Ticība ir viens no galvenajiem cēloņiem laimei gan šajā pasaulē, gan arī glābšanai viņsaulē. Laimi mēs varam sasniegt, pielūdzot Dievu un kalpojot Viņam; to mums nes arī ticība pati par sevi.

Ja cilvēks cenšas tuvoties Dievam, būdams paklausīgs un pildīdams savus reliģiskos pienākumus, tas sniedz viņa sirdij mieru, ko pilnībā saprast var tikai tas, kurš pats to ir pieredzējis.

1. Mēs varam atrast laimi savu reliģisko pienākumu pildīšanā un brīvprātīgā Dieva pielūgsmē.

Dievs saka: „Ja kāds, ticīgs būdams, darīs labu, vai tas ir vīrietis vai sieviete, Mēs noteikti dāvāsim viņiem labu dzīvi un noteikti atlīdzināsim par vislabāko, ko viņi bija darījuši.” (Kurāns 16:97)

Pravietis (s) vēsta mums, ka Dievs saka: „Mans kalps nemeklē tuvošanos Man ar ko Manis vairāk mīlētu kā to, ko Es viņam esmu licis (obligātās lūgšanas, obligātais gavēnis, utt.). Tad mans kalps meklē tuvošanos pie Manis caur neobligāto pielūgsmi (neobligātās lūgšanas, sadaka, utt.) līdz Es mīlu viņu.” (Bukhārī)

Caur pielūgsmi mēs varam iemantot Dieva mīlestību, un tam, ko Dievs mīl, nav vairs nekā, no kā bīties.

2. Mēs varam atrast laimi, ikdienā atceroties un slavējot Dievu.

Dievs saka: „[Tie], kuri noticēja, un kuru sirdis rod mierinājumu Allāha pieminēšanā. Jā gan, tieši Allāha pieminēšanā sirdis rod mierinājumu!” (Kurāns 13:28)

Ibn al-Kajjims raksta: „Es tuvojos Ibn Taimijam pēc rīta lūgšanas. Viņš sēdēja, un viņa domas kavējās pie Dieva tikām, kamēr saule jau bija augstu virs galvas; tad viņš pagriezās pret mani un teica: ‘Šī ir mana ik rīta garīgā pārtika. Ja es to neuzņemu, tad zaudēju spēkus.’”

Šajās stundās viņš pilnībā veltīja sevi savam Kungam. Viņš sirsnīgi lūdzās Viņu, meklēdams Viņa piedošanu, saglabādams dziļu pazemību, un nožēlas asaras ritēja pār viņa vaigiem. Pēc šīs pielūgsmes viņa sirds bija pilnībā attīrīta, un katra viņa miesas un dvēseles šķiedra spēcināta un atjaunota.

3. Mēs varam atrast laimi Kurānā.

Dievs saka: „Un Mēs sūtam no Kurāna to, kas priekš ticīgajiem ir dziedināšana un žēlastība, bet tas tikai palielina priekš netaisnīgajiem zaudējumu.” (Kurāns 17:82)

Kurāns patiesi ir avots, kas dziedē dvēseles un sirds sāpes; tas spēj izārstēt arī ķermeni.

4. Mēs varam atrast laimi, darīdami labus, taisnīgus darbus.

Dievs saka: „Patiesi, taisnīgie atradīsies tīksmē, bet netikļi atradīsies Ellē.” (Kurāns 82:13-14)

Daži komentētāji teikuši, ka prieks, ko Dievs apsolījis taisnajiem, ir rodams gan šajā, gan nākamajā dzīvē, tāpat kā Elle, kas pienākas ļaundariem. Daļu no tā, kas apsolīts Paradīzē, taisnīgo sirdis sasniedz jau šajā pasaulē: labestību, iekšēju garīgu mieru, patiesības atskārsmi un laimi. Šīs izjūtas ir tik dziļas, ka var likt kādam izsaukties: „Ja cilvēki Paradīzē saņem tikpat daudz svētību kā mēs, tad viņiem patiesi ir laba dzīve!”

Līdzīgā veidā arī nekrietnajiem apsolītās Elles ciešanas sasniedz viņu sirdis jau šajā pasaulē; tās aptumšo viņu dzīvi, līdz tie vairs nespēj rast nedz prieku, nedz mierinājumu savā bagātībā, savās ģimenēs, savā jaunībā, atpūtā un veselībā.

5. Mēs varam atrast laimi lūgšanās.

Reiz, kad Pravietis (s) aicināja Bilālu saukt ļaudis uz lūgšanu, viņš teica šādus vārdus: „Dod mums mierinājumu tajā, Bilāl!” (Sunan Abū Dāvūd and Musnad Ahmad)

Pravietis (s) teica arī tā: „Lūgšana ir padarīta par mierinājumu manām acīm.”(Sunan al-Nasā`ī and Musnad Ahmad)

Mēs bieži ievērojam, ka mūs ārkārtīgi laimīgus dara ikkatra saruna ar cilvēku, kurš mums ir patiesi dārgs, pat ja šī saruna būtu pavisam ikdienišķa un parasta. Cik gan daudzkārt lielāku prieku mums var sniegt saruna ar mūsu Kungu, kad mēs pielūdzam Viņu pilni pazemības!

6. Mēs varam atrast laimi, pazīdami Dievu.

Kad dievlūdzējs pazīst savu Kungu, viņš sajūt dziļu mieru. Viņš redz Dieva radīšanas darbu un novērtē tā lieliskumu un brīnišķīgumu, apjēgdams, ka tas, pilns žēlastības un gudrības, ir viņam visapkārt. Mēs nevaram redzēt savu Kungu, bet mēs varam redzēt Viņa darba rezultātus, kas atklāj Viņa skaistākos vārdus un īpašības. Tādēļ arī Pravietis (s) ir teicis, ka vislabākā lūgšana ir „…pielūgt Dievu tā, it kā tu redzi Viņu, un tā kā tu neredzi Viņu, tad patiesi Viņš redz tevi.” (Bukhārī, Muslims)

Kad lūdzējs redz sev apkārt pasaulē Dieva radošā spēka un zināšanu apliecinājumus, viņš izjūt ļoti ciešu tuvību savam Dievam. Pravietis (s) sacīja: „Tas nogaršos ticības saldo garšu, kurš ir apmierināts ar Dievu kā savu Kungu, ar Islāmu kā savu reliģiju-dzīvesveidu, un Muhammadu kā Vēstnesi.” (Muslims)

Kādas ievērojamas ASV korporācijas izpilddirektors bija ieguvis bagātību, varu, cieņu un izdevīgu amatu, bet tomēr jutās dziļi nelaimīgs. Naktīs viņš grozījās un svaidījās savā gultā, nespēdams aizmigt. Viņš bija dziļi iespaidots, kad reiz uzzināja par kādu jaunu muslimu, kurš korporācijā ieņēma vienkāršu amatu ar pieticīgu algu, bet vienmēr bija laimīgs un priecīgs. Gan ēdot, gan guļot, šis cilvēks juta mieru; viņš smaidīja gan nākot uz darbu, gan dodoties mājup. Nekad neviens nebija redzējis viņa sejā drūmu izteiksmi. Izpilddirektors ieaicināja šo darbinieku savā kabinetā un jautāja: „Kā gan tev izdodas vienmēr būt tik laimīgam?” Darbinieks atbildēja: „Patiesi, es pazīstu savu Kungu un es protu savu darbu. Es ticu Dievam, un tādēļ manā sirdī ir miers.” Tad izpilddirektors vaicāja: „Vai tu zini, kā varētu mani vadīt un parādīt man ceļu?” Šis cilvēks paņēma izpilddirektoru pie rokas un aizveda viņu uz islāma centru, kur viņam bija iespēja iepazīties ar islāma mācībām. Visbeidzot, izpilddirektors bija gatavs teikt: „Es apliecinu, ka nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs; un es apliecinu, ka Muhammads ir Viņa pravietis.” Pēc tam viņš izplūda asarās, sacīdams: „Es tikko sajutu tādu laimi, ko nebiju jutis visā savā līdzšinējā mūžā.”

Laime dzimst ticībā

Dieva vārdi Kurānā skaidri apliecina, ka laime allaž iet rokrokā ar ticību. Viņš saka: „Tie, kuri tic un nemaisa savu ticību ar nepareizo, tie ir tie, kuriem ir drošums un kuri ir pareizi vadītie.” (Kurāns 6:82) Ticības dēļ sirdī dzimst paļāvība, kas pavada gan šajā dzīvē, gan nākamajā. Jo patiesāka un tīrāka ir cilvēka ticība, jo drošāka būs viņa sirds. Ja kādu pavada nemitīgas bažas un raizes, tad tā cēlonis ir: „Un [lai arī] kāda nelaime jūs neskartu, tā ir par to/no tā, ko ir nopelnījušas jūsu rokas. Bet daudzas [lietas] Viņš atlaiž.” (Kurāns 42:30)

Reiz kāds Rietumu rakstnieks izlēma dzīvot starp tuksneša arābiem; viņš valkāja viņu apģērbu, ēda tādu pašu pārtiku kā viņi un nopirka sev nelielu aitu ganāmpulku, par ko pats rūpējās. Vēlāk viņš sarakstīja grāmatu par Pravieti Muhammadu (s) ar nosaukumu „Vēstnesis”. Šis cilvēks vispirms bija iepazinis dzīvi Rietumos un pēc tam pieredzējis dzīvi starp visvienkāršākajiem muslimiem; viņš nedzīvoja starp zinātniekiem vai intelektuāļiem, bet gan starp tuksneša ganiem.

Ko šis rakstnieks secināja no savas pieredzes? Viņš teica: „Tuksneša arābi man iemācīja atbrīvoties no raizēm. Šie muslimi tic, ka Dievs jau iepriekš ir noteicis visas lietas, kas notiek, un ka viss notiek saskaņā ar Viņa gribu, tādēļ viņi dzīvo ar pilnīgas drošības sajūtu sirdī. Vienlaikus, tad, kad notiek kāda nelaime, viņi nesēž, rokas klēpī salikuši, domādami, ka nav vērts neko darīt.”

Šis cilvēks raksta: „Kādu dienu uznāca spēcīga smilšu vētra, un daudzas no viņu aitām gāja bojā. Kad vētra norima, es biju tik izmisis, cik vien tas vispār iespējams; tikmēr arābi skrēja viens pie otra sasaukdamies, smiedamies un dziedādami savas tradicionālās dziesmas. Viņi slavināja Dievu, teikdami: ”Slava Dievam, 40% mūsu aitu vēl ir sveikas un veselas!”

Kad viņi pamanīja, cik ļoti notikušais bija mani satriecis, viņi teica: ”Dusmas un raizes nenes neko labu. Tas, kas notika, bija Dieva prāts; Viņš to bija noteicis un uzrakstījis jau iepriekš.” Neskatoties uz to, es ievēroju, ka viņi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai mazinātu postījumus.”

Kaut arī viņi tic tam, ka Dievs visu noteicis jau iepriekš, šī ticība viņus nemudina uz pasivitāti vai bezdarbību. Rakstnieks turpina: „Reiz, kad kopā ar viņiem ceļoju pa tuksnesi ar automašīnu, tā piepeši apstājās tuksneša vidū, jo bija pārsprāgusi riepa. Es sadusmojos. Viņi man teica: „Dusmas nekad nenes neko labu.” Kādu brīdi turpinājām braukt ar trim riepām, līdz mašīna apstājās atkal: šoreiz tādēļ, ka bija izbeidzies benzīns. Tad viņi visi izkāpa no mašīnas un turpināja ceļu kājām, līksmā noskaņojumā, soļodami tik mundri kā gazeles. Šie cilvēki bija priecīgi un apmierināti, skaitīja cits citam priekšā dzeju un sarunājās ar mani.

Septiņi gadi, ko pavadīju ar viņiem kopā tuksnesī, pārliecināja mani, ka tie ļaudis Eiropā un Amerikā, ko pārņēmusi atsvešinātība, garīgas kaites, alkoholisms un dažādas psihozes, gluži vienkārši ir krituši par upuri rietumu pilsētai, kas steigu padarījusi par dzīves pamatprincipu.”*

——————————–

Islammuslim.lv piezīme:

* Viens no islāma ticības pamata uzskatiem ir ticība kodar. Kodar var skaidrot kā ‘Dieva nolemto’. Tas nozīmē, ka visa realitāte ir Dieva nolemta. Bet vienlaikus mēs esam atbildīgi par mūsu nodomiem mūsu galvās. Mūsu nodomi un tas, kas izveidojas realitātē, kad tiecamies īstenot mūsu nodomus, ir dažādas lietas.

Islāmā tiek uzsvērta paļaušanās uz Dievu. Bet vienlaikus islāms māca, ka mums pašiem vispirms ir jārīkojas un tikai tad jāpaļaujas uz Dievu. Piemēram, ja mēs vēlamies iztiku, mums jāiet ārā no mājas un jāmeklē darbs, un nevis jāieslēdzas skapī un jāgaida, kad nokritīs no debesīm koferis ar dolāriem vai čemodāns ar rubļiem. Kad muslimi devās kaujā, viņi vilka bruņas un trenējās cīņai, un nevis vienkārši izskrēja pliki uz lauka, cerot uz uzvaru bez piepūles. Islāmā ir jāizdara viss (vai teju viss), ko mēs varam iedomāties un izdarīt mērķa sasniegšanai, UN TAD jāpaļaujas uz Dievu un jāgaida panākumi, ja Dievs tos vēlēs mums kā labumu.

——————————-

Raksta autors: šeihs Salmans al-Audā; avots: www.islamtoday.com