Vecāki man jautā par islāmiskām skolām, un mana atbilde ir šāda: negaidiet, ka tās uzaudzinās bērnus jūsu vietā. Lai gan lielākoties islāmiskās skolās ir laba vide, tās nenodarbojas ar brīnumu radīšanu.

Mazliet par mani pašu: es sāku nēsāt hidžābu (galvassegu) jau bērnudārzā un gāju islāmiskā skolā līdz septītajai klasei. Es biju ‘paraugskolēns’ – visi domāja, ka esmu perfekta un pavisam nevainīga. Realitātē: es biju tas bērns, kurš varēja klaji melot par to, ka man ir vudū (rituālā tīrība), un kas izlikās pildām lūgšanas, lai gan īstenībā sēdēja istabā un lasīja komiksus.

Viena no lietām, ko labi atceros par islāma skolu, ir fakts, cik viegli vārds ‘harām’ (aizliegts) tika lietots pa labi un pa kreisi.

No vienas puses, mēs mācām saviem bērniem, ka neticēt Dievam ir harām, ka slepkavība ir harām, un ka zagšana ir harām. No otras puses, mēs viņiem tāpat mācām, ka spēlēšanās ar pretējā dzimuma bērniem ir harām. Vai ka ēst konfektes ar želatīnu ir harām. Vai ka nēsāt krekliņu ar viņu mīļākā supervaroņa seju ir harām…

Harām ir nopietns vārds. Patiesībā, tas ir tik svarīgs, ka, nosaucot kaut ko par harām, ja tas patiesībā tāds nav, mēs paši veicam harām darbību. Tomēr mēs to vieglprātīgi lietojam kā aizvietotāju vārdam ‘nē’. Es pati esmu no šādas rīcības cietusi… Tā kā es uzaugu, ticot, ka viss man apkārt esošais ir ne tikai aizliegts, bet pat pielīdzināms atkrišanai no islāma, es vienkārši tam visam atmetu ar roku un atteicos ievērot jebko. Kad astotajā klasē es atstāju islāma skolu, gada laikā es pārvērtos no perfektas muslimas par… es neiedziļināšos detaļās par ko. Vienkārši teiksim, ka es zaudēju savu izjūtu par to, kas ir harām. Patiesība ir tāda, ka es man netika ieaudzināta mīlestība uz islāmu un izpratne par tā mācībām. Man nebija pietiekami zināšanu par niansēm, gudrību un loģiku, kas caurvij katru islāma likumu. Viss man tika likts priekšā kā melns un balts – dari vai ej uz elli. Tas zināmā mērā rada putru galvā, ja tev liekas, ka cūkgaļas ēšana un slepkavība atrodas vienā līmenī. Tu vienkārši vairs neuztver lietas nopietni.

Es zinu, ko jūs domājat: “Bet mās, ir taču dažādi harām līmeņi. Mēs visi labi zinām, ka cūkgaļas ēšana nelīdzinās slepkavībai…” Protams, pieaugušie to zina. Bet es, kā bērns, dzirdēju tikai un vienīgi: “Nē, nē, nē. Slikti, slikti, slikti. Grēks, grēks, grēks. Elle, elle, elle. Nekādu paskaidrojumu – tas vienkārši tā ir un viss.”

Es nekādā ziņā nedomāju, ka mums ir jānojauc robežas starp pareizo un nepareizo. Vai es ļautu saviem bērniem ēst cūkgaļu? Nē. Vai es ļautu saviem bērniem skatīties filmu ar dzimumattiecību ainām? Nē. Vai es ļautu saviem bērniem iet uz randiņiem? Absolūti nē. Domājot par šo visu, es neesmu gatava tik vienkārši izsviest pa logu vārdu ‘harām’.

Manuprāt, vārds ‘harām’ tiek bieži lietots iebiedēšanai un kā atruna slinkumam, kamēr tam būtu jābūt kā pēdējam līdzeklim, kad citi jau ir izmēģināti. Galu galā, ir taču daudzreiz vieglāk vienkārši nokliegties ‘harām’, nekā veltīt piecpadsmit minūtes sarunai ar dēlu, lai izskaidrotu pornogrāfijas negatīvo ietekmi uz sabiedrību.

Mans mērķis ir audzināt bērnus ar kritiskiem prātiem – tādus, kas lieto savu intelektu, lai saprastu, kas ir labi un kas nē. Kāpēc cūkgaļas ēšana nelabvēlīgi ietekmē veselību? Kāpēc nav labi svinēt Helovīnu? Kas tad īsti ir slikts tajā, ka neticam Dievam? Es gribu, lai viņi uzdotu jautājumus un izprastu gudrību un loģiku likumu pamatā; un ja arī viņi pirmajā reizē kļūdās, tas nekas.

Reizēm, atbilde varbūt pavisam vienkārša: “Tas nav savienojams ar islāma vērtībām.” Vai: “Dievs ir bēdīgs/nikns, kad mēs to darām, jo…”

Es nevēlos, lai mani bērni uzaugtu, skatoties uz pasauli caur ‘harām brillēm’, bet gan lai viņi redzētu sev apkārt pozitīvo. Galu galā, viss ir halāl (atļauts), līdz netiek pierādīts, ka tas tā nav – nevis otrādi. Kāpēc gan mēs tik ļoti tiecamies padarīt visu par aizliegtu?

Es neticu ‘viss ir harām’ audzināšanas metodei viena vienkārša iemesla dēļ – tā nedarbojas. Esmu redzējusi neskaitāmus jauniešus, kas absolūti noiet no sliedēm, kad viņi pieaug un atstāj vecāku ligzdiņu. Kad jauniešiem tiek uzliktas stingras un nereālistiskas robežas, tas it tikai laika jautājums, kad viņi sacelsies un nometīs nost visu, kas viņiem ir ticis mācīts.

Pati pēc sava sacelšanās perioda, es atkal iemīlējos islāmā, kad sapratu, ka tas ir pilnīgs dzīvesveids, nevis tikai sekls ‘labi-slikti’ saraksts. Vēlāk, uzzinot vairāk par islāma jurisprudenci, es sapratu, ka patiesībā ļoti maz ir lietu, kas ir pilnībā melnas un baltas, un cik riskanti ir spraust pa labi un pa kreisi ‘harām’ etiķetes.

Šādā visaptverošā islāmā es vēlos audzināt savus bērnus. Es ceru, ka ar laiku viņu zināšanas par islāmu būs tādā līmenī, lai viņi varētu būt pārliecināti par saviem lēmumiem, nevis dzīvotu pastāvīgās bailēs no krišanas grēkā. Tāpat es vēlos, lai viņi iepazītu islāma zinātnieku viedokļu daudzveidību. Tādējādi viņi varēs izprast, kāpēc Ahmeds no sestdienas skolas ēd Makdonaldā, bet mēs nē.

Nobeigumā, es ceru, ka neesmu nobiedējusi vecākus nelikt bērnus islāmiskās skolās. Iešana islāmiskā skolā deva man pamatu, uz kura balstīties, taču ĪSTIE pamati tiek ielikti mājās. Neviens nevar uzaudzināt jūsu bērnus jūsu vietā. Ja vēlaties, lai jūsu bērni uzaugtu ar visaptverošu izpratni par viņu ticību, tad jums ir darba pilnas rokas.

Laiks ķerties klāt!

——————————————————

Raksta autore: Umm Dean; raksta avots: http://ummdean.com/2014/05/06/everything-is-haraam-parenting-2/