Jautājums: Kāda duā (lūgšana) ir jāsaka, kad beidzam gavēni?

Atbilde: Lai slava Dievam.

Umars teica: Dieva Vēstnesis (s) beidzot gavēni mēdza teikt:

“Dhahaba al-zama’ va abtalat al-‘urūk va thabata al-adžr in ša Allāh”

(angliskā transkripcijā: “Dhahaba al-zama’ wa abtalat al-‘urooq wa thabata al-ajr in sha Allaah”)

“Slāpes ir prom, vēnas ir samitrinātas un atalgojums ir noteikts, ja Allāhs tā vēlēsies.”

Atstāstījuši: Abu Daūds, 2357; Al-Dārikatni, 25. Ibn Hadžars teica “Al-Talkhees al-Habeer” (2/202): Al-Dārikatni teica, ka tā isnāds ir sahīh.

Duā “Allāhumma laka sumtu va ‘ala rizkika aftartu” (“Ak Allāh, priekš Tevis es esmu gavējis/usi un ar Tavis gādāto pārtiku es esmu beidzis/beigusi savu gavēni”) ir atstāstījis Abu Daūds, 2358. Tas ir mursal hadīs, tāpēc tas ir daīf (vājš). Al-Albāni to ir klasificējis kā daīf ben Dawwad (510).

Duā teikšana pēc pielūgsmes darbību izpildes sakņojas Šariāta norādījumos, kā piemēram, duā pēc solā (rituālās lūgšanas) izpildes un pēc Hadža (svētceļojuma uz Meku) pabeigšanas. Zem šiem norādījumiem ietilpst arī gavēnis, in ša Allāh. Allāhs ir minējis duā un mudinājis duā veikšanu to pantu vidū, kas runā par gavēni. Allāhs saka (nozīmes interpretācija):

“Un, ja Mani kalpi tev jautās par Mani, tad, patiesi, Es esmu Tuvs – Es atbildu uz lūdzēja lūgšanu, kad viņš Man lūdz. Tad lai viņi atbild Man un tic Man, lai viņi būtu uz taisnā ceļa!” (Kurāns 2:186)

Atzīmējot duā veikšanas svarīgumu šajā mēnesī, šeihs al-islam ibn Taimija teica:

“Allāhs mums saka, ka Viņš ir tuvs Saviem kalpiem un atbild uz lūgšanām (duā) tam, kas uz Viņu sauc. Šeit Viņš mums stāsta par Savu Kundzību (rabūbijja) par viņiem un ka Viņš dod viņiem to, pēc kā viņi prasa un Viņš atbild uz viņu duā. Jo ja viņi sauc uz Viņu, tas nozīmē, ka viņi tic, ka Viņš ir viņu Kungs… Tad Viņš pavēl viņiem divas lietas, sakot (nozīmes interpretācija): ‘Tad lai viņi atbild Man un tic Man, lai viņi būtu uz taisnā ceļa!’ (Kurāns 2:186)

Vispirms ir teikts, ka viņiem jāklausa Viņa pavēlēm pielūgt Viņu un meklēt pie Viņa palīdzību.

Otrkārt ir teikts, ka viņiem ir jātic Viņa Kundzībai (rabūbijja) un Dievišķīgumam (ulūhijja), un ka Viņš ir viņu Kungs un viņu Dievs. Tādējādi ir teikts, ka atbilde uz cilvēka lūgšanu (duā) norāda uz viņa ticības stiprumu un paklausības pilnības līmeni, jo duā pants beidzas ar vārdiem (nozīmes interpretācija):

‘Tad lai viņi atbild Man un tic Man, lai viņi būtu uz taisnā ceļa!’ (Kurāns 2:186)

Majmū’al-Fatāva, 14/33.

——————————————–

Avots: Islam Q&A (http://islamqa.info/en/26879)