“Burka nav reliģiska problēma – tas ir brīvības un sieviešu pašcieņas jautājums. Tā nav vis reliģisks simbols, bet gan pakalpības un pazemojuma zīme. Es gribu svinīgi paziņot, ka burkai Francijā nav vietas. Mūsu valstī, mēs nevaram pieņemt, ka sievietes tiek ieslodzītas aiz aizklāja, nogrieztas no jebkādas sabiedriskās dzīves un ka viņām tiek atņemta jebkāda identitāte. Tā nav mūsu izpratne par brīvību.” (Nikolas Sarkozi)

Jau atkal. Pēc nemieriem, kurus izraisīja Jack Straw 2006. gada komentāri, vēl viena Eiropā plaši pazīstama politiķa ļoti publisks paziņojums ir nostādījis muslimu kopienu globālā pretreakcijas pozīcijā. Attiecībā uz milzīgo atbalstu, ko Sarkozi komentāri ir guvuši gan no ne-muslimiem, gan no pasaulīgi orientētiem muslimiem, ir tiešām kauns, pārsteidzoši šokējošs kauns, ka ļaudis, kas sakās esam ‘brīvības’ un ‘vienlīdzības’ čempioni, atbalsta jebkāda veida aizliegumus attiecībā uz indivīda apģērba izvēli.

Ko gan tas maina, vai sieviete izvēlas nēsāt burku kultūras faktoru vai reliģijas iespadā? Viņa izdara apzinātu izvēli šādi ģērbties. Novērotāju pieņēmums, ka viņa ir tikusi piespiesta to valkāt, ir vienkārši pārākais naivums un liecina par liekulīgām raizēm. Bez tam, ja burka ir ierobežojoša un izolējoša, vai tad tā nav valkātāja privilēģija? Kopš kura laika sieviete ‘nedrīkst’ izvēlēties nebūt vīriešu vidū vai nestaigāt brīvi apkārt, sevi neapklājot? Ja tā ir viņas izvēle uzturēties lielākoties mājās, lielākoties neidentificētai un apklātai, kāpēc gan mēs nevaram likt viņu mierā?

Droši vien neapvainošanās par to, ka sievas kailfoto tiek izsolīti par tūkstošiem dolāru vēsta par ‘brīvību’, atbrīvošanu un pièce de résistance: sievietes ‘godu’? Kopš kura laika tiek uzskatīts par ‘godu’ nolobīt sievietei apģērbu un padarīt viņas ķermeni par patēriņa preci, uz kuru visa pasaule blenztu un kuru apbrīnotu kā mākslas darbu? Bet ja nu sieviete izvēlas darīt pilnīgi pretējo, t.i. nēsāt apģērba slāņus, kas vīriešiem nepārprotami paziņo: „rokas nost!”, „acis prom!” un bisubeidzot „piembremzē!” Vai tā ir „pakalpības un pazemojuma” zīme? Subhānallā!

Britu muslima Saira Khan, kura 2006. gadā ļoti aktīvi izteicās par burkas jautājumu (http://www.timesonline.co.uk/tol/comment/columnists/guest_contributors/article665918.ece) un vairākkārt atkārtoja savu nostāju šogad (http://www.dailymail.co.uk/debate/article-1195052/Why-I-British-Muslim-woman-want-burkha-banned-streets.html) pēc Nikolasa Sarkozi komentāriem, apgalvo, ka vienreiz burku ir izmēģinājusi un jutusi, ka tā ir „visdrausmīgākā pieredze. Tā ierobežoja to, kā es gāju, ko es redzēju un kā es mijiedarbojos ar pasauli. Tā atņēma man personību. Es jutos atsvešināta un izstumta. Tajā bija karsti un neērti, un es nevarēju redzēt, kas notiek man aiz muguras, nevarēju uzsmaidīt apkārtējiem vai dot rokas spiedienu.”

Ir daudz sieviešu apģērbu, kas ir vienlīdz (pat ja ne vairāk) neērti, bet sievietes tos tomēr nēsā, vai ne tā? Vai nu tā ir bezgaumīgu eņģeļspārniņu, uzkrītoši spilgtas apakšveļas un milzīgu zābaku pretīgā kombinācija, kuru pārbadināti kaulainās tā saucamās modes ‘ikonas’, fotokamerām plaiksnījot, cienīgā gaitā izrāda uz mēles (kur gan ir sieviešu goda čempioni? ak, atvainojiet, viņi taču droši vien ir pārāk nosiekalojušies, lai varētu parunāt!), vai apsējus atgādinošās dizaineru kleitas, kurās publiskos pasākumos iespīlējas ar fizisko izskatu apsēstās slavenības, vai garie auduma ruļļi, kurus austrumu sievietes ikdienas pedantiski loka apkārt saviem vidukļiem, klāt pievelkot grūti-par-blūzi-nosaucamo lupatiņu, lai rosītos ikdienas mājas darbos šajā tradicionālajā sārī, sievietes gadsimtiem ilgi ir mocījušās, paciešot neērtības, lai varētu nēsāt sevis izvēlētos apģērbus. Ticiet man, nēsāt garu virsmēteli uz brīva, ērta apģērba un apsiet auduma gabaliņu ap seju ir tiešām daudz vieglāk nekā vilkt virsū vīriešu dizaineru modes namu radītos apģērbus sievietēm, kuru mērķis ir iegrūst mūs neprātīgos, naudu izšķiedošos mazumtirdzniecības terapijas izpriecu braucienos. Šķiet, ka lai gan Saira Khan uzvilka burku, lai piedalītos televīzijas programmā, pirms tās apģērbšanas, viņa aizmirsa nojaukt savā prātā aizspriedumu un nicinājuma sienas.

Kad kāds, vai nu tādi muslimi kā Saira Khan, vai tādi pasaulē pazīstami līderi kā Nikolass Sarkozi, apgalvo, ka viņiem ir problēmas ar to, ka sievietes pilnībā sevi apklāj reliģiskā apģērbā, problēma patiesībā slēpjas viņu pašu iekšējās neskaidrībās attiecībā uz muslimu reliģiju, Islāma identitāti un asimilāciju svešā sabiedrībā pasaulīgu labumu dēļ. Viņiem nerūp, ka vīrieši apspiež sievietes reliģijas vārdā, ka viņas ir fiziski ierobežotas kustēties vai piedalīties publiskās aktivitātēs, ka apģērba slāņi viņas sociāli izolē, vai ka viņas nav ‘vienlīdzīgas’ un ‘brīvas’ darīt sabiedrībā ko vien vēlas. Viņi ir neizpratnē par to, kā sievietes var neatlaidīgi nēsāt apģērbu, kuru viņi ir izvēlējušies nomest vai atsakās valkāt.

Patiesībā tas ir kā pliķis sejā redzēt muslimu sievietes, kurām ir tā saucamā brīvība novilkt burkas un staigāt apkārt tajā valstī nēsātajā apģērbā, izvēloties to nedarīt; kurām ir likumīga un sociāla brīvība būt vīriešu vidū, dot rokasspiedienus un jokot, izvēloties to nedarīt; kurām ir iespēja izmantot viņu sievišķīgo seksualitāti, lai gūtu pasaulīgus labumus, izvēloties to nedarīt. Nezinot, ko iesākt, viņi raksta emocionālus rakstus un veic pārmērīgi greznus paziņojumus par tā saucamo vienlīdzību, brīvību, godu un sieviešu atbrīvošanu, jo viņi vienkārši nespēj iedomāties, kāpēc lai pie pilna prāta esoša sieviete izvēlētos tā ģērbties.

Un tomēr ar katru gadu arvien vairāk un vairāk izglītotu, brīvu un liberāli domājošu sieviešu izvēlas tā ģērbties. Sievietes, kuras ir uzaugušas ballīšu, iedzeršanas, randiņu un gadījuma dzimumattiecību kultūrā. Strādājošas sievietes ar aktīviem dzīvesveidiem, karjerām un naudu. Sievietes ar mīlošām ģimenēm, vīriem un/vai bērniem. Vai nav vērts aizdomāties, kāpēc sieviete atteiktos no tā visa, lai uzvilktu apģērbu, kuru pasaule uzstājīgi grib aizliegt?

Es nēsāju burku jau vairākus gadus un šajā laikā esmu iepazinusies ar ar daudzām izglītotām, pašpārliecinātām un dievbijīgām muslimām, kuras ģērbjas tieši tāpat, vai nu viņas atrastos Austrumos vai Rietumos. Lai gan ir taisnība, ka mēs apzināti izvēlējamies nēsāt šo apģērbu, ir jāpiezīmē, ka lēmums to valkāt nav tā grūtākā lieta. Grūtākais ir pastāvīgi saskarties ar skepticismu, slēptu pretestību atklātu naidīgumu, ko citi muslimi – jā, muslimi – izrāda pret mums atkal un atkal, redzot mūs sabiedrībā šādi ģērbtas. Maza daļa šo muslimu, diemžēl, ir arī tās atturīgi ģērbtās māsas, kuras pašas valkā hidžābu, ar kurām mēs tiekamies viesībās un kāzās, un kuras nespēj saprast, kāpēc mēs joprojām neesam atteikušās no sejas aizsegšanas. Reizēm viņas kritizē arī burku, jo, viņu vārdiem sakot, gluži kā uz to pastāv ne-muslimi, uz tās nēsāšanu nav nekādu norādījumu Kurānā; jeb arī viņas izvairās no tās nēsāšanas, uzskatot par pietiekamiem zinātnieku un juristu apgalvojumus, kuri uzsver, ka burka nav obligāta. Ir daudz neobligātu lietu, kuras muslimi dara, lai iegūtu Allāha labvēlību – tātad vai šis var būt par pamatojumu?

Mēs nevēlamies uzspiest citām muslimu sievietēm mūsu izvēli valkāt burkas; tomēr mēs būtu ļoti pateicīgas, ja mūs liktu mierā un ļautu mums valkāt to, ko mēs esam izvēlējušās.

Un, lūdzu, nežēlojiet mūs. Žēlojiet ar ārējo izskatu apsēstās pusaudzes ar ēšanas traucējumiem, kuras staigā pa pludmali knapi apģērbtas, raizēdamās par to, vai saule neizceļ viņu celulītu un vai pasaule neieraudzīs viņu ķermeņos jebkādu nepilnību.

————————————————–

Autors: Sadafa Farūki; avots: “Why is a flap on my face, a slap in yours, Mr. Sarkozy?” by Sadaf Farooqui (http://sadaffarooqi.com/)