapzināti. Tāda ir dzīve, un tāda ir sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Ja mēs sagaidām no kāda nevainojamu uzvedību, vai tad paši tādi esam? Cik ļoti spējam turēt sevi rokās? Domāju, ka atbildi uz šo jautājumu var sniegt tikai katrs pats sev.

Dzīve liek mums priekšā dažādas situācijās – mūs piemeklē nedienas, kad nezinām, kā uzvesties, ko teikt un vai vispār ko teikt. Mēs esam tikai un vienīgi cilvēki, kas pieļauj kļūdas vai nejauši kādu aizvaino. Paturot prātā mūsu pašu nepietiekamības, vai ir vērts gaidīt no citiem neiespējamo?

Neapstrīdami, otra cilvēka slieksmi pieļaut kļūdas nekādā gadījumā nedrīkst izmantot savas rīcības attaisnošanai. Nekādā gadījumā!

Jā, neviens no mums nav ideāls, taču kā muslimiem mums ir viens drošs ceļš – ceļš, ko sauc par Visaugstākā Dieva apmierinātību ar mums. Lai sasniegtu šī ceļa beigas, ir jāiemācās pārvarēt grūtības. Cilvēciskā uzvedība, raksturs un emocijas ir viens no pārbaudījumiem, ko mums sūta Radītājs.

Nav absolūti nekāds vajadzības asi reaģēt uz aizrādījumiem un kritiku. Pat ja mums ir nepatīkami tos dzirdēt, ir jāraugās uz tiem, kā uz ko labu. Zināms taču, ka no malas viss redzams labāk, nekā mums pašiem liekas.

Arī klasiski mākslas darbi un literāri sacerējumi netika radīti vienā piegājienā, neko nelabojot. Māksla jau tāpēc ir māksla, ka piedzīvo daudz labojumu. Reizēm autori ir sadedzinājuši pat veselus rokrakstu sējumus, jo nav bijuši apmierināti ar savu veikumu. Viņi rakstīja, pārrakstīja, iznīcināja uzrakstīto un atkal ķērās pie spalvas… Un tikai caur šādām grūtībām darbs kļuva ievērojams, nezaudējot savu aktualitāti pat pēc daudziem gadiem.

Ir tāda gudrība: nedari otram to, ko negribi, lai nodara tev. Ja kāds norāda uz mūsu nepilnībām ne īpaši patīkamā veidā, vai tas neliecina par to, ka mēs tāpat rīkojamies attiecībā pret citiem? Pravieša Muhammada (s) hadīsi mums māca izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai citi izturas pret mums. Arī tautas paruna saka: “Cita acī redz skabargu, savā nepamana baļķi.”

Patiesībā tikai un vienīgi mēs paši visu sarežģījam. Visaugstākais Dievs šo pasauli ir radījis nevainojami harmonisku, un to izjaucam mēs – visa šī skaistuma apdzīvotāji. No mušas mēs izpūšam ziloni, no sīkuma saceram to, kas vispār nav bijis, izdomājam, piedomājam, uzskrūvējam sevi, pēc tam par notikumu stāstām trešajai personai, kurai pat nav nojausmas, kas patiesībā noticis, un rezultātā – cieš mūsu dvēsele, sirdsapziņa un nodomi. Ir arī tāda paruna: “Nav sliktuma bez labuma.” Kā gan tas ir iespējams? Mums pašiem sevi laikus ir jāapstādina un jānožēlo izdarītais. Jebkura konfliktsituācija, pārbaudījums un kļūda liecina par cilvēku nepilnībām. Taču mums, kā muslimiem, ir lieliska iespēja aktīvi novērst negatīvās sekas – atzīt, ka mums nav taisnība, un patiesi nožēlot, ka esam ievārījuši putru, pārnervozējušies paši un likuši uztraukties arī citiem.

Kad ir nožēla, tad ir cerība uz labošanos. Reizēm mums nav taisnība, un gadās, ka arī pret mums izturas netaisnīgi. Tomēr vienmēr ir jāpatur prātā, ka viss notiek tikai pēc Vienīgā Radītāja – Visaugstākā Dieva gribas. Viņš labāk zina, kad un kam ir jānotiek. Taču cilvēkam Viņš dod izvēli, kā rīkoties: izteikt visu, kas sakrājies uz sirds, vai vienkārši būt pacietīgam un paklusēt.

Alhamdulillāh, mums ir Dieva Pravieša (s) ceļš, kurš sniedz atbildes uz visiem dzīves jautājumiem. No hadīsiem mēs zinām, kāds atalgojums gaida cilvēku, kurš ir paklusējis – vienalga, vai viņam ir bijusi taisnība, vai nē. Kurānā Dievs norāda, ka Viņš ir pacietīgo pusē.

Cilvēku uzvedības pamatā ir viena vienīga lieta – ticība. Tā ir jāizkopj, un neskaitāmi veidi, kā to darīt – būtu tikai vēlēšanās. Ja netieksimies pilnveidot savu ticību, tad tā arī turpināsim apvainoties par sīkumiem un uztvert visu rožainā gaismā, lai pēc tam viltos, izdomātu problēmas uz līdzenas vietas un apvainotos. Tikai un vienīgi mēs paši varam labot savu pasaules uztveri. Neviens no malas nenāks mums klāt, lai teiktu: “Nu ko gan tu esi sadarījis?” Kaut gan, principā, mums apkārt ir draugi, kuri vērš mūsu uzmanību uz nepilnībām. Svarīgi ir ieklausīties un laboties. Uztversim kritiku pozitīvi. Visi pasaules mēroga šedevri ir tikuši pakļauti kritikai un izturējuši to, kļūdami pēc tam vēl vērtīgāki. Mūsu dvēselei arī ir nepieciešama šāda pieslīpēšana, lai tā nenoputētu un nezaudētu pievilcību. Strādāsim pie sevis un savas ticības pilnveidošanas.

Un lai Visaugstākais mums palīdz Viņa izziņas ceļā! Āmen.

—————————

Raksta autore: Ņina Beliševa; avots: www.islam.ru