Dieva Vēstnesis Muhammads (s) bija laipnākais no cilvēkiem, lai gan viņš pārspēja citus arī drošsirdībā un bezbailībā. Esot ar ārkārtīgi maigu sirdi, viņa acis pārplūda asarām, redzot pat vismazāko nežēlību. Viņa skolnieks Šaddāds ibn Auss atstāstīja, ka Dieva Vēstnesis (s) teica: „Patiesi, Dievs ir noteicis darīšanu labākajā iespējamajā veidā (ihsān) visās lietās. Tādēļ, ja jums ir jānogalina, tad nogaliniet labi, un ja jums ir jānokauj, tad nokaujiet labi. Lai katrs no jums uzasina nazi un nomierina upuri.” Ibn Abbāss atstāstīja, ka kāds vīrs piespieda kazu pie zemes kaušanai un tad sāka asināt nazi. Vēstnesis Muhammads (s), to redzot, teica: “Vai tu taisies to kaut divreiz? Kāpēc tu neuzasināji nazi pirms piespiedi to pie zemes?”

Žēlastība ticīgajiem

Vēstneša (s) līdzjūtība pret ticīgajiem bija pārākajā pakāpē. Dievs Kurānā apraksta viņa līdzjūtību šādi: „Nudien nāca pie jums Sūtnis no jums pašiem. Tas, ka jūs ciešat, viņam ir liela lieta, viņš ir nobažījies par jums, pret ticīgajiem viņš ir maigs un žēlsirdīgs.” (Kurāns 9:128)

Reiz Sads ibn Ubāda saslima, un tāpēc Dieva Vēstnesis (s) viņu apciemoja. Redzot uzticīgo skolnieku šādā nožēlojamā stāvoklī, viņam sariesās asaras acīs. Tad viņš teica: „Dievs nesoda asaru dēļ un arī ne skumju un bēdāšanās dēļ, bet Viņš soda šīs dēļ.” Un Vēstnesis (s) norādīja uz savu mēli. (Bukhāri)

Žēlastība saviem ienaidniekiem

Badra kaujā sagūstītie karagūstekņi bija no viņa sīvākajiem ienaidniekiem. Neskatoties uz to, viņiem tika dota labākā aprūpe. Starp karagūstekņiem bija arī Suheils ibn Amrs, kurš daudz uzstājās ar runām pret Dieva Vēstnesi (s), viņu nosodot un apsūdzot. Viens no Vēstneša (s) tuvākajiem skolniekiem Umars ibn Al-Khatābs ieteica, ka vajadzētu izraut šim apmelojumus klāstošajam oratoram divus priekšējos apakšzobus, jo tad viņš vairs nevarētu skaidri izteikties un nespētu uzstāties ar dedzīgām runām pret Dieva Vēstnesi (s). Muhammads (s) atbildēja: „Ja es to izdarītu, tad Dievs arī mani šādi sakropļotu Tiesas dienā, lai gan es esmu Viņa Vēstnesis.”

Muhammada (s) dzimtās pilsētas Mekas ļaudis sākotnēji lielākoties noraidīja islāmu un visādi vērsās pret Vēstnesi (s) un ticīgajiem. Pēc daudzu gadu ciešanām, ticīgie aizbēga prom uz Medīnu, bet tad nākamos piecus gadus pagāni mēģināja iekarot Medīnu, lai nogalinātu Dieva Vēstnesi (s) un ticīgos. Galu galā, pagāni noslēdza ar ticīgajiem ārēji it kā ticīgajiem neizdevīgu pamiera līgumu. Tomēr, iestājoties pamieram, islāma vēsts strauji izplatījās. Kad pēc diviem pamiera gadiem pagāni pārkāpa pamiera līgumu, Muhammads (s) sapulcināja desmit tūkstošu ticīgo armiju un devās uz Meku. Redzot šādu pārspēku, Mekas pagāni padevās bez kaujas. Pēc divdesmit viena gada ilgas sludināšanas, Muhammads (s) atgriezās Mekā kā uzvarētājs. Viņš jautāja pagāniem, kuri divdesmit vienu gadu bija vajājuši, spīdzinājuši un nogalinājuši ticīgos: „Ko jūs sagaidāt, lai es ar jums darītu?” Viņi atbildēja: „Tu esi cēlsirdīgs, cēlsirdīgā dēls.” Viņš paziņoja savu lēmumu: „Jūs esat brīvi. Nebūs atmaksas šajā dienā, un lai Dievs piedod jums.”

Žēlastība sievietēm

Dieva Vēstnesis (s) bija arī ļoti laipns un līdzjūtīgs pret sievietēm. Pirms islāma pagāni lielākoties attiecās pret sievietēm briesmīgi. Cēlais Vēstnesis (s) deva tām tādu pašu godu un cieņu kā vīriešiem. Umars teica: „Mēs neko daudz nerūpējāmies par sievietēm un nevērtējām tās, augstu būdami (pagānu) Mekā, bet pret viņām daudz labāk attiecās (ticīgo) Medīnā. Dieva Vēstnesis (s) iedibināja sieviešu tiesības ar sevis sacīto un pavēlēto, un tas uzlaboja viņu situāciju un statusu.”

Žēlastība bērniem

Dieva Vēstnesis (s) bija īpaši līdzjūtīgs pret bērniem. Ja viņš redzēja bērnu raudam, viņš apsēdās viņam vai viņai blakus, lai jautātu par bēdu iemeslu un mierinātu viņu. Viņš arī juta mātes sāpes par bērnu vairāk nekā pati māte. Reiz viņš teica: „Es stāvu lūgšanā (kā lūgšanas vadītājs grupas lūgšanā) un vēlos lūgšanu paildzināt. Tomēr es dzirdu bērna raudas un saīsinu lūgšanu mātes bažu dēļ.” (Bukhāri)

Viņš mēdza ņemt bērnus savās rokās un apskaut tos. Reiz viņš apskāva savus mīļotos mazdēlus Hasanu un Huseinu. To redzot, Akra ibn Hābiss teica: „Man ir desmit bērni. Bet līdz šim es neesmu skūpstījis nevienu no tiem.” Dieva Vēstnesis (s) atbildēja: „Tas, kuram nav žēlastība pret citiem, netiks žēlots (Tiesas dienā).” (Bukhāri, Muslims)

Žēlastība vergiem

Dieva Vēstnesis (s) stingri pavēlēja laipnu un dāsnu izturēšanos pret vergiem, kalpiem un strādniekiem. Džābirs atstāstīja, ka Dieva Vēstnesis (s) teica: „Baro viņus ar tādu pašu ēdienu kā tavējais, apģērb ar tādām pašām drēbēm, kādas tu valkā, un netaisi problēmas Dieva radībām.”

Citviet viņš teica: „Tie, kurus Dievs ir padarījis no jums atkarīgus, tie ir jūsu brāļi, kalpi un palīgi. Tam, kura brālis ir padarīts par kalpotāju, ir pienākums barot viņu ar ēdienu, kuru viņš pats ēd. Un apģērbt ar drēbēm, kādas viņš pats valkā. Un nepavēliet viņam pāri pār viņa spējām. Un, ja tas kļūst vajadzīgs, tad palīdziet viņam, darot to darbu.”

Žēlastība dzīvniekiem

Dieva Vēstnesis (s) izrādīja žēlastību ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret dzīvniekiem.

Vēstnesis (s) aizliedza ticīgajiem turēt dzīvās radības izsalkumā vai slāpēs, kā arī pārbiedēt vai pārslogot tās. Viņš norādīja, ka laipnība un laba izturēšanās pret tām ir Dieva atalgoti darbi, kuri tuvina Dievam. Abū Hureira atstāstīja, ka Dieva Vēstnesis (s) teica: „Ceļotājs bija izslāpis un ieraudzīja aku. Viņš nolaidās lejā akā un dzēra. Izrāpjoties laukā, viņš ieraudzīja tik izslāpušu suni, ka tas laizīja dubļus. Vīrs aptvēra, ka suns ir tikpat izslāpis, kā viņš tikko bija bijis. Tāpēc viņš nolaidās akā vēlreiz, piepildīja savu ādas zābaku ar ūdeni un uznesa to augšā, turēdams savos zobos. Tad viņš deva no tā padzerties sunim. Dievs bija apmierināts ar šo žēlastības darbu un piedeva šim vīram viņa grēkus.” Vēstneša (s) skolnieki jautāja: „Dieva Vēstnesi, vai tad ir atmaksa par darbiem pret mājdzīvniekiem un savvaļas zvēriem?” Muhammads (s) atbildēja: „Ir atmaksa par katru radību ar dzīvu sirdi.”

Abdullāhs ibn Umars atstāstīja, ka Dieva Vēstnesis (s) teica: „Kāda sieviete tiks iemesta Ellē tikai tāpēc, ka viņa nedeva ēdienu un ūdeni iespundētam kaķim un neatbrīvoja to, lai kaķis pats apmierinātu savu izsalkumu, ķerot un ēdot zemes rāpuļus (vaboles, tārpus utt.).”

Reiz, atgriežoties no militārās kampaņas, daži Muhammada (s) skolnieki paņēma putnēnus no kādas ligzdas, kuru bija ieraudzījuši. Putnēnu māte, atgriežoties uz ligzdu, atrada to tukšu un sāka lidot apkārt, tos meklēdama un spalgi kliegdama. Uzzinājis par notikušo, Dieva Vēstnesis (s) kļuva dusmīgs un pavēlēja nolikt putnēnus atpakaļ ligzdā. (Abu Daūds)

Nobeigums

Dieva Vēstneša (s) mīlestība un līdzjūtība bija visām radībām, un tā atšķīrās no tās līdzjūtības un žēlastības, kuru sludina mūsdienu „humānisti”. Viņš bija patiess un sabalansēts savā mīlestībā un līdzjūtībā. Viņš bija vairāk patiesi līdzjūtīgs kā jebkurš cits cilvēks. Viņš bija Dieva Vēstnesis (s) – cilvēks, kurš ir Dieva izvēlēts, lai sauktu uz Dieva doto vadību visas apzinīgās būtnes – gan cilvēkus, gan džinus. Dieva Vēstnesis (s) skatījās uz dzīvi šajā pasaulē ar vienu vienīgu mērķi –lai vilktu cilvēkus prom no Elles uguns, uz kuru viņi skrien un raujas kā naktstauriņi uz ugunskuru. Viņš nedzīvoja šo dzīvi sev, bet gan citiem.

„Patiesi, tajā (Kurānā) ir vēstījums (Dievu) pielūdzošiem ļaudīm. Un Es nesūtīju tevi (Muhammad), kā vien par žēlastību pasaulēm. Saki (Muhammad): „Man tikvien tiek iedvests tas, ka jūsu pielūdzamais ir tikai viens pielūdzamais (Dievs). Nu, vai būsiet muslimi (padevušies)?”” (Kurāns 21:106-108)

———————————————–

Avots: www.islamweb.net