Dienā gluži vienkārši nav pietiekoši stundu, lai paspētu visu izdarīt!

Šī histēriskā doma iešāvās man prātā, vērojot juceklīgo kalendāru, kurā bija atzīmēti visi manas dzīves notikumi un gala termiņi. Trešdien man bija jānodod angļu valodas rakstu darbs, līdz pusnaktij jāiesniedz stažēšanās pieteikums, un pēc septiņpadsmit stundām būs matemātikas eksāmens, kuram es vispār vēl nebiju gatavojusies. Mans satraukums pieauga, atceroties, ka nākošajā dienā man masdžidā bija jāpasniedz arī Kurāna stunda un pēc dažām stundām jāapmeklē halaka (pulcēšanās Dieva pieminēšanas nolūkā). Man nebija pietiekami laika, lai visu paspētu, tāpēc kaut kas bija jāatceļ!

Es nevarēju nepildīt savu mājasdarbu vai nemācīties eksāmenam – galu galā, tie taču noteiks manu nākotni, manu karjeru. Savukārt halakas un Kurāna stundas notiks katru nedēļu. Es apsolīju sev, ka apmeklēšu tās nākamnedēļ. Tādēļ kad pienāca laiks doties uz mošeju, es to noignorēju un turpināju rakstīt savu angļu valodas eseju.

Nākamajā nedēļā, kas bija tikpat drudžaina un stresa pilna kā iepriekšējā, es atkal lūkojos savā kalendārā, mēģinot saorganizēt savu laiku. Bija jāmācās pārbaudes darbiem un jāapdara kaudze citu darbu, tāpēc es nolēmu izlaist islāma stundas masdžidā, zvērot, ka apmeklēšu tās nākošnedēļ. Kad pienāca maghriba (saulrieta) lūgšanas laiks, es āti paveicu savu fard solā (obligāto lūgšanu) un bija tik ļoti iegrimusi grāmatas lasīšanā, ka, pirms došanās gulēt, aizmirsu palasīt Kurānu. Atcerējos par to tikai tad, kad biju jau gultā… vai tad es pagājušonedēļ nebiju sev stingri nosolījusies, ka masdžidas stundas izlaidīšu tikai to vienu reizi un apmeklēšu tās šonedēļ? Tomēr es atkal biju tās izlaidusi!

Tad es sapratu, cik gan bieži es tajā biju vainojama: izlaidu savu ibādu (Dieva pielūgsmi), lai tā vietā koncentrētos uz pasaulīgiem pienākumiem, jo nolēmu, ka man gluži vienkārši nav abiem gana laika. Bija vakari, kad nelasīju Kurānu, lai tā vietā lasītu bioloģijas mācību grāmatu. Pārāk bieži es novērsos no ceļa uz masdžidu, lai tā vietā dotos pie draudzenes un mācītos pārbaudes darbiem, kaut gan tobrīd man būtu vajadzējis atrasties halakā.

Baraka (Dieva svētība tajā, ko darām)

Reizēm mēs domājam, ka nelasot Kurānu vai izlaižot stundas masdžidā, mēs iegūsim vairāk laika citiem darbiem un spēsim padarīt vairāk. Tomēr tā nav taisnība. Kā teica mana islāma skolotāja: jo vairāk laika mēs veltām Dieva pieminēšanai, jo vairāk mūsu dzīvē būs barakas (Dieva svētības). Ar Dieva svētību mūsu dzīvē, mēs būsim veiksmīgāki un paveiksim daudz vairāk, nekā spētu tikai pašu spēkiem. Baraka ļauj mums īsākā laikā sasniegt vairāk, no nelieliem resursiem iegūt vairāk labuma, un tā paaugstina arī mūsu darba produktivitāti.

Tātad es kļūdījos, domādama, ka, izlaižot savas islāma stundas, varēšu paveikt vairāk! Atceroties Dievu, manā dzīvē būtu baraka, un dažās stundās es spētu sasniegt daudz vairāk, nekā paļaujoties vien uz pašas spēkiem, pat ja man būtu tam vairāk laika.

Man sev ir pastāvīgi jāatgādina par to, lai nenostumju ibādu otrajā plānā, tāpēc, tāpēc šis ir padoms, ko es dodu vispirms jau pati sev un tad visām jums, man līdzīgām muslimām, kuras ir pastātvīgā steigā, domājot, ka dienā nav pietiekoši daudz stundu, lai veiktu Dieva pielūgsmi un tai pat laikā izpildītu skolas uzdevumus. Mums ir jāveic duā (lūgšanu) un jāprasa Dievam palīdzību. Vairojiet savu baraku, it visu sākot ar ‘bismillāh’(Dieva vārdā).

Uzticieties Dievam

Visbeidzot, mums ir jāuzticas Dievam. Iespējams ir grūti noticēt barakas jēdzienam. Galu galā, trīs stundās paveikt vairāk, nekā būtu iespējams izdarīt četrās tikai dēļ barakas (Dieva svētības)? Ko?? Bet tā ir taisnība! Mums vienkārši ir jāuzticas Dievam, tam, ka Viņš atvieglos mūsu dzīves pārbaudījumus un padarīs mūsu rīcībā esošo laiku sekmīgāku.

Kā teica Pravietis Muhammads (s): „Ja vien jūs paļausieties uz Allāhu ar patiesu paļāvību, Viņš sniegs jums uzturu, tāpat kā Viņš to dara ar putniem: Tie izlido no rīta un atgriežas pēcpusdienā ar pilnu vēderu.” (At-Tirmidhi)

Ir ļoti viegli nokļūt nebeidzamā pārbaudes darbu, mājasdarbu un citu pienākumu rutīnā. Mēs pārliecinām sevi, ka atliekam Kurāna lasīšanu vai hadīsu stundas uz ‘tikai vēl vienu reizīti’. Pirms mēs to pamanām, ‘viena diena’ kļūst par nedēļu un tad par mēnesi, un mēs vairs neatgriežamies pie mūsu ibādas. Tāpēc neiekļūstiet šajā slazdā! Pat ja mēs palasām Kurānu tikai nedaudz vai apmeklējam tikai daļu no mošejā notiekošajām apmācībām, mums nekad nevajadzētu pilnībā atlikt savu ibādu dēļ mūsu pasaulīgajiem pienākumiem. Mums katru dienu būtu jāatceras par Dievu, jālūdz, lai mūsu dzīvē ienāk Dieva svētība, un jātic, ka Dievs padarīs visus mūsu centienus veiksmīgus. Kad esat iegrimuši kāda sarežģīta matemātikas uzdevuma risināšanā un vēlaties tajā dienā izlaist Kurāna stundu, ziniet, ka Dieva pieminēšana dos vairāk Dieva svētības jūsu dzīvē un in ša Allāh (ja Dievs tā būs lēmis), jūs spēsiet paveikt vairāk tajās pāris stundās, kas jums būs atlikušas, nekā būtu spējuši izdarīt ilgākā laikā, izmantojot tikai jūsu pašu centienus.

Kā Dievs saka Kurānā: „…Un tam, kas paļaujas uz Allāhu, ar Viņu ir pietiekoši. Allāhs Savu lietu pabeigs.” (Kurāns 65:3)

Lai Dievs sniedz mums visiem baraku un palīdz mums sasniegt vairāk tajā laikā, kas mums ir dots.

——————————

Raksta autore: Khadidža Dž. (Khadija J.) ir universitātes studente, kas studē bioloģiju;

raksta avots: http://www.sisters-magazine.com/index.php?route=articles/articles&articles_id=207