Jautājums: Kāda ir sunna un etiķete, saskaņā ar kuru mums vajadzētu rīkoties Īd svētku dienā?

Atbilde: Visi slavinājumi ir Dievam! Sunna, ko muslimam vajadzētu ievērot Īd svētku dienā, ir sekojoša:

1. 1. Pirms dodas uz lūgšanām veikt Ghusl (pilno apmazgāšanos)

Al-Muwatta’ sahīh (autentiskajā) hadīsā un arī citos ir ziņots, ka, pirms došanās uz lūgšanu vietu Al-Fitr (gavēņa izbeigšanas) dienas rītā, ‘Abd-Allāh ibn ‘Umar mēdza veikt ghusl. (Al-Muwatta’ 428)

Saskaņā ar Al-Nawawi, muslimi vienbalsīgi esot vienojušies, ka veikt ghusl pirms Īd svētku lūgšanām ir mustahabb (ieteicams). Iemels, kāpēc tas ir mustahabb, ir tāds pats kā iemesls ghusl veikšanai pirms Džumu’āh (piektdienas draudzes) lūgšanām un citām publiskām pulcēšanās reizēm. Drīzāk Īd laikā šis iemesls ir pat vēl svarīgāks.

2. Paēst pirms dodas uz Īd al-Fitr (svētki pēc Ramadāna gavēņa beigām) lūgšanām un pēc Īd al-Adha (upursvētki pēc hadža svētceļojuma) lūgšanām.

Daļa no etiķetes paredz nedoties uz Īd al-Fitr lūgšanu, pirms nav apēstas dažas dateles, uz ko norāda Al-Bukhāri hadīss no Anas ibn Mālik, kurš stāstījis, ka Dieva Vēstnesis (s) nemēdza Īd al-Fitr rītā iziet laukā, pirms nebija apēdis dažas dateles… kuras viņš apēda nepāra skaitā. (Bukhāri 953)

Tas ir mustahabb paēst pirms došanās laukā, lai uzsvērtu faktu, ka šajā dienā gavēt ir aizliegts un lai nodemonstrētu, ka gavēnis ir beidzies.

Ibn Hadžar ir izteicis pieņēmumu, ka šādas rīcības iemesls bija novērst iespējamību pagarināt gavēni, lai steigtos paklausīt Allāha rīkojumam. (Al-Fath 2/446)

Ja kādam nav pieejamas dateles, tas var pārtraukt savu gavēni ar jebko, kas ir atļauts.

Bet uz Īd al-Adha svētkiem ir mustahabb neko neēst, pirms nav atgriezušies no lūgšanām; tātad cilvēkam vajadzētu ēst no udhijah (upurētā dzīvnieka), ja viņš ir to upurējis. Ja cilvēks upurēšanu neveic, tad nav nekas nepareizs paēst pirms lūgšanām.

3. Takbīrs (Dieva slavināšanas vārdu teikšana „Allāhu Akbar!” – Allāhs ir Vislielākais!) Īd dienā.

Šī ir viena no izcilākajām Īd dienas sunnām, jo Dievs saka (teksta nozīmes interpretācija): „…[Viņš vēlas], lai jūs piepildītu [dienu] skaitu un lai teiktu Allāhu diženu (t.i., teiktu Allāhu Akbar – Allāhs ir Vislielākais) par to, ka Viņš jūs vedis, un lai jūs [par to] pateiktos!” (Kurāns 2:185)

Ir ziņots, ka Al-Valīd ibn Muslim ir teicis: Es prasīju Al-Avzā’i un Mālikam ibn Anas par takbīra teikšanu skaļā balsī divu Īd laikā. Viņi teica: “Jā, Abd-Allāh ibn ‘Umar mēdza to skaļā balsī teikt al-Fitr dienā, līdz imāms iznāca (lai vadītu līgšanas).”

Sahīh ziņojumā ir teikts, ka Abd al-Rahmān Al-Sulami teica: “Viņi to vairāk uzsvēra al-Fitr dienā nekā al-Adha dienā.” Vakī teica, ka tas attiecas uz takbīru. (Skatīt Irva’Al-Ghalīl 3/122)

Al-Dārakutni un citi ziņo, ka Īd al-Fitr un Īd al-Adha rītā, Ibn Umars ļoti centās skaitīt takbīru, līdz viņš nonāca līdz lūgšanu vietai, un tad viņš skaitīja takbīru, līdz imāms iznāca.

Ibn Abi Šaijbah ziņoja ar sahīh isnādu (autentisku atstāstītāju ķēdi), ka Al-Zuhri teica: „Cilvēki mēdza skaitīt takbīru Īd laikā, iznākot no savām mājām, līdz viņi nokļuva līdz lūgšanas vietai, un līdz imāms iznāca. Kad imāms iznāca, viņi apklusa un, kad viņš teica takbīru, tad viņi teica takbīru.” (Skatīt Irva’ Al-Ghalīl 1/121)

Teikt takbīru, iznākot no savas mājas līdz lūgšanas vietai, līdz brīdim kad imāms iznāk, bija kaut kas labi zināms starp salafiem (agrīnajām muslimu paaudzēm). To ir atstāstījuši vairāki zinātnieki, tādi kā Ibn Abi Šaijbah, Abd al-Razzāq un Al-Firjābi iekš „Ahkām al-Eidaijn”no salafu grupas. Piemēram, Nāfi’ ibn Džubaijr mēdza skaitīt takbīru un bija satriekts, ka cilvēki tā nedarīja, un viņš teica: “Kāpēc jūs neskaitāt takbīru?”

Ibn Šihāb al-Zuhri mēdza teikt: „Cilvēki mēdza skaitīt takbīru no brīža, kad iznāca no savām mājām, līdz brīdim, kad ienāca imāms.”

Laiks Īd al-Fitr takbīra skaitīšanai sākas no nakts pirms Īd, līdz brīdim, kad imāms ienāk, lai vadītu Īd svētku lūgšanu.

Īd al-Adha gadījumā takbīra laiks sākas no pirmās Dhu’l-Hidždžah (islāmiskā kalendāra pēdējais mēnesis, Hadža mēnesis) dienas un ilgst līdz pēdējās tašrīq dienas (Dhu’l-Hidždžah 11; 12 un 13 diena) saulrietam.

Takbīra apraksts:

Ibn Abi Šaijbah Musannafā ar sahīh isnādu ir ziņots no Ibn Masūd, ka viņš mēdza skaitīt takbīru tašrīq dienu laikā:

Allāhu Akbar, Allāhu Akbar, lā ilāha illAllāh, vaLlāhu Akbar, Allāhu Akbar, vaLillāh il-hamd.

(Allāhs ir Vislielākais, Allāhs ir Vislielākais, neviens nav tiesīgs tikt pielūgt izņemot Allāhu, un Allāhs ir Vislielākais, un visa pateicība/ slavinājumi ir Allāham.)

Citā vietā Ibn Abi Šhaibah ir ziņojis ar tādu pašu isnādu, bet ar frāzes “Allāhu Akbar” atkārtošanu trīs reizes.

Al-Mahāmili ar sahīh isnādu arī no Ibn Mas’ūd ir ziņojis:

Allāhu ‘Akbaru kabīra, Allāhu ‘Akbaru kabīra, Allāhu ‘Akbar wa adžallu, Allāhu ‘Akbar vaLillāh il-hamd

(Allāhs ir Vislielākais, Visvarenākais, Allāhs ir Vislielākais, Visvarenākais, Allāhs ir Vislielākais un Cildināts, Allāhs ir Vislielākais, un visa pateicība/ slavinājumi ir Allāham.) (Skatīt Al-Irva’ 3/126)

4. Apsveikumu došana

Īd svētku etiķete iekļauj arī apsveikumu un laba vēlējumu apmaiņu starp cilvēkiem, vienalga kādiem vārdiem, tādiem kā piemēram:

Taqabbala Allāh minna va minkum. (Lai Allāhs pieņem (labo darbus) no mums un no jums.)

Vai arī “Īd mubārak” (svētīti svētki) un citi atļauti izteicieni un apsveikumi.

Ir ziņots, ka Džubaijr ibn Nufaijr teica: „Kad Pravieša (s) līdzgaitnieki viens otru satika Īd dienā, viņi teica viens otram: “Lai Allāhs pieņem (labo darbus) no mums un no jums.”” Ibn Hadžas teica, ka šī hadīsa isnāda ir hasan (laba). (Al-Fath 2/446)

Apsveikumu nodošana bija kas tāds, kas bija labi zināms starp sahābām (Pravieša (s) līdzgaitniekiem), un zinātnieki, tādi kā Imam Ahmad un citi, to atļāva. Ir pierādījumi, kas liecina, ka īpašos gadījumos ir atļauts nodot apsveikumus un laba vēlējumus, un ka sahābas apsveica viens otru, kad notika kaut kas labs, piemēram, kad Dievs pieņēma kāda vīra grēku nožēlu, viņi devās un viņu par to apsveica un tamlīdzīgi.

Nešaubīgi šāda apsveikumu došana ir cildināma muslimu iezīme.

Mazākais, kas sakāms apsveikumu sakarā ir sekojošais: jums ir vismaz jāatbild uz apsveikumu, ja kāds jūs apsveic, un jāklusē, ja citi klusē, kā Imams Ahmads (ra) teica: “Ja kāds tevi apsveic tad atbildi, citādi neuzsāc to.”

5. Sevis izdaiļošana par godu Īd svētkiem.

Ir ziņots, ka Adb-Allāh ibn Umars (ra) teica, ka Umars paņēma brokāta apmetni, kas bija pārdošanā tirgū, atnesa to Allāha Vēstnesim (s) un teica: “Ak Allāha Vēstnesi, nopērc šo un izdaiļo sevi ar to priekš Īd un delegāciju uzņemšanai.” Allāha Vēstnesis (s) uz to viņam atbildēja: “Drīzāk tas ir apģērbs tam, kam nav ne grama (no dievbijības vai no atlīdzības Aizsaulē)…” (Bukhāri 948)

Pravietis (s) piekrita Umara idejai par sevis izdaiļošanu uz Īd svētkiem, bet viņš aizrādīja viņam par šī apmetņa izvēli, jo tas bija gatavots no zīda.

Ir ziņots, ka Džābirs teica: “Pravietim (s) bija apmetnis, kuru viņš vilka uz diviem Īd un piektdienās.” (Sahīh Ibn Khuzaijmah 1756)

Al-Baijhaqi ar sahīh isnādu ir ziņojis, ka Ibn Umars uz Īd mēdza vilkt savas labākās drēbes. Tāpēc vīrietim ejot uz Īd vajadzētu vilkt savas labākās drēbes, kādas vien viņam ir.

Attiecībā uz sievietēm, viņām vajadzētu izvairīties no sevis izdaiļošanas ejot uz Īd svētkiem, jo viņām ir aizliegts izrādīt savu daiļumu vīriešiem, kas nav viņu mahrami (ģimenes vīrieši, ar kuriem nav atļauts precēties). Tāpat arī ir harām (aizliegts) sievietei, kas dodas laukā, izmantot smaržas vai pakļaut vīriešus vilinājumam, jo viņas dodas laukā ar nolūku veikt pielūgsmi.

6. Došanās uz lūgšanu pa vienu ceļu, bet atgriešanās no tās pa citu.

Ir ziņots, ka Džabir ibn Abd-Allāh teica: “Īd dienā Pravietis (s) mēdza dažādot savu ceļu.” (Bukhāri 986)

Ir teikts, ka iemesls, kāpēc viņš tā darīja, bija, lai divi ceļi varētu Atdzimšanas dienā par viņu liecināt, jo zeme Atdzimšanas dienā runās un teiks, kas uz tās tika darīts – gan labais, gan sliktais. Un vēl ir teikts, ka tas bija tāpēc, lai parādītu islāma simbolus uz abiem ceļiem, vai lai parādītu Dieva pieminēšanu (dhikr), vai lai kaitinātu liekuļus un jūdus un biedētu viņus ar lielo cilvēku skaitu, kas ir ar viņu. Vēl ir teikts, ka tas bijis tāpēc, lai pievērstos cilvēku vajadzībām, atbildētu uz viņu jautājumiem, mācītu viņus, rādītu piemēru un dotu ziedojumus tiem, kam tie nepieciešami, vai lai apmeklētu slimos radiniekus un stiprinātu ģimenes saiknes.

Un Dievs zina labāk.

————————————

Avots: http://islamqa.info/en/36442