Kopā ar savu ģimeni – vīru un trīs bērniem – latviešu muslima Laila Brence dzīvo Pakistānā jau četrpadsmito gadu. Parislamu.lv viņa stāsta par dažādajiem iftāra aspektiem Karāči.

Pus stundu pirms iftāra, Karāči ielas pārtop ātrumtrasē, pa kuru uz mājām ar formulas vadītāju cienīgu ātrumu traucas izsalkušie muslimi. Pilsēta pulsē pirms-iftāra satraukumā – visur, kur vien paskaties, tauta gatavojas kārtējās Ramadāna dienas gavēņa beigām, cildinot Dieva nolikto pienākumu, kas ir viens no islāma reliģijas pamatpīlāriem. Gar ielu malām var redzēt īpaši sagatavotus galdus, no kuriem labdarības organizācijas dala kastītes ar gavētājiem sagatavotu iftāru. Arī pie daudzām ielu ēstuvītēm pulcējas ļaudis, jo zina, ka īpašnieki dalīs iftāru nabadzīgākajiem, kuriem pašiem ir grūti to iegādāties. Īsi pirms iftāra, ielu krustojumos pie luksoforiem var manīt brīvprātīgos ar kastītēm rokās, kas dala iftāru tiem šoferiem, kuri nav paspējuši pirms azāna nokļūt mājās. Iftāra kastīšu saturs: datele, ūdens pudele vai sula, kāds auglis (visbiežāk banāns) un samosa (ar gaļu vai kartupeļiem pildīts eļļā cepts pīrādziņš).

Pilsētas virtuvēs valda ne mazāks saspringums kā ielās – tur rosās ģimenes sievietes, griežot, vārot un cepot gardumus, kam jāpilda tradicionālais pakistāniešu iftāra galds. Ar iftāru nav nekādi joki, jo gan kvalitātes, gan daudzveidības laktiņa ir likta gana augstu, liekot gavējošajām namamātēm svīst vaigiem sviedros pilnā vārda nozīmē – ja laukā ir +35, tad virtuvē ir krietni vien vairāk! Lielās ģimenēs, kur sieviešu ir vairāk, iftāra gatavošana iet raitāk, jo pienākumi ir sadalīti uz vairākām darba rokām. Taču ja namamāte virtuvē ir viena, tad iftārs bieži kļūst par pamatīgu izturības pārbaudījumu, īpaši vasaras svelmē, kad karsti virtuves katli un vārošas eļļas tvaiki liekas izsūcam pēdējos enerģijas krājumus.

Tradicionāls iftārs Pakistānā līdzinās svētku maltītei, kas sastāv no īpaši pagatavotiem gardumiem. Iftārs ir gana saturīgs, lai pēc tā varētu iet uz tarāvī lūgšanām un vakariņas ieturēt tikai vēlā vakarā. Kas tad tiek celts galdā Karāči iftārā? Maltīte parasti sastāv no šādu gardumu kombinācijām: pakoras (pēc raksta būs recepte), samosas (ar gaļu vai kartupeļiem pildīti eļļā cepti pīrādziņi), egg rolls (eļļā cepti mīklas rullīši ar vārītu olu un kāpostu pildījumu), dažādi gaļas kabābi, čole jeb čane čāt (ar garšvielām gatavoti tumšie vai baltie zirņi), dahī bare (no lēcām gatavotas eļļā ceptas klimpas baltā jogurtā ar garšvielām), augļu čāts (smalki sagriezti augļi ar cukuru, sāli, melnajiem pipariem un citām garšvielām), džulēbija (eļļā cepts mīklas saldums, kas piesūcināts ar cukura sīrupu), vai kāds cits saldums, piemēram, khīrs (tumīgs saldēdiens, kura pamatā ir piens un rīsi vai manna). Bez ūdens, kā dzēriens tradicionāli uz galda ir šerbets (limonāde), kas pagatavota no vietējiem augļu un augu ekstraktu sīrupiem Rūafza, Džame-širīn vai Noras. Visā, izņemot saldumus, ir gana čili piparu un citu garšvielu, pat augļu salātos, kas ēdot dedzina muti. Daudzi no gardumiem ir eļļas peldē cepti, kas, protams, gavējošam vēderam nav tas labākais ēdiens. Tomēr viss ir tik garšīgs, ka gan pieaugušie, gan bērni Ramadānu gaida ar īpašu prieku, zinot, ka galdā tiks celti tieši šim laikam gatavotie gardumi. Populāri Ramadāna laikā ir arī dalīties ar iftāru, sūtot daļu no mājās pagatavotā kaimiņiem vai tuvāk dzīvojošiem radiem.

Sākotnēji, kad dzīvojām plašākā ģimenē kopā ar vīra brāļu ģimenēm un vīramāti, arī mūsu iftāra galds vienmēr bija bagātīgs, iekļaujot gandrīz visus iepriekš minētos gardumus. Taču kopš vīra mātes aiziešanas aizsaulē un pārējo brāļu nošķiršanās dzīvot atsevišķi, iftārs mūsmājās ir evolucionējis uz arvien vienkāršāku tā versiju tīri praktisku iemeslu dēļ – sagatavot katru dienu tik lielu galdu man vienai vienkārši nav pa spēkam. Šajā Ramadānā iftārā ēdam dateles un tikai vienu no iftāra gardumiem. Pēc šī mazā iftāra, dodamies pildīt maghriba lūgšanu, kurai seko tai dienai pagatavotās vakariņas. Vēlāk vakarā, dzeram melno tēju ar pienu (britu mantojums) vai kafiju un baudām saldumus, saldējumu vai mango, šejienes augļu karali.

Jāatzīst, ka ar katru gadu Ramadāns un iftārs Krarāči arvien vairāk komercializējas. Lielas vietējās kompānijas sākušas izmantot iftāru sevis reklamēšanai, izdalot uz ielām iftāra kastītes ar saviem reklāmas materiāliem. Jau pirms Ramadāna, pilsētā parādās milzīgi informatīvie stendi kas reklamē ar Ramdāna un iftāra ‘piedāvājumus’ – īpašas Ramadāna atlaides un viesnīcās vai lielākos restorānos piedāvātās ‘visu ko vien vari apēst’ iftāra bufetes, par kurām pat no bērniem prasa samērā bargu naudu. Neko labu par šo visu nevaru teikt, jo aiz izēšanās kultūras pazūd Ramadāna būtība: garīgā atjaunošanās un attiecību stiprināšana ar Radītāju. Negribas redzēt Ramadānu pazūdam rietumu Ziemassvētkiem līdzīgā komercializētā iepirkšanās farsā. Taču vienlaikus ir vērojamas arī pretējas tendences – tarāvī lūgšanas ir arvien vairāk apmeklētas, un masdžidas sāk atvēlēt tajās vietu arī sievietēm un bērniem, kas kādus gadus atpakaļ reti kur tika atļauts.

Lai Allāhs dod visiem svētīgu atlikušo Ramadānu, amīn!

 

Pakoras

(Receptes pakorām ir dažādas – kas nu kurā mājā vairāk garšo. Šī ir vienkārša mūsmājās iecienīta recepte, kurā nedaudz atbalsojas Indijas dienvidu tradīcijas, kur ir vīra ģimenes saknes.)

     Sastāvdaļas:

1 glāze balto lēcu (var arī mazās dzeltenās)

½ glāze sasmalcinātu zaļo lociņu (var arī sīpolus)

1 ēdamk. saslmacinātu zaļo čili piparu vai 1 tējk. čili piparu pulvera

1 tējk. balto ķimeņu

1 tējk. smalki sasmalcinātas svaigas ingvera saknes

½ tējk. sāls

šķipsniņa sodā vai cepamā pulvera

eļļa – cepšanai eļļas peldē

     Gatavošana:

1. Lēcas iemērc ūdenī uz ne mazāk kā vienu stundu un pēc uzbriešanas samaļ blenderī vienmērīgā, pabiezā masā.

2. Lēcu masai klāt liek visas pārējās sastāvdaļas un vienmērīgi samaisa.

3. Uzkarsē vokpannā eļļu un ar tējkaroti liek tajā cepties sagatavoto masu.

4. Pakoras cepšanās laikā ir vienmērīgi jāmaisa, lai tās kļūtu zeltaini brūnas no visām pusēm.