Pēc NATO samita, kura uzmanības centrā, tēlaini runājot, bija muslimu pasaule, Nedēļa aicināja uz sarunu vienu no Latvijas muslimiem, lai pavaicātu, kā viņš raugās uz kristīgās un Islāma pasaules līdzāspastāvēšanu un kādas redz Eiropas nākotnes aprises.

Sarunas biedrs, kurš pieņēmis Islāma ticību pirms dažiem gadiem, ir viens no tiem latviešiem, kas līdz ar Islāma pieņemšanu ir mainījis pasaules redzējumu. Viņa skatījums uz cilvēkiem un pasaulē notiekošo droši vien līdzinās daudzu citu Islāmticīgo redzējumam, lai gan arī muslimu — tāpat kā kristīgo vidū — Dieva griba un cilvēkiem noliktais ceļš tiek skaidrots atšķirīgi. Sarunas sākumā viņš lūdz, lai viņu sauc par brāli Ahmedu, un apgalvo, ka visam, kas noticis, pirms viņš kļuvis par muslimu, nav tik lielas nozīmes, lai par to runātu. Ahmeds ir ar mieru atbildēt uz dažiem jautājumiem par savas ticības sākuma ceļu, bet pēc tam labprātāk runā par Islāmu un tā nākotni. Patiesībā sarunā visvairāk tiek skarta attieksme pret Dievu un vienīgo pareizo ceļu pie viņa, un pamazām kļūst aizvien skaidrāks, ka tas, ko mēdz dēvēt par civilizāciju konfliktu, nav izlīdzināms ar vienošanos, kad katrs var dzīvot pēc savas sapratnes.

Ahmeds atzīst, ka ne visi cilvēki, kas uzskata sevi par muslimiem, ir Islāma ticīgie un ka patiesībā pasaulē nav Islāma valsts, bet, viņaprāt, tas ir mērķis, kas jāsasniedz, jo ir tikai viena patiesā un pareizā ticība — Islāms. Viss pārējais, pēc viņa domām, ir maldi.

Kas jūs pievērsa Islāmam?

Vispirms gribu pateikt pašu svarīgāko: Dievs ir viens, un Viņa radītais cilvēks nepiepilda savas eksistēšanas jēgu, ja nepielūdz, nekalpo, neslavina un nepateicas Dievam. Un nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs. Ne nauda, ne cilvēki, ne karjera, ne slava, ne Lexus vai Casino. Pielūgsmes vērts ir tikai Dievs. Un tas ir pašsaprotams un obligāts cilvēka pienākums pateikties Dievam par visu to svētību, ko Viņš nepārtraukti cilvēkam dod. Patiesībā tas arī ir viss mans ziņojums. Runāt par Islāmu ir tāpat kā iet pa mīnu lauku, jo jālaipo starp pārpratumiem, nezināšanu un pārāk sarežģītu konceptu. Turklāt vienmēr jāvelta daudz laika definīciju un terminu skaidrojumam.

Esmu bijis Turcijā, Irānā, Kuveitā, citās valstīs. Savulaik, tāpat kā daudzi Latvijas studenti, biju nodomājis doties kādā ceļojumā, bet, no vienas puses, nevarēju atļauties braukt uz Eiropu, jo nebiju turīgs, bet, no otras puses, mani Eiropa neinteresēja. Izvēlējos Irānu un vēl citas muslimu valstis, jo tās ir lētākas un drošākas no kriminogēnā viedokļa.

Gatavojoties ceļojumam, paņēmu — patiesībā briesmīgās — grāmatas, kas par Islāmu atrodamas Latvijas grāmatnīcās, bet tajās saskāros ar pavisam īsiem Kurāna fragmentiem. Internetā atradu Kurāna tulkojumu krievu valodā, lasīju to, un Kurāns mani pārliecināja. Varētu sacīt, ka es pieņēmu Islāmu, vēl nesaticis nevienu muslimu.

Ir cilvēki, kas meklē sev pieņemamo starp reliģijām un nonāk pie Islāma. Ir cilvēki, kas meklē reliģiju grūtos dzīves brīžos, bet ar mani tā nenotika. Man reliģijas jautājums nebija aktuāls, biju humānists agnostiķis, jo Dieva koncepts man neļāva atrast atbildes uz virkni jautājumu tajās kultūrās, kuras ir ietekmējusi kristietība. Es gan biju kristīts un iesvētīts un esmu dziedājis baznīcas korī, bet tas mani nepadarīja par katoli. Starp citu, ieteiktu kristiešiem vairāk lasīt Bībeli, tad viņi uzzinātu par savu ticību, nevis par Baznīcas dogmām.

Un tā jūs izvēlējāties doties ceļojumā…

Ceļojumā droši vien tūkstoš reižu sev sacīju: “Tik daudz muslimu un tik maz Islāma!” Lai kā, manu muslima esību citi muslimi nav ietekmējuši, nav pārliecinājuši mani pieņemt savu ticību. Tāpēc notika tā, ka vispirms es kļuvu par muslimu savā būtībā, bet pēc tam pieņēmu Islāmu pēc noteiktā rituāla.

Ja cilvēks ir atvērts, Kurāns viņu paņem. Cilvēki atver Kurānu un gaida, ka saskarsies ar kaut ko, kas ir līdzīgs Vecajai Derībai, bet viņi sastopas ar himnu Dievam. Jā, tur ir arī pamācības muslimiem, kā rīkoties dažādās situācijās. Gribu teikt, ka tiem, kas interesējas par Islāmu, bieži ir bail, jo Islāms tik ļoti ir apmelots un cilvēkiem bieži gadās saskarties ar nejēdzīgiem muslimiem, tāpēc viņus pavada bailes. Tomēr Kurāns ir brīnišķīgs, un, tajā ieejot, bailes zūd.

Jūs sacījāt, ka Dievs ir viens, bet cilvēki taču ir dažādi, un droši vien tāpēc izvēlas atšķirīgus veidus, kā ticēt Dievam. Vai tas var būt iemesls, lai savstarpēji nesaprastos?

Islāms apgalvo, ka cilvēks piedzimst tīrs, viņš ir savā dabīgajā stāvoklī, un tas ir Islāms. Tāpēc jebkurš bērns, kamēr nav iemācījies dažādas muļķības, ir muslims. Katra cilvēka apziņā jau instinktīvi ir ielikta izjūta, ka Dievs ir viens, kamēr viņš nenomaldās savos sliktajos darbos un izvēlē.

Tas, par ko jūs runājat — Dievs ir viens, bet viņu redz un pieņem dažādi —, tas ir pagānisms. Tas nozīmē pielūgt pašu izdomātu reliģiju, tas nozīmē pašam kontrolēt noteikumus, pēc kuriem dzīvot, nevis sekot tiem likumiem, pēc kuriem licis Dievs. Pagānu dieviņš neteiks, ka nedrīkst uzturēt bordeli vai kandžas tecinātavu. Arābi, kas nepieņēma Islāmu, to darīja ne jau sava iedomātā koka elka dēļ, bet tādēļ, lai varētu darīt to, ko Islāms aizliedz.

Kristietis stāv pretī muslimam, un abi apgalvo, ka tikai viņš zina, ko Dievs patiesībā ir domājis un kā cilvēkam jādzīvo. Kuram no viņiem ir taisnība? Vai vispār kāds zina, ko Dievs ir domājis? Jautājums ir par pierādījumiem. Es neatbalstu debates starp kristiešiem un muslimiem, jo kristieši parasti apvainojas, viņi nav gatavi klausīties, kas ir Islāms. Kristieši apvainojas un noslēdzas sevī. Kristietības avots jau nav tas, ko saka pāvests, bet tā ir Bībele. Kristiešiem nav oriģinālās Bībeles, bet mums ir oriģinālais Kurāns. Sāksim ar to, ka Jēzus nerunāja ne latviešu, ne angļu valodā, kristiešiem nav oriģinālā teksta.

Starp citu, Jēzus runāja aramiešu valodā, kas ir ļoti tuva arābu valodai. Un kā aramiešu valodā skan vārds “Dievs”? Allāha! Lai kristieši padomā, ko viņi saka: aleluja! Mēs ticam Jēzus evaņģēlijam, nevis Marka, Mateja, Lūkasa vai Jāņa evaņģēlijam. Dievs vienmēr ir sūtījis vienu reliģiju, Viņš un Viņa vēstījums cilvēcei nemainās. Viņš vienīgi var mainīt likumus, kurus piemēro kādai sabiedrībai un laikam. Un šī Dieva reliģija saucas Islāms, tā ir padevība, ko sludināja visi pravieši, Jēzu ieskaitot.

Islāms nesaucas kāda vārdā, tas nav muhamedānisms, jūdaisms, budisms vai vēl kaut kas cits. Jēzus nenāca ar kaut ko jaunu, viņš nāca pie Izraēla noklīdušās avs, kas neievēroja likumu, lai atgādinātu par likumu pildīšanu. Tas, ko mūsdienās sauc par kristietību, patiesībā ir pāvilisms, kas balstās Jēzus nekad nesatiktā Pāvila reliģiskajās pārdomās un Baznīcas dogmās, kuras tika pieņemtas vairākus simtus gadu pēc Jēzus. Bībele nav pretrunā ar Kurānu tikmēr, kamēr tā nav pretrunā pati ar sevi.

Ko drīkst darīt un cik tālu drīkst iet, lai cilvēkus pievērstu vienīgajai un patiesajai ticībai?

Es padodos Dieva gribai, un man nav tiesību daudzos jautājumos veidot savu viedokli. Dieva viedoklis ir, ka ticībā nav piespiešanas, jo ticības nonākšana pie cilvēka ir brīva no kļūdas. Nevienu nevar piespiest ticēt, tas ir atkarīgs no iekšējās izjūtas un sapratnes. Islāms uzskata, ka visi nav spējīgi ticēt, un piedāvā toleranci, bet nevajag šā vārda nozīmi jaukt ar akceptēšanu. Islāms neapgalvo, ka ar kristiešiem viss ir kārtībā, Islāms nesaka, ka ar ebrejiem viss ir kārtībā.

Islāms vēsta, ka ar viņiem vienkārši neko nevar padarīt — viņiem ir jāpiedāvā tā vēsts, ko Dievs viņiem ir piedāvājis, un, ja viņi to nepieņem, tas ir viņu rēķins ar Dievu. Tas ir mīts un meli, ka Islāms tika izplatīts ar zobenu. Karš sākās tāpēc, ka muslimiem uzbruka Bizantijas impērija, viņu vēstnešus nogalināja Persija. Stāsts par to, ka kristiešus piespieda pieņemt Islāmu, ir Baznīcas sevis mierināšana melos, jo ļoti daudzi kristieši izvēlējās pieņemt Islāmu un Baznīcai vajadzēja kaut ko izdomāt, lai to izskaidrotu. Teoloģiski Islāms ir nesalīdzināmi spēcīgāks un pamatotāks par kristietību, jo tam ir pierādījumi un argumenti.

Vēsture liecina, ka kristieši bieži ir nogalinājuši Dieva vārdā, bet tagad arī muslimi nogalina Allāha vārdā. Vai tas, ka gan vieni, gan otri ir gatavi nogalināt ticības vārdā, nerada lielo pretīmstāvēšanu?

Sāksim ar to, kurš kura valsti ir okupējis! Tas ir mediju nopelns, ka muslimi tiek iztēloti par slepkavām. Visos gadsimtos ir notikusi šī slepkavošana — atcerieties kaut vai krustnešus —, bet toreiz muslimu zemes bija iekarotas. Nu beidzot sākās atbrīvošanās cīņas. Nevienu muslimu valsti nepārvalda viņi paši, ja nu vienīgi Dienvidsomāliju pārvalda muslimi. Gandrīz visas pārējās valstis pārvalda amerikāņu atbalstītie režīmi.

Kad amerikāņi sola muslimiem atdot brīvību — tie ir lielākie meli! Amerikāņi “nedraudzējas” tikai ar dažām valstīm — ar Sīriju, Sudānu un Irānu. Sīrijā ir sekulārs ķeceru režīms. Sudāna ir nosacīta valsts, kas tiek kontrolēta tikai gar Nīlas ieleju. Irāna ir ļoti specifiska valsts, par kuru paši irāņi teic, ka tajā valda milzīga korupcija un revolūcijas ideāli ir nodoti. Amerikāņi melo, sakot, ka vēlas demokrātiju, jo valstis ir vieglāk pārvaldīt ar diktatoru palīdzību. Kad palestīniešiem vēlēšanās uzvarēja tie, kas nepatīk amerikāņiem un Izraēlai, visi vārdi par demokrātiskām vēlēšanām uzreiz tika aizmirsti un sākās izolācija un palestīniešu mērdēšana badā. Libānu varēja pavisam mierīgi bombardēt, neliekoties ne zinis, ka šīs valsts vadība ir demokrātiski ievēlēta. Cilvēkiem tiek pasniegtas fikcijas. Ja kāds vaicā, kāpēc Kurāns liek nogalināt visus neticīgos, varu vienīgi atbildēt, lai cilvēks paņem šo grāmatu un izlasa — vai tiešām tur tā rakstīts.

Un tomēr — arī muslimi nogalina un spridzina cilvēkus svētu mērķu vārdā. Vai viņi iet maldu ceļu?

Pirmkārt, es nezinu, kas ir to cilvēku sirdīs, kuri nogalina. Otrkārt, redzot, kā melo Bušs un Blērs, nezinu, vai tie ir muslimi, kas organizē šīs slepkavības. 50. gados tika gāzts demokrātiski ievēlētais Irānas premjers, apvainojot viņu terora aktos. Tagad, pēc piecdesmit gadiem, kad daudziem dokumentiem ir noņemts slepenības zīmogs, varam uzzināt, ka terora aktus rīkoja tie, kas apvainoja Irānas premjeru, jo bija vajadzīgs iemesls, lai viņu gāztu. Patiesā interese bija tā, ka premjers nacionalizēja naftas rūpniecību. Tāpēc nezinu, kas patiesībā notika Londonas metro un vēl pirms tam 11. septembrī Amerikā.

Ir daudz neatbildētu jautājumu un pretrunu, kas liek domāt, ka varbūt patiesais scenārijs bija pavisam cits. Man nav pieņemama nostāja, ka, lūk, viņi, muslimi, ir tie ļaunie, viņi nogalina, bet mūsu drosmīgie un labie cīnītāji no lidmašīnām met napalma bumbas, sadedzinot viņu sliktos bērnus. Par to, ka politikas un tirdzniecības interešu dēļ iet bojā cilvēki Āfrikā, neviens neuztraucas. Uztraucas tikai par tiem, kam ir amerikāņu pases un zilas acis.

Diemžēl bērni un sievietes iet bojā gan “drosmīgo cīnītāju”, gan “ļauno muslimu” dēļ. Nedomāju, ka vienus var attaisnot, bet otrus ne. Slepkavo gan vieni, gan otri. Ziniet, es gribu teikt, ka man ir apnikuši stāsti par to, ka muslimi ir veģetārieši, pacifisti un vispār ir tādi pavisam pūkaini un nevainīgi, kas nevienu nekad nenogalina, jo nedzīvo šajā pasaulē. Muslimi ēd gaļu — un ne tikai to ēd, bet arī kauj dzīvniekus gaļai, jo nedomā, ka tā rodas tikai lielveikalu plauktos.

Islāms nav pūkains. Muslimi dzīvo šajā pasaulē, kurā ir arī kari, un Islāms saka, kā rīkoties karā. Bet negribu dzirdēt stāstus par asiņaino Islāmu. Kurānā nevienā vietā nav minēts zobens, bet Bībelē zobens ir pieminēts vairāk nekā divsimt reižu. Islāma garīdznieki neskaitāmas reizes ir nosodījuši terora aktus, bet to ir dzirdējuši tikai tie, kas to gribēja, — pārējie izliekas neko nedzirdam un nezinām. Un tad vēl tā liekulīgā aicināšana uz dialogu — kāds dialogs var notikt, ja viena puse kontrolē visus komunikācijas līdzekļus.

Vārdu sakot, nav tāda pūkainā Islāma, kas aizliedz nogalināt. Tas atļauj nogalināt cilvēku, ja viņš kādu ir nogalinājis vai veicis fitna, kas vienkāršoti nozīmē darbību, kas kaut kādā veidā grauj sabiedrību. Islāma sodi ir preventīvi un taisnīgi. Zaglim sākumā, ja vien viņa zādzība nav pavisam briesmīga, nocērt pirkstu. Ja zaglis turpina zagt, viņam nocērt roku, un tas ir normāli, jo zaglis vairs nevar turpināt savu arodu ar vienu roku.

Citiem vārdiem sakot, katrs muslims zina, ko nedrīkst darīt un kāds sods par to pienākas. Pie mums cilvēkus liek cietumā, kur viņi pabeidz tādus kā augstākā līmeņa kursus, un, kad iznāk ārā, tad jau ir kļuvuši par noziedzības lielmeistariem. Manuprāt, tā ir liekulība. Cilvēki apgalvo, ka mūža ieslodzījums ir briesmīgāks par nāvessodu, bet tajā pašā laikā apgalvo, ka nāvessods ir pārāk nežēlīgs un šausmīgs. Tiesa gan, kad tiek nogalināts paša tuvinieks, tad gan tiek kurnēts par to, ka nāvessods ir atcelts. Valstīs, kurās sodi ir atbilstoši Islāmā paredzētajiem, noziedzības gandrīz nav. Ir vajadzīgi pareizie likumi. Es mūsu likumdošanu skaidroju tā, ka likumus lielāko tiesu izdomā paši noziedznieki, jo nav noslēpums, ka visās valstīs likumdevēji ir saistīti ar korupciju.

Jūs tomēr neatbildējāt uz jautājumu, vai Islāms atļauj nogalināt citādi domājošos un citas ticības cilvēkus?

Karavīrus, okupantus, kas karo un nogalina cilvēkus, drīkst nogalināt, jo tas ir karš. Civiliedzīvotājus, cilvēkus, kas nav iesaistīti un neatbild par nodarījumiem, nogalināt nedrīkst. Bērnus, kuri visi pēc būtības ir muslimi, nedrīkst nogalināt — tas vispār nav apspriežams. Bet es jau sacīju, ka neesmu pārliecināts, ka muslimi ir tie, kas nogalina visus pēc kārtas.

Kā Islāms vērtē Rietumus? Vai lielā atšķirība slēpjas Dieva izpratnē?

Vispirms laikam ir jādefinē, kas ir Rietumi. Manā izpratnē Rietumi iezīmē nevis ģeogrāfisku vietu, bet gan sabiedrību, kura ir specifiskā sociālās anomijas stāvoklī. Sociālā anomija nozīmē, ka iepriekšējās vērtības ir sabrukušas, bet jaunās vēl nav izveidojušās. Kas sabruka? Sabruka kristietības vērtības, jo tā ir iznīcināta. Rietumi ir ateistiski agnostiķi. Prastākais pagānisms ir tas, kad pielūdz jebko. Sākumā kristiešu sabiedrībai bija savas vērtības, kas vairāk vai mazāk bija definētas viņu reliģijā.

Jau ap 19. gadsimta vidu Baznīca un reliģija ļoti strauji tika diskreditēta kā aizspriedumainu un neizglītotu cilvēku radīts mīts. Savā ziņā notika Baznīcas un zinātnes karš, kurā Baznīca tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Reliģija atkāpās no Eiropas, notika straujš vērtību sabrukums. Sākotnējā puslīdz kristiešu viduslaiku, renesanses un apgaismības sabiedrība aizvien vairāk sadalījās trijās grupās jeb stadijās. Pirmā ir kristieši ar kristietības leģitimizētām vērtībām un tradīcijām. Otra ir pārejas posms, kurā, pateicoties tradīcijām, ieradumam un inercei, ir saglabājušās kaut kādas kristietības vērtības, lai gan viņi ir atteikušies no pašas kristietības. Tomēr jau parādījās daudzi izteikti nekristietiski pasaules uztveres un dzīvesveida elementi, kā, piemēram, pagāniskie nacionālisms, materiālisms un citi. Trešie ir rietumnieki, kuri atmetuši ne tikai kristietību, bet arī sabiedrības vērtības. Viņi neredz iemeslu, kādēļ lai pieņemtu šīs vērtības, ja nepieņem kristietību. Šie rietumnieki atsakās ievērot tradīciju, jo vairs nav vērtību leģitimizētāja — reliģijas.

Kristietības kritika aizvien vairāk samazina kristiešu skaitu. Savukārt indivīdi, kas jautā vērtību pamatojumu, neņemot vērā kristietību, palielina trešo — rietumnieku — grupu. To var redzēt arī starp pusaudžiem, kas noliedz vecāku viegli kritizējamo vai nepamatojamo dzīvesveidu. Tā veidojas bezreliģijas sabiedrība, kurā katrs pats sev izdomā vērtības. Kopīgu leģitīmu vērtību nav. Tas, kas ir kopīgs Rietumu sabiedrībai, — neviens netraucē dzīvot otram pēc viņa ieskatiem. Tā sacīt, katrs “jūk prātā” savā veidā. Neviens viņam netraucē, ja vien pats netiek traucēts. Neviens nepretendē uz patiesību — tādas vairs it kā nav. Tā rodas specifiskais individuālais pagānisms, kurā katrs pats sevi uztver par Dievu, kas nosaka, kā jādzīvo, kas jāpielūdz un kam jākalpo.

Klasiskajā pagānismā šamanis ar virsaiti vai kopā ar vietējiem darboņiem izdomā, kas viņiem ir vajadzīgs, un ar izdomāto reliģiju attaisno un padara par labu, pareizu un atbalstāmu sev izdomāto dzīvesveidu. Ir reliģijas, kas ļauj un attaisno laupīšanu, krāpšanos, augļošanu, bordeļu uzturēšanu vai laulības pārkāpšanu. Mūsdienu Rietumu pagānisms ir savdabīgs, jo katrs pats sev izdomā reliģiju—dzīvesveidu. Vienīgā vērtība, kas ir saprotama visiem, — nevajag otram traucēt jukt prātā pēc savas izvēles un patikas.

Savdabīgi ir tas, ka tajā pašā laikā tikai daļa zagļu ir pārliecināti, ka zagt ir labi un pareizi. Skaļi viņi par to nerunā, neapgalvo, ka zog jau visi, tāpēc arī viņi to dara. Tas norāda uz katrā cilvēkā Dieva ielikto instinktīvo izpratni par labo un ļauno. Šīs un sava dzīvesveida un jēgas nezināšana noved pie tipiskām Rietumu slimībām kā depresija un pusmūža (u.c.) krīze. Kopīgu leģitīmu vērtību neesamība nozīmē, ka nevienam nav tiesību pamācīt citu dzīvot kā vien “tolerancē” pret cita ārprātīgo dzīvesveidu. Pat uz ielas mazam bērnam vairs neviens neko nedrīkst aizrādīt, jo nav tādu tiesību. Šajā ziņā mēs esam vairāk Rietumi nekā Rietumi paši, kuriem pēc inerces saglabājušās kaut kādas vērtības vai vismaz tradīcijas, kas dzīvi sakārto ārēji. Pie mums pēc padomijas sabrukuma nav pat tradīciju atlieku. Piemēram, mums Latvijā nav bērnu, un es zinu, ka nebūs.

Kāpēc Latvijā nebūs bērnu?

Kamēr cilvēki nekļūs par muslimiem, bērnu nebūs, jo bērnus negrib. Viņi nezina, ko ar tiem darīt, viņi nezina, ko tiem mācīt. Protams, cilvēki atrunājas ar naudas trūkumu, bet uz pasaules fona Latvija nav nabadzīga. Patiesībā bērns ir svešs cilvēks, kuram neko neiemāca, tāpēc tas nekad nekļūst tuvs, bet ir tikai svešinieks, kas “nojucis citādi”. Tāpēc labāk un izdevīgāk ir braukt ceļojumos, pirkt mantas, nevis nopūlēties ar bērnu. Starp svešiniekiem ir paaudžu konflikti, kādu nekad nav īstiem muslimiem, jo viņi dzīvo un mācās ar Islāma vērtībām, kuras neatšķiras vienai un otrai paaudzei.

Vai pagānisms rada tā dēvēto civilizāciju konfliktu?

Nav civilizāciju konflikta. Es piekrītu Blēram, ka vienā pusē ir nevis civilizācija, bet otrā barbari. Pēc definīcijas “mītiskie” barbari ir tie, kas puspliki klejo apkārt bez vērtībām un bez ierobežojumiem. Civilizētiem cilvēkiem ir augsti attīstītas vērtības un noteikti ierobežojumi. Cilvēki, kuriem nav vērtību, kuri var rīkoties jebkā un sauc to par brīvību vai visatļautību, kuriem ētika ir nesaprotams jēdziens, ir barbari, mežoņi. Tad jūs saprotat, kura puse atbilst “mežoņu”, “barbaru” definīcijai… Šiem cilvēkiem galvenais ir korporatīvisms, kad lielās kompānijas, lai saglabātu sev peļņu, saplūst ar valsts varu un izmanto to. Hitlers atrada ienaidniekus — ebrejus —, kurus izmantot, Bušs ir atradis citus semītus — arābus un muslimus vispār.

Kādu redzat Eiropas un Latvijas nākotni?

Es neesmu pareģis, nevaru prognozēt nākotni. Bet, ja vaicājat manas domas, tad uzskatu, ka Eiropa pamazām pieņems Islāmu, ka Eiropa kļūs par muslimu pasauli, un arī Latvija ar laiku tāda kļūs. Nezinu, kad tas notiks, bet tā tas notiks.

———————————————-

Raksta autore: Sallija Benfelde; avots: žurnāls “Nedēļa” 6. decembris, 2006. gads