Raksts pārpublicēts no laikraksta “Diena” (2011. gada 3. janvāra)

Atceros, cik ļoti bērnībā gaidīju Jaunā Gada svinības – laiku, kad mājās smaržoja svētku eglīte, Salavecis ar Sniegbaltīti dalīja dāvanas, pusnaktī debesis iekrāsoja salūts un pieaugušie, saskandinot šampanieša glāzes, vēlēja viens otram laimīgu Jauno Gadu.

Šodien atrodos realitāte, kurā no šiem svētkiem nav ne miņas. Laikā, kad visa pasaule satraukti gaida 2011. gada iestāšanos un gatavojas ierastajām gadu mijas svinībām, Pakistānā nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav satraukuma, nav svētku rosības. Solāro gadu maiņai šeit ir tikai formāla nozīme – bankas steidz veikt gada beigu atskaites, pie sienām parādīsies jauni kalendāri, skolēniem atkal paies laiks, kamēr pieradīs burtnīcās rakstīt jauno gadu skaitli.

Solāro gadu miju Pakistānā nesvin, jo šī kalendāra pamats balstās kristietībā. Beidzamo gadu laikā gan bagāto pilsētas rajonu lielveikalos ir šur tur parādījies pa eglei, bet ne tāpēc, ka kāds ko ļoti svinētu – vienkārši globalizācija un komercializācija pamazām sāk laist saknes arī šajā pasaules malā, spēlējoties ar pircēju prātiem, lai tie atvērtu maciņus pirkumiem. Zinu, ka pusnaktī šur tur pilsētā varēs dzirdēt šāvienus gaisā – gan ne svētku salūtu, bet vienkāršus izšāvienus no parastiem ieročiem. Tas, visticamāk, arī būs vienīgais, kas iezīmēs gadu miju.

Līdztekus solārajiem datumiem, šejienes kalendāros tiek atzīmēti arī lunārā gada mēneši un datumi, kas ir musulmaņu pieņemtā gadu skaitīšanas metode. Islāma lunārā kalendāra atskaites sākumpunkts ir pravieša Muhammada (s) pārceļošana no Mekas uz Medīnu, kas iezīmēja musulmaņu kopienas politisko nostabilizēšanos un islāma valsts veidošanās sākumu.

Saskaņā ar islāma kalendāru, šobrīd rit 1432. gada pirmais mēnesis. Lunārais jaunais gads iestājās decembra sākumā, bet arī tas šeit netiek īpaši atzīmēts, kā vien varbūt ar kādu īsziņu, lai atgādinātu draugiem un paziņām par svētītā muharrama mēneša iestāšanos, kura laikā musulmaņi veic īpašas pielūgsmes darbības. Musulmaņu gada apritē ir tikai divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros tiek svinētas svētceļojuma uz Meku beigas.

Vai man pietrūkst Jaungada svinību un citu agrāk svinēto svētku? Šodien varu viennozīmīgi atbildēt, ka nē. Tomēr bija laiks, kad, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums: kādreiz svinētos svētkus vairs īsti neprasījās svinēt, bet jaunie – Īd svētki – vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?” Laikam ejot, izkristalizējās arī atbildes uz šiem jautājumiem – pacilājuma emocijas ienāk sirdī tad, kad ir izprasta svētku patiesā būtība. Islāma svētkos nav Rietumiem raksturīgā komerciālisma un ārišķību – nav mūzikas, nav dekorāciju, nav ballīšu un alkohola. Tā kā svētki ir saistīti ar reliģiskiem rituāliem, svētku sajūta nāk no iekšienes – to raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie novēl viens otram priecīgus svētkus.

————————————————-

Raksta autore: Laila Brence