Četrpadsmitgadīgs palestīniešu zēns Mohammeds El Kurds dzīvo Jeruzalemes austrumu daļā – Šeikh Džarra (Sheikh Jarrah) rajonā, kurā intensīvi iebrūk arvien vairāk Izraēlas ieceļotāju, kas ar varu pārņem palestīniešu īpašumus. Saskaņā ar starptautiskajiem likumiem, Austrumjeruzaleme nepieder Izraēlai, jo atrodas ārpus ‘zaļās līnijas’ (pamiera līnijas). 2000. gadā Izraēla aneksēja Austrumjeruzalemi, taču šo aneksiju neatzīst par spēkā esošu pat Izaēlas vistuvākais sabiedrotais ASV.

2009. gadā ieceļotāji no Izraēlas pārņēma savā kontrolē daļu no mājas, kurā Mohammeda ģimene bija dzīvojusi kopš 1950. gada. Ģimene atrodas pastāvīgās bailēs par to, ka tiks pārņemta arī viņiem joprojām piederošā mājas daļa – viņi ir redzējuši, kā viņu pašu kaimiņi tiek izlikti uz ielas. Mohammeda un viņa ģimenes stāsts ir dokumentēts filmā „Mans rajons” („My Neighbourhood” (2012)), kuru veidojusi „Just Vision” – bezpeļņas neitrāla un reliģiski nesaistīta miera organizācija, kas informē Izraēlu, Palestīnu un starptautisko publiku par nekur citur nedokumentētiem civiliem centieniem starp izraēliešiem un palestīniešiem atrisināt konfliktu bez vardarbības.

Filma „Mans rajons” stāsta ne tikai par Šheikh Džarra notiekošajām netaisnībām, bet arī rāda Mohammeda personisko izaugsmi. Filmas sākumā, Mohammeds ir pilns naida pret izraēliešiem – viņš viņus viennozīmīgi ienīst. Taču vēlāk, kad viņš uzzina par „Šeikh Džarra solidaritāte” kustību, kurā iesaistīti arī Rietumjeruzalemes ebreji, kas atbalsta palestīniešu tiesības uz savu zemi, Mohammeda domas mainās – viņš izprot, ka katrā sabiedrībā ir gan labējie, gan arī kreisie spēki, pat Izraēlā.

Mohammeds aktīvi iesaistās pretošanās kustībā – viņa sapnis ir kļūt par cilvēktiesību juristu, lai cīnītos par savas tautas tiesībām. Daļa Mohammeda centienu ir arī vēstule, kuru viņš uzrakstīja ASV prezidentam Obamam:

Cienījamais Prezident Obama,

Man ir četrpadsmit gadu, un es dzīvoju Austrumjeruzalemē, palestīniešu Šeikh Džarra rajonā. Gandrīz četrus gadus atpakaļ, Izraēlas ieceļotāji atņēma manai ģimenei daļu mājas, balstoties uz Izraēlas tiesas spriedumu. Šis process ir padarījis dzīvi neciešamu ne tikai man, bet arī desmitiem tūkstošu citu palestīniešu. Ebreju ieceļotāji plāno pārņemt savā kontrolē visu Austrumjeruzalemi, bieži pielietojot spēku pret palestīniešiem, lai sasniegtu savus mērķus.

Mūsu rajons reiz bija patiesi skaists. Kaimiņi uzturēja ļoti tuvas attiecības savā starpā, un pirms daļa manas mājas tika pārņemta, man nekad nebija bail iet gulēt. Mums nebija par ko uztraukties. Tagad mēs nejūtamies šeit vairs kā palestīniešu rajonā. Visi uzraksti ir ebreju valodā un mūzika arī.

Cilvēki, kas tiek izlikti no mājām, cieš gan finansiāli, gan emocionāli. Jau gadu mans tēvs vairs neiet uz darbu, jo rajons tagad ir tik pārapdzīvots un nedrošs – katra diena nes saspringumu un vardarbību – ka viņš vienkārši neuzdrošinās atstāt mūs mājās vienus ar otrā mājas pusē dzīvojošiem ieceļotājiem. Ģimenes mazākie bērni slapina gultas. Mana māsa naktīs nevar gulēt. Ieceļotāji tur mūsu mājās suni, un katru reizi, kad tas paiet garām, mana māsa apslapinās.

Tas, kas ir noticis, ir sašķēlis mūs. Mēs bijām viena liela ģimene, bet tagad katrs dzīvo citā pilsētā. Mēs esam neziņā par to, kas šeit notiks. Izraēlas policija regulāri arestē, pratina un sit mana vecuma bērnus un pat vēl jaunākus. Bērniem uzbrūk arī ieceļojušie ebreji. Savas dzīves lielāko daļu, es esmu juties nedrošs savā rajonā un pat savā mājā.

Prezidenta kungs, Jums ir vara to mainīt. Pats vienkāršākais, ko Jūs varat darīt, ir pats savām acīm paskatīties uz mūsu situāciju, lai ieraudzītu realitāti un runātu par to, ko Jūs redzat. Nav jau tā, ka Jūs nezinātu, kas šeit notiek. Esmu pārliecināts, ka Jūs par to visu labi zināt.

Es ceru, ka Jūs stāsieties pret to, ka Izraēlas valdības atbalsta ebreju ieceļotājus, un izdarīsiet spiedienu uz Izraēlas valdību, lai tā mainītu savu politiku. ASV militārā palīdzība Izraēlai tiek tiešā veidā lietota pret neapbruņotiem palestīniešu demonstrantiem. Es ceru, ka nākotnē Jūs pārtrauksiet dot militāro palīdzību Izraēlai, kas nelegāli okupē manu tautu.

Es tāpat ceru, ka nākotnē taisnīgums atgriezīsies pie cilvēkiem. Es ceru, ka pasaule sāks iestāties pret apspiešanu, ko mēs piedzīvojam savā rajonā, un ko piedzīvo visa palestīniešu tauta. Es ceru, ka Jūs un citi neklusēs par to, ka mums tiek atņemtas mājas, bērni tiek arestēti un ievainoti, un ka mūsu nākotne ir apdraudēta.

Prezidenta kungs, mēs gribam atpakaļ mūsu mājas. Un mūsu pirms-1948. gada zemi. Tas, kas šeit notiek, ir netaisnība, un lielākā daļa pasaules to neapzinās. Ja man būtu viena vienīga vēlēšanās, tad es atgūtu atpakaļ visu tiesības: no mazas bumbas, ko viņi nozaga zēnam uz ielas, līdz lielai lauksaimniecībai, ko viņi nozaga vectēvam.

Mohammeds El Kurds

————————————–

Rakstu sagatavoja: Laila Brence

Izmantotie avoti:

„A Palestinian Boy Changes His Mind About Jews” by Robert Wright (http://www.slate.com/blogs/the_wright_show/2012/10/03/mohammed_el_kurd_a_palestinian_boy_changes_his_mind_about_jews.html)

“Just Vision,” Wikipedia (http://en.wikipedia.org/wiki/Just_Vision)

Dokumentālā filma “My Neighbourhood” (http://www.justvision.org/myneighbourhood/watch)

Mohammed El Kurd’s letter to President Obama. Revolution News. Facebook. (https://www.facebook.com/RevNews/photos/a.125035117650059.26795.124978350989069/437031816450386/?type=1&fref=nf&pnref=story)