Daži muslimi domā, ka nemuslimiem islāmā nav paredzētas nekādas tiesības. Tā tas nav. Kā vēsta uzticams hadīss, Pravietis Muhammads (s) mums saka: „Tas, kurš apspiež citas reliģijas piekritēju, ierobežo viņu, dod viņam pārlieki grūtu darbu, ņem no viņa kaut ko bez viņa atļaujas – es būšu viņa oponents Tiesas dienā.” (Abu Davūds)

Reiz ar Pravieti (s) atgadījās apbrīnojams notikums. Viņam garām tika nests kāda miruša jūda ķermenis. Pravietis (s) piecēlās; viņa līdzgaitnieki bija pārsteigti un teica: „Tas taču ir jūda ķermenis.” Pravietis (s) atbildēja: „Bet vai tad viņš nav cilvēks?” Viņš turpināja stāvēt, līdz bēru ceremonija nenozuda no viņa redzesloka. Un tādu piemēru Pravieša (s) dzīvē bija ne mazums. Viņš ir paraugs, kā jāveido attiecības ar citiem cilvēkiem.

Daži kļūdaini uzskata, ka, izrādot labu attieksmi pret nemuslimiem un laipni ar viņiem komunicējot, muslims pazemo islāmu un nodara postu tā diženumam. Taču tas nepavisam nav tā. Tieši pretēji – kad muslims izrāda draudzīgumu, atvērtību, gatavību atbalstīt un palīdzēt cilvēkiem, neatkarīgi no viņu reliģijas, tieši tā viņš parāda islāma ētikas un morāles diženumu.

Atrodoties tālu no mājām, tumsonīgi ļaudis izturas pret nemuslimiem slikti, apzog viņus, netaisnīgi kaut ko atņem, attaisnojot sevi ar vārdiem: „Tie taču ir nemuslimi, kāda mums gar viņiem daļa.” Kad domās iezogas zemiskas kaislības, tiek sagrozīti islāma simboli, izkropļota islāma sapratne, jo patiesībā tas māca taisnīgumu un tikumību attiecībā pret visām Visaugstākā radībām.

Viens no svarīgiem Islāma principiem, kuram Pravietis (s) pievērsa lielu uzmanību, ir attiecības starp cilvēkiem. Ne velti viņš aicināja uz islāmu tad, kad cilvēki bija lēnprātīgi, apmierināti un miermīlīgi sazinājās savā starpā, jo saprata, ka cilvēki ir līdzīgi jūrai – kad viļņi ir lieli, nav iespējams saskatīt jūras dibenu, bet, kad tā mierīga, vietām pat var ieraudzīt tās dibena reljefu un dažādās ūdens nokrāsas.

Kad kuraišīti pieprasīja Hudaijbas līguma, kurš ierobežoja muslimu tiesības, izpildi, Pravietis (s) tam piekrita, lai saglabātu mierīgu līdzāspastāvēšanu starp muslimiem un elkdievjiem. Vērojot muslimu dzīvesveidu, tajā pašā gadā daudzi elkdievji labprātīgi pieņēma islāmu. Zinātnieki apgalvo, ka šajā periodā islāmu pieņēma vairāk arābu, nekā 18 – 19 gadu laikā. Kāds tam bija iemesls? Tas notika, pateicoties mieram un drošībai.

Dodoties uz valstīm, kur viss ir mierīgi, kur nenotiek karš, kur nav problēmu, nepalaidiet garām iespēju parādīt islāma tikumiskās un ētikas normas, pravietiskos tikumus. Ja nemuslimi, kuri dzīvo islāma valstīt, redzēs taisnīgumu, cieņu, labu attieksmi, patiesīgumu un iedzīvotāju uzticamību, tas viss veicinās miera un žēlsirdības rašanos pasaulē un ticības Visaugstākajam nostiprināšanos.

Vēl viens piemērs no Pravieša (s) dzīves, kurš parāda, ka, rūpējoties par labām savstarpējām attiecībām, Pravietis (s) lika dažiem no līdzgaitniekiem mācīties dažādas valodas. Zaīdam ibn Sabitam viņš lika mācīties ivritu, citam līdzgaitniekam – persiešu valodu, lai cilvēki varētu komunicēt savā starpā un iepazīt viens otru. Visaugstākais saka:

„Ak, cilvēki! Mēs radījām jūs no vīrieša un sievietes un pataisījām jūs par tautām un ciltīm, lai jūs viens otru iepazītu.” (Kurāns 49:13)

Savstarpēja iepazīšanās rada simpātijas, satuvina cilvēkus, padara tos par līdzīgi domājošiem un ir lielisks veids, kā iepazīstināt ar islāmu un aicināt uz to.

Katram no mums ir jāzina, ka mēs esam islāma vēstnieki, Pravieša (s) pārstāvji. Mums ir jāizdaiļo sevi ar Pravieša (s) tikumiem, ar tādām viņa īpašībām, kā uzticamība, taisnīgums un patiesīgums. Saskarsmē ar citiem, mēs rādām islāmu no labās vai no sliktās puses. Ja saskarsmē ar nemuslimiem mēs izrādām sliktus paradumus un nejaukas rakstura īpašības, mēs rādām islāmu sliktā gaismā. Katrs no mums izdara savu izvēli: būt par labu islāma vēstnieku vai otrādi. Tas paliks starp mums un Pravieti (s).

————————-

Šeiha Muhammada as-Sakafa runas stenogramma.