(raksta pirmo daļu varat lasīt šeit)

Moizs tagad runāja no sirds: „Suleimān, apciemo kādu bāreņu namu. Uzliec savu roku uz bāreņu galvām – tava sirds izkusīs kā sniegs saulē. Izmēģini to tikai vienu reizi – pats priekš sevis. Vai naktī, kad mācas virsū miegs, aizdzen to prom un stāvi lūgšanā, taču dari to no sirds, un tava sirds būs atvieglota! Vienkārši izpildi nafl (ieteicamās) lūgšanas tikai un vienīgi dēļ mīlestības uz Dievu. Iztukšo savu sirdi no visām vēlmēm, vajadzībām vai iegribām un lūdz ar sirdi, kas nevēlas neko citu, kā vien mesties ceļos Dieva priekšā! Vienīgi Viņam pienākas visas mūsu lūgšanas un slavēšana. Iedomājies, ka ir Pastardiena, un ka Dievs ir Sevi atklājis cilvēku priekšā – ko tu darīsi, kad ieraudzīsi Viņa majestātiskumu, cēlumu un grandiozumu, kas nav pat vārdiem izsakāms? Tu metīsies pie zemes sadždā! Veic šo sadždu tagad! Ienes savā sirdī šo sajūtu, un tava sirds pārplūdīs ar laimi, jutīsies atvieglota.”

Moizs turpināja: „Ja vēlies, ej un palaid brīvība putnus, kas tiek pārdoti būrīšos, bet tikai vienīgi ar nodomu tos atbrīvot, lai tie varētu lidot, kur vēlas. Vai varbūt, Suleimān, apņemies uz veselu dienu neskatīties ne uz vienu sievieti, kas nav tava mahram. Sajūti sirdī šo vieglumu un lepnumu, kad dienas beigās zināsi, ka esi to paveicis! Pēc tam, dari to arī nākamajā dienā un nākamajā! Turpini to darīt un novērtē šo savu vieglumu, jo tieši šis sirds vieglums ir tas, kas tuvina tevi Dievam! Apņemies vienu dienu nemelot un izbaudi, cik labi tu jutīsies, atturot sevi no nepatiesības veselu dienu. Izproti, ka sirds vieglums nāk tad, kad Dievs ir tuvu tavai sirdij!”

„Turpini darīt labo – meklē iespējas izpalīdzēt kādam (jebkuram!) ar mazākiem vai lielākiem darbiem. Vienkārši tādēļ, lai palīdzētu otram cilvēkam veikt viņa darbu. Nemeklē atalgojumu, nemeklē neko. Kad tu to dari ar šādu sirds attieksmi, kas patiesībā notiek? Šis cilvēks vēlējās (cits veids, kā lūgt no Dieva), lai kāds viņam palīdzētu, un Dievs izvēlējās šim darbam tieši tevi no daudzu citu cilvēku vidus. Cik gan brīnišķīgi ir būt par izvēlēto! Un atceries: vienmēr, kad tu dari kaut ko priekš kāda, patiesībā tas neesi tu, kas do dara, bet gan Dievs, Kurš izvēlējās tevi šim darbam – tu kļūsti par Viņa instrumentu. Kāds gods! Pēc tam sajūti, kā paiet tava diena – tu izjutīsi, ka tevi ieskauj brīnišķīga sargājoša svētība.”

Starojot, Moizs teica: „Tāpat Dievs mums ir devis divu sekunžu ‘ātro svētību’. Ir vajadzīgas tikai divas sekundes, lai pateiktu Alhamdulillāh! (slava Dievam!) pēc pabeigtas maltītes, veiksmīga brauciena vai pēc svētības saņemšanas. Gada laikā šīs divas sekundes uzkrājas līdz pamatīgam svētības apjomam!”

Ar smaidu uz lūpām, viņš turpināja: „Un ja kādam ir tiešām pavisam maz laika, Dievs ir devis arī vienas sekundes ‘ekspressvētību’. Smaids, iedrošinošs vārds, ļaušana tavam kaimiņam ieņemt masdžidā pirmo saff, vai pats grūtākais, bet varbūt augsti Dieva atalgotais darbs: atdot savu perfekto parkošanās vietu sieviete,” viņš zīmīgi iesmējās. „Ikdienas mūsu priekšā ir šīs un daudzas citas līdzīgas iespējas… bet mēs snaužam!”

„Varbūt tu tagad domā par to, kā gan šīs mazie labie darbi tiks pamanīti visuma lielo notikumu kopainā. Vai atceries stāstu par sievieti, kura bija pavadījusi visu mūžu grēcīgā uzdzīvē, un vienā ļoti karstā diena, redzot slāpstošu suni, viņa apstājās, aizgāja līdz akai, izvilka ūdeni un iedeva sunim padzerties. Dievam tik ļoti patika šis viņas darbs, ka Viņš piedeva viņai visus iepriekšējos grēkus. Redzi, Suleimān, Diženais Klausītājs pamana ne tikai mūsu pašus mazākos darbus, bet pat mūsu sirds čukstus.”

„Suleimān, visapkārt ir tik daudz iespēju darīt labu – tie ir kā smilšu graudi, kā ūdens lāses okeānā! Dievs ir pārliecinājies par to, lai dotu tev daudz iespēju, jo Viņš nevēlas, lai pat viens no cilvēkiem nonāktu zaudētāju vidū. Viņš ir padarījis pasauli par iespēju zemi – ikkatra dvēsele, lai arī kur tā atrastos uz šīs planētas, var kļūt par Viņa instrumentu un sasniegt visaugstāko veiksmi. Suleimān, Dievs ir tik Varens, ka ja visi cilvēki, kas jebkad ir dzīvojuši, kuri dzīvo, un kuri jebkad vēl nākotnē dzīvos, lūgtu Viņam visu, ko vien viņi var vēlēties, ieskaitot zeltu, dārglietas, naudu, īpašumus, automašīnas, mājas, mēbeles, dēlus un meitas – itin visu, ko mūsu niecīgie prāti spēj iedomāties – un ja visiem cilvēkiem tiktu dots tas, ko viņi vēlas un vēl simts reizes vairāk, Dieva bagātības nemazinātos ne par adatas tiesu, nē, pat ne par adatas galviņas tiesu!”

Moiza vārdi atbalsojās Suleimāna dvēseles dziļumos – viņa sirds pārplūda no laimes, ka Dievs bija atbildējis uz viņa jautājumu, kurš bija mocījis viņu tik ilgi. Un ne tikai – Dievs bija izlicis viņa priekšā veselu klāstu labo darbu, no kuriem viņš varēja izvēlēties, ko vien viņa sirds kāroja, bez jebkādiem ierobežojumiem!

Suleimāns apskāva Moizu, noskūpstīja uz vaigiem un gandrīz vai skriešus devās laukā no masdžidas, jūtot kājās apbrīnojamu vieglumu, nespēdams kontrolēt savu degsmi un entuziasmu. Viņš jutās kā piedzīvojumu meklētājs, kas dodas plašajā pasaulē paša lielākā dārguma meklējumos – darīt labo. Viņa izmisums izgaisa, un viņš zināja, ka tagad viņš bija atradis šīs dzīves patieso mērķi. Šodien, kad viņš bija stāvējis dzīves krustcelēs, viņš saņēma skaidru vadību. Suleimāns zināja, ka tagad viņa sirds vienmēr būs mierīga, pilna laimes un prieka – patiesi atvieglota sirds. Kopš tās dienas, viņa izvēle ikkatrā dzīves situācijā bija vienkārša: „Mana sirds ir mans dārgums!”

——————————

Raksta autors: Zia Parača (Zia Paracha); avots: www.hibamagazine.com