Latviešu muslima Ilze Leila Strūberga dzīvo Ēģiptē jau aptuveni astoņus gadus. Precējusies ar ēģiptieti, viņa ir divu dēlu māte un veiksmīga tūrisma biznesa īpašniece. Viņa pieņēma islāmu aptuveni pirms 5,5 gadiem. Ilze Leila stāsta parislamu.com, kā iftārs notiek un kas tiek likts galdā viņas mājās. 

Sākšu ar to, ka es dzīvoju Hurghadā, kas ir viena no Ēģiptes kūrortpilsētām, savukārt mans vīrs nāk no Naga Hamady (Lejas Ēģipte – netālu no Kenas, Luksoras). Tā nu mūsu mājās Ramadānā uz galda stāv vīram ierasts ēdiens, kas pagatavots pēc viņa mammas receptēm. Sev par labu varu teikt, ka gavēņa beigās, kad vairs nav iespējams skatīties uz ēdienu, kurš ir ēsts 15 – 20 dienas no vietas, pienāk mana zvaigžņu stunda, kad uz galda parādās kartupeļi ar kotletēm, ‘baltie’ makaroni un salāti ar krējumu. Mani tipiskie ēģiptieši ar tādu pašu apetīti ēd arī latviešu-eiropiešu ēdienus, bet jāatzīst, ka tikai pēc 15 – 20 dienām…

Ne vīra mājās, ne arī mūsmājās, ieturot maltīti, sievietes un vīrieši nedalās divās grupās – visi ēd kopā pie viena galda. Sadalās tikai vienā gadījumā, ja ir ielūgti tāli no ģimenes viesi (vīrieši); tad sievietes iznāk, lai sasveicinātos, un pēc tam iet ēst atsevišķi. Par bērniem runājot, meitenes ēd kopā ar sievietēm, bet dēli – atkarībā no vecuma, tomēr visbiežāk kopā ar tēviem. Mūsu ģimenē ir viena sieviete (vīra māsa), kas nēsā nikābu (sejas aizklāju). Viņa kopīgai maltītei pievienojas tikai tad, ja viesi ir radi, citādi ēd atsevišķi. Ramadānā kopā ar viņu ēd kāda no māsām, jo, saskaņā ar vietējām tradīcijām, neviens nedrīkst ēst viens pats. Tādēļ, ja vīrs saka, ka viņš ir uzaicinājis uz iftāru draugu, sieva gatavo ēdienu vēl diviem līdz trim draugiem rezervē, jo, ja viņš pa ceļam uz mājām satiks vēl kādu, kuram nebūs konkrēti plāni uz atgavēšanu, tad uzaicinās arī to. Ēdienam vienmēr ir jābūt pietiekoši arī negaidītiem viesiem.

Pirms ķeramies pie galda satura izstudēšanas, mazliet par pašu iftāra norisi. Viesi ierodas īsi pirms maghriba lūgšanas. Gaidot azānu (saucienu uz lūgšanu), viesi parasti ir klusi, jo gavēnis ir vasarā un karstums dara savu. Tiklīdz tiek izdzirdēts azāna ‘Allāhu Akbar!’, sākas rosība: pirmās tiek izdalītas dateles, tad dzērieni. Dzērieni ir vismaz triju līdz četru veidu: ūdens, svaigi spiestas sulas (mango, apelsīnu, citronu), auksta tamarinda tēja, kā arī tiek apēsts/ izdzerts piena kokteilis (tas gan nāk no Kairas tradīcijām). Piena kokteilis tiek gatavots dienas sākumā – žāvētas dateles attīra no kauliņiem un aplej ar karstu ūdeni. Neilgi pirms maghriba, izmirkušās dateles saliek glāzēs, pievienojot rozīnes, žāvētas aprikozes, plūmes un dažādus riekstus. Tad visam uzlej pienu, pārber ar kokosrieksta skaidiņām un liek ledusskapī atdzesēties. Pasniegto kokteili ēd ar deserta karotītēm un atlikušo šķidrumu izdzer. Žāvēto augļu daudzums ir atkarīgs no glāzes lieluma, tomēr to nav pārāk daudz, lai vēderā paliek vieta vakariņām.

Tālāk seko maghriba lūgšana, kuru lūdz vai nu mājās visi kopā, vai arī sievietes mājās un vīrieši mošejā, ja tā ir netālu. Pēc lūgšanas tiek ēstas vakariņas, kas Hurghadā tiek sauktas par ‘brekfest’ (brokastis – angļu val.). Tad vīrieši dodas uz tarāvīh lūgšanu, kamēr sievietes ar bērniem visbiežāk paliek mājās. Pēc lūgšanas atgriežas un dzer tēju ar saldumiem un augļiem.

Iepriekš ir jābrīdina, ka nav iespējams precīzi aprakstīt tipisku ēģiptiešu galdu, jo valsts ir liela un katrā ciematā ir kaut kas savādāks. Tāpat arī tipiski galdi no Kairas un Asuānas pamatīgi atšķirsies. Līdzīgi kā Latvijā ir ar latviešu tradicionālo kāpostu zupu: man, kā kurzemniecei, bija pamatīgs pārsteigums, ēdot šo zupu Kurzemē un Latgalē un saprotot, ka tikai nosaukums ir viens un tas pats. Tādēļ esmu izvēlējusies ēģiptiešu iftāru raksturot, stāstot par mūsmājas tradicionālo gavēņa galdu.

Uz galda katram ir maza zupas bļodiņa, kuru novāc, kad ir tukša, un katram ir savs šķīvis rīsiem un gaļai. Pārējais ēdiens ir kopējos traukos, no kuriem uzliek uz sava šķīvja, vai (visbiežāk) ēd katrs ar savu karoti vai maizi no kopējiem traukiem.

Tātad galds… pirmās tiek pasniegtas zupas. Ēģiptiešu zupas pamatīgi atšķiras no latviešu, jo pamatā ir 90% šķidruma, kam pievienoti smalkie makaroni (kā mazas lāsītes) vai dārzeņi. Ikdienā tās ne vienmēr pasniedz, tomēr gavēni vienmēr, tā kompensējot dienu bez šķidruma.

Uz galda vienmēr ir rīsi. Tie var būt divu veidu: balti rīsi, ar gaiši brūniem, apceptiem rīsiem pa vidu vai balti rīsi ar smalkiem, apceptiem makaroniņiem pa vidu.

Nākamā neatņemamā sastāvdaļa ir kartupeļu sacepums. Tie ir 5 mm biezās šķēlēs sagriezti kartupeļi, sīpoli, tomāti salikti pa kārtām un pārlieti ar blenderī samaltiem tomātiem, pievienojot sāli un piparus. Cep cepeškrāsnī līdz kartupeļi gandrīz gatavi, beigās noņem vāku/ foliju, lai pazūd liekais šķidrums. Kad pasniedz, kartupeļiem ir jābūt sausiem un nedaudz brūniem. Sacepums tiek likts uz galda tajā pašā traukā, kurā cep. Tādēļ es vienmēr lieku glītās rindās kartupelis–sīpols–tomāts, lai nav kauns pasniegt.

Kā arī maloheja – bez tās nekur! Maloheja ir zaļš augs, kuru sakapā un pagatavo buljonā – rezultātā sanāk tāda staipīga, zaļa mērce ar ķiploku. Lejas Ēģiptē vēl pievieno tomātu (ar tomātu nesalīdzināmi gardāk). Ēd ar rīsiem vai maizi. Ja jums kāds piedāvā, nepievērsiet uzmanību dīvainam skatam, pagaršojiet. Pēc tam arī skats vairs nešķitīs tik jokains.

Uz galda ir jābūt zaļai mērcei (mūsu gadījumā tā ir maloheja) un sarkanajai (tomātu mērcei), kas ir kombinēta ar dārzeņiem. Manuprāt, labākais no ēģiptiešu izgudrojumiem ir baltās pupiņas tomātu mērcē, kas saucas Labāk (šo recepti es arī uzrakstīšu beigās). Pupiņu vietā var būt zaļie zirnīši, zaļo sviesta pupiņu pākstis, okra, kartupeļi. Ramadānā parasti uz galda ir divu veidu dārzeņi.

Salāti, arī divu veidu: tomāti, gurķi, zaļumi un vienos ir sīpoli, otros nav (otros ēd tie, kuri plāno taravīh lūgties mošejā). Mūsu mājās dārzeņi tiek sagriezti gabaliņos pa 5 mm, bet jo tuvāk Kairai, jo gabaliņi lielāki. Pārliets ar eļļu un citrona sulu, pievienojot sāli, piparus.

Visbeidzot gaļa vai vista. Pie mums ēd tikai liellopa gaļu (personīgi aizspriedumi, nekāda sakara ar reliģiju), tādēļ es nemaz tā īsti nezinu, kā garšo labi pagatavots jērs. Pamatā gan liellopu, gan vistu gatavo līdzīgi: izvāra garšvielās un apcep eļļā. Ja ir īpaši viesi, tad gaļu gatavo cepeškrāsnī un vistu pilda, bet ne ikdienā, jo sievietes, kuras gatavo, arī gavē un, kā jau jūs to esiet pamanījuši – darba viņām gana!

Vakaru nobeidzam ar saldumiem. Laukos pie vīramātes ir tipiski ēģiptiešu – basbusa, konafa, utt., bet Hurghadā – augļi un eiropiešu kēksiņi un kūciņas.

Labāka recepte: baltās pupiņas tomātos

Nepieciešams:

0,5 kg pupiņas

2 vidēji sīpoli

elļa, sāls, pipari, kamūn (ja nav kamūn, var arī bez)

1 kg tomāti

1 ēd. k. tomātu pasta (ja tomāti tumši, var arī bez tās)

buljons

Gatavošana:

1) Pupiņas izvāra līdz 90% gatavībai (iepriekš uzbriedina, var pielikt nedaudz cukura, lai ātrāk vārās).

2) Sīpolus sagriež smalkos gabaliņos.

3) Tomātus samaļ blenderī.

Katliņā ielej eļļu un cep sīpolus līdz zeltainai krāsai. Jāstāv visu laiku blakus un jāmaisa, jo sīpolam no zeltaina līdz brūnam ir viens solis, un kā ir brūns vai pat melns (kaut nedaudz) tā ir pagalam. Kad sīpols zeltains, pieliek garšvielas un lej klāt tomātus. Samaisa un vāks virsū (ja nebūs vāks, pusi metra rādiusā viss būs tomātos).

Sautē uz lēnas uguns, līdz tomāta sula ir pazudusi un palikusi tikai tomātu masa. Ik pa laikam jāpamaisa, jo te atkal nedrīkst palaist garām to momentu, kad piedeg. Te ir divas nianses: pirmkārt, jatomāti ir gaiši un skābeni, pievieno nedaudz cukura un tomātu pastas, un otrkārt – masai ir jābūt viendabīgai, tā, lai sīpolu gabalus neredz (ja nav izdevies sagriezt sīpolu gana smalki un gabali ir redzami, tad samaļ to masu blenderī, ja ir tāds, kur var malt karstu).

Kad masa gatava, liek klāt pusgatavās pupiņas un pielej klāt buljonu (buljons no gaļas vai vistas, kas gatavoti tajā dienā). Turpina sutināt līdz pupiņas gatavas. Buljonu lej tik, cik nepieciešams – cik katrs vēlas šķidrumu.

Labu apetīti!

Lai Dievs dod Jums labu, vieglu un ražīgu gavēni, un galvenais, lai izdodas izdarīt visu ieplānoto. Āmīn.

(Pēc sevis zinu, ka ieplānot ir viegli, bet noturēties pie plāna jau ir cita lieta.)