Laikā, kad liela daļa pasaules gatavojas Ziemassvētkiem un Jaunā Gada sagaidīšanai, Pakistānā itin nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav nedz izrotātu eglīšu, nedz Ziemassvētku dziesmu, nedz arī Rietumos šajā gada laikā tik ierastā iepirkšanās drudža. Pakistānā Ziemassvētki netiek svinēti, jo islāma traktējums par Jēzu Kristu atšķiras no kristietībā pieņemtā un dzimšanas dienas kā tādas netiek atzīmētas. Savukārt solārajam Jaunajam Gadam šeit ir tikai formāla nozīme, jo musulmaņi seko lunārajam kalendāram.

Šodien Latvijā Ziemassvētki ir kļuvuši par neatņemamu gada aprites daļu, lai gan tikai pāris desmitgades atpakaļ to svinēšana bija aizliegta. Es, kā katrs kārtīgs padomijas laika bērns, labi atceros pompozo, šampanietī slīkstošo Jaunā Gada svinēšanu. Toreiz par Ziemassvētkiem es neko nezināju. Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma manā dzīvē ienāca šie jaunie svētki, kurus sākumā es pat savā bērna prātā nevarēju saprast kā svinēt: vai iet uz baznīcu, jeb ķekatās? Atceros, cik samocīti jutos, kad skolotāja lika man no galvas iemācīties Ziemassvētku stāstu, kuru vēlāk deklamēju kādā baznīcā. Tomēr ar laiku šie svētki kļuva par manējiem – par Kristus dzimšanas dienas svinībām, kas pildīja manu kā kristietes sirdi ar gaišumu un prieku.

Pēc islāma pieņemšanas, mans skatījums uz Jēzu Kristu mainījās un līdz ar to zuda iemesls Ziemassvētku svinēšanai. Musulmaņu gada apritē ir divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros svinam svētceļojuma uz Meku beigas. Gluži tāpat, kā savulaik mācījos svinēt Ziemassvētkus, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, mēģināju rast izpratni par Īd svētkiem. Arī šoreiz svētku sajūta neradās vienas dienas laikā – tam bija vajadzīgs laiks.

Pirmos gadus Pakistānā, decembrim iestājoties, man pietrūka Ziemassvētku sajūtas: sniega, izrotāto eglīšu, piparkūku smaržas un dāvanu dāvināšanas prieka. Bija dīvaini atrasties realitātē, kurā no šiem svētkiem nebija ne miņas. Manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums – Ziemassvētki vēl nebija tā pa īstam mani atstājuši, kamēr Īd svētki vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?”

Atceros, kā, dēlam Uzeram paaugoties, es mēģināju viest mājās īpašu svētku sajūtu, lai viņam būtu par Īd svinēšanu mīļas atmiņas: sienas izrotājām ar baloniem, galdam tika balts galdauts, maltītes ēdām no svētku traukiem. Vēlāk sapratu, ka šīm ārišķīgajām svētku izpausmēm Pakistānā ir maz nozīmes – tās vienkārši nav nepieciešamas, jo valstī, kurā vairāk kā 90% iedzīvotāju ir musulmaņi, islāma svētkus svin gandrīz visi. Nav vajadzības radīt svētkus ar ārišķīgiem rotājumiem, jo tie paši staro tev pretī pretimnākošo sejās. Islāma svētkus raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie svētkos dodas viens otru apciemot.

Tagad varu droši teikt, ka Īd svētki ir kļuvuši par manējiem. Ir atrastas arī atbildes uz jautājumiem, kas savulaik nodarbināja manu prātu: svētku sajūta pati atnāk pie tevis, kad esi sapratis svētku patieso būtību.

———————————————-

Raksta autore: Laila Brence; raksts pirmo reizi publicēts: laikrakstā “Diena”, 2010. gada decembrī.