Jautājums: Kāpēc mēs dzīvojam? Kāda ir dzīves jēga?

Atbilde: Mūs radīja Visaugstākais Allāhs un deva mūsu eksistencei jēgu, noteica mūsu dzīvei mērķi, kā Viņš par to saka Kurānā: „Vai tad jūs padomājāt, ka Mēs radījām jūs izpriecas dēļ un ka jūs pie Mums netiksiet atgriezti?” (Kurāns 23:115)

Islāms ir vienīgā reliģija, kura dod konkrētu un tiešu atbildi uz jautājumu par mūsu eksistences jēgu. Daudzi reliģisku novirzienu un filozofisku skolu dibinātāji tā arī nevarēja noteikt mūsu eksistences nozīmi, un viņu meklējumi noveda pie tā, ka par eksistences jēgu viņi uzskatīja pašu eksistenci. Taču lieta nevar būt jēga pati sev, un tas padara dzīvi bezmērķīgu – cilvēks pieliek pūles un tērē savu potenciālu, lai arī turpmāk pielikt pūles un tērēt savu potenciālu, kas beigu beigās bez jebkādas gudrības beidzas ar viņa nāvi.

Sapratne par to, ka mēs esam radīti noteiktam mērķim, ir Dieva dāvana saprotošiem ļaudīm, par kuriem Viņš saka: „Patiesi, debesu un zemes radīšanā, un nakts un dienas mainībā nudien ir zīmes tiem, kuri prāto, tiem, kuri piemina Allāhu stāvus, sēdus un uz sāniem, un domā par debesu un zemes radīšanu, [sakot]: “Mūsu Kungs! Tu neradīji to velti. Lai topi Tu teiktin [teikts]! – tāpēc glāb mūs no soda Ugunī!” ” (Kurāns 3:190-191)

Dievs norāda, ka mūsu radīšanas mērķis ir pārbaudījums, kurš sākas ar mūsu ienākšanu šajā pasaulē un beidzas ar mūsu dzīves beigām, kā Viņš par to saka Kurānā: „[Viņš ir] Tas, kurš radījis nāvi un dzīvi, lai pārbaudītu jūs – kurš no jums ir labāks darbos.” (Kurāns 67:2)

Un šis pārbaudījums darbos izpaužas kalpošanā Vienam Vienotam Dievam, mūsu Radītājam, Sargātājam, Palīgam, Pārvaldniekam, Kungam, labā Devējam un Pasargātājam no ļaunā, Aizstāvim, Dziedētājam, Vedējam un mūsu visu Saimniekam. Visaugstākais Allāhs saka Kurānā: „Un Es radīju džinus un cilvēkus tikai tam, lai viņi kalpotu Man [vienam]. Es negribu no viņiem nekādu uzturu, un negribu, lai viņi Mani barotu. Patiesi, Allāhs ir Tas Uzturdevējs, Spēcīgais un Stiprais.” (Kurāns 51:56-58)

Kalpot Visaugstākajam Dievam nozīmē pildīt Viņa gribu un nolikumus, kuros ir labums mums pašiem, un izvairīties no Viņa aizliegumiem un brīdinājumiem, kuros ir ļaunums mums pašiem. Kalpot nozīmē izpildīt to, ko Dievs mīl, un ar ko Viņš ir apmierināts. Kalpošana ir lūgšana Visaugstākajam Allāham, cerība vienīgi uz Viņu, savu bēdu un grūtību uzticēšana vienīgi Viņam, dievbijība Viņa priekšā, tiekšanās pēc Viņa, izpildot Viņa gribu un vairoties no Viņa aizliegumiem, tiekšanās sasniegt Viņa labpatiku gan caur mūsu darbiem, vārdiem un domām, gan arī caur lūgšanām, gavēni un citām cilvēka darbībām.

Kalpošanai jābūt vērstai tikai un vienīgi uz Dievu; tā nedrīkst būt vērsta uz kādu/ kaut ko citu, ne lūgšanās, ne cerībās, ne tiekšanās, ne paklausībā, ne savu bēdu un problēmu uzticēšanā. Šāds attiecību modelis starp cilvēku un Dievu saucas viendievība. Lai sludinātu šo viendievību, Dievs sūtīja visus Savus sūtņus, kuru vidū bija gan Noass, Ābrahāms un Mozus, gan arī Jēzus un Muhammads (miers viņiem visiem un Dieva svētība), kā Viņš par to saka Kurānā: „Un Mēs neesam sūtījuši it nevienu sūtni pirms tevis, kam nebūtu iedvesuši [, sakot]: „Neviens un nekas nav pielūgsmes tiesīgs, tik Es. Tāpēc kalpojiet Man!” ” (Kurāns 21:25)

„Un Mēs nudien cēlām katrā tautā sūtni, [kas teica]: „Kalpojiet Allāham un vairieties no viltus pielūgsmes objektiem!” ” (Kurāns 16:36)

Viendievības dēļ Visaugstākais Allāhs radīja visu šo zemi un izmitināja uz tās cilvēkus: „Un Es radīju džinus un cilvēkus tikai tam, lai viņi kalpotu Man [vienam].” (Kurāns 51:56) Viendievība ir vienīgās Dieva tiesības, kuras Viņš licis ievērot visām savām radībām.

Kalpošana Visaugstākajām Allāham izriet no mīlestības uz Viņu, kura iekļauj gan dievbijību, gan arī cerību. Šī mīlestība ir kalpošanas pamats – mīlēt Viņu vairāk nekā jebko citu šajā pasaulē. Katrai radībai jājūt vislielākā mīlestība pret savu Radītāju, Aizstāvi un Gādnieku, nevis kādu citu. Mīlestība pret kādu tiek vērtēta pēc sekošanas savam mīlestības objektam, tāpēc arī mīlestība pret Visaugstāko Allāhu tiek vērtēta pēc sekošanas Viņa gribai, kuru Viņš ir darījis mums zināmu vēstures gaitā caur Saviem vēstnešiem, par pēdējo no kuriem kļuva Muhammads (s).

Kā realizēt mūsu radīšanas un dzīves mērķi? Mīlestība pret Visaugstāko Allāhu izpaužas sekošanā Viņa sūtņa teiktajam, bet atteikšanās sekot Viņa sūtnim nozīmē Dieva un Viņa sūtņa neieredzēšana. Visaugstākā Dieva mīlestība uz mums ir atkarīga no sekošanas Viņa sūtnim, un tāpēc sekošana Viņa sūtnim izpauž mūsu mīlestību uz Dievu un tajā pašā laikā izraisa Visaugstākā Allāha mīlestību uz mums: „Saki: „Ja jūs mīlat Allāhu, tad sekojiet man – tad Allāhs mīlēs jūs un piedos jums jūsu grēkus.” ” (Kurāns 3:31)

Mūsu radīšanas jēgas realizēšanas pakāpe nosaka mūsu turpmāko dzīvi un attiecību ar Visaugstāko Allāhu raksturu, jo mūsu radīšanas jēgai jāved pie kāda noteikta rezultāta, tāpēc ka mērķa sasniegšana bez tam sekojoša rezultāta ir kā minimums bezjēdzīga. Visaugstākais Allāhs saka: „Vai tad cilvēks uzskata, ka viņš ir atstāts bez uzraudzības?” (Kurāns 75:36)

Šīs pasaules dzīve nesastāv no bezjēdzīgas labumu izmantošanas, nenovērtētiem labiem darbiem un nesodītiem noziegumiem. Atkarībā no šī mērķa īstenošanas vai neīstenošanas, Dievs ir noteicis sodu, lai brīdinātu tos, kuri būdami Viņa Viena radīti, izvēlas kalpot citiem, un noteica atalgojumu tiem, kuri kalpo Viņam, lai viņi vēl vairāk tiektos pie Viņa mīlestības un Viņa labpatikas. Visaugstākais Allāhs saka: „Un Allāhs radījis debesis un zemi ar patiesību, un lai katrai dvēselei tiktu atmaksāts par to, ko viņa nopelnīja, nenodarot viņiem netaisnību.” (Kurāns 45:22)

————————————

Raksta autors: Abū Davūds Salmāns Petrovs