Birmingemas Universitātes Kurāna fragments Vēsture

Parislamu.lv piedāvā divus rakstus par Birmingemas Universitātē nesen atklāto Kurāna manuskriptu.

birmingemaSens Kurāna fragments Birmingemas Universitātē

Pateicoties mūsdienu zinātnes metodēm, Kurāna manuskripts, kas atrodas Birmingemas Universitātē, ir ticis ierindots starp vecākajiem pasaulē.

Oglekļa datēšanas (Radiocarbon) analīzes, ar precizitāti 95,4%, norāda, ka papīrs, uz kura ir uzrakstīts šis teksts, ir no perioda starp 568. un 645. m.ē. gadu. Tests tika veikts Oksfordas Universitātes laboratorijā. Rezultāti norāda, ka šīs lapas ir no vēstures posma, kas tuvs pravieša Muhammada (s) dzīves laikam, kurš, saskaņā ar vairākuma uzskatiem, dzīvoja no 570. līdz 632. gadam m.ē.

Pētnieki ir izdarījuši slēdzienu, ka šis Kurāna manuskripts ir starp vissenāk rakstītājiem mums zināmajiem tekstuālajiem islāmiskās svētās grāmatas pierādījumiem, kāds ir saglabājies. Tas sniedz šim Birmingemas Kurāna manuskriptam pasaules mēroga nozīmīgumu muslimu mantojumā un mācībā par islāmu.

Īpašo kolekciju vadītāja (Kadburijas Izpētes Bibliotēka) Birmingemas Universitātē Sūzena Vorralla (Susan Worrall) teica: “Oglekļa datēšana ir sniegusi aizraujošus rezultātus, kas ievērojami veicina mūsu saprašanu par senākajām rakstītajām Kurāna kopijām. Mēs esam saviļņoti, ka tāds svarīgs vēsturisks dokuments ir šeit Birmingemā, kulturāli visdaudzveidīgākajā pilsētā Apvienotajā Karalistē.”

Kurāna manuskripts ir daļa no universitātes Mingana kolekcijas par Vidējo austrumu manuskriptiem, kas tiek uzglabāti Kadburijas Izpētes bibliotēkā. Kvēkeru filantropista Edvarda Kadburija (Edward Cadbury) finansēta, kolekcija tika pieprasīta, lai paaugstinātu Birminghemas, kā reliģisko mācību intelektuālā centra, statusu un piesaistītu ievērojamus teoloģijas zinātniekus.

Kurāna manuskripts, kas sastāv no divām lapām, satur daļas no sūrām (nodaļām) 18-20, rakstītām ar tinti agrīnajā arābu rakstā, pazīstamā kā Hidžazi. Daudzus gadus šis manuskripts bijis kļūdaini apvienots ar lapām no līdzīga Korāna manuskripta, kas datēts ar septītā gadsimta beigām.

Sūzena Vorralla teica: “Atdalot divas lapas un izanalizējot pergamentu, mēs no Mingana kolekcijām izcēlām atklātībā brīnišķīgu atradumu.”

Doktore Alba Fedeli, kas pētīja lapas kā daļu no savas doktora disertācijas, teica: “Divas lapas, kurām tika veikta oglekļa datēšanas pārbaude, datējot tās ar septītā gadsimta sākumu, ir nākušas no tā paša kodeksa kā manuskripts, kas glabājas Nacionālajā Bibliotēkā (Bibliothèque Nationale de France) Parīzē.”

Skaidrojot atklājuma kontekstu un nozīmīgumu, kristietības un islāma profesors Deivids Tomass (David Thomas) un Birmingemas Universitātes profesors jautājumos par starpreliģiju attiecībām Nadīrs Dinšavs (Nadir Dinshaw) teica:

Oglekļa datēšanas metode uz Birmingemas Kurāna foliantiem ir sniegusi ārkārtīgi interesantus rezultātus un atklājusi vienu no pārsteidzošākajiem Universitātes kolekciju noslēpumiem. Tie tikpat labi varētu būt no laika, kas ir vien daži gadi pēc islāma dibināšanas.

Saskaņā ar muslimu tradīcijām, Pravietis Muhammads (s) saņēma atklāsmes, kas veido islāma svētos rakstus – Kurānu, laikā starp 610. un 632. gadu m.ē. Šajā laikā dievišķā vēsts nebija apkopota grāmatas formātā, kādā tā ir redzama šodien. Tā vietā, atklāsmes tika saglabātas cilvēku atmiņās. Daļas no tā bija pierakstītas uz pergamenta, akmens, palmas lapām un kamieļa lāpstiņu kauliem. Kalifs Abu Bakrs, pirmais muslimu kopienas vadītājs pēc Pravieša Muhammada (s), pavēlēja savākt visus Kurāniskos materiālus un apvienot grāmatas veidolā. Galējā autorizētā rakstiskā forma tika pabeigta un noteikta trešā vadītāja kalifa Uthmana uzraudzībā apmēram 650. m.ē. gadā.

Muslimi tic, ka Kurāns, ko viņi lasa šodien, ir tas pats teksts, kas tika standartizēts Uthmana vadībā, un attiecas pret to kā pret precīzu Muhammadam (s) sūtīto atklāsmju pierakstu.

Pārbaudes, kas tika veiktas uz Birmingemas foliantu pergamenta, sniedza ļoti stipru iespējamību, ka dzīvnieks, no kura tas tika taisīts, bijis dzīvs Pravieša Muhammada (s) dzīves laikā vai neilgi pēc tam. Tas nozīmē, ka uz šī pergamenta pierakstītās Kurāna daļas ar lielu pārliecību var tikt datētas ar mazāk kā divām desmitgadēm pēc Pravieša Muhammada (s) nāves. Šīm daļām būtu jābūt bijušām formā, kas ir ļoti tuva tā Kurāna formai ko lasām šodien, atbalstot uzskatu, ka teksts ir piedzīvojis ļoti minimālas vai pat vispār nekādas izmaiņas un ka tas var būt ticis datēts ar laiku ļoti tuvu tam, kad tas tika atklāts.

Doktors Muhammads Isa Valejs (Muhammad Isa Waley), vadošais Britu bibiotēkas persiešu un turku manuskriptu kurators, teica:

Tas tik tiešām ir aizraujošs atklājums. Tagad mēs zinām, ka šie divi folianti skaistā un pārsteidzoši salasāmā hidžazi rokrakstā teju pilnīgi droši ir datējami ar pirmo trīs kalifu valdīšanas laiku. Saskaņā ar klasiskajiem viedokļiem, Kurāna teksts tika apkopots un iespiests tādā sūru secībā, kāda mums ir pazīstama šodien, trešā kalifa Uthmana ibn Affāna vadībā, galvenokārt pamatojoties uz Zaijda ibn Thabita savākto tekstu, kas notika kalifa Abu Bakra vadībā. Muslimu pārraudzībā, galīgās versijas kopijas tika izplatītas pa galvenajām pilsētām.

Muslimu sabiedrība nebija gana bagāta, lai iekrātu dzīvnieku ādas vairāku desmitgažu garumā, un lai pagatavotu pilnu mushafu (Svētā Kurāna kopiju) bija nepieciešams iespaidīgs daudzums ādu. Līdz ar to, oglekļa datēšanas pierādījums norāda, ka Birmingemas Kadburijas izpētes laboratorija ir vieta dažiem vērtīgiem izdzīvotājiem, kas, spriežot pēc tajā iekļautajām sūrām, ir nākuši no tā laika mushafa vidus daļas. Šis fakts paver iespēju varbūtībai, ka Uthmaniskās redakcijas notika agrāk, nekā mēs bijām domājuši; vai arī, iespējams, šie folianti ir vecāki par tiem notikumiem. Katrā gadījumā šīs – apvienojumā ar satura absolūto skaistumu un pārsteidzoši skaidro hidžazi rakstu – ir ziņas, par ko muslimu sirdis var līksmot.

Kurāna manuskripts būs pieejams publiskai apskatei Barberas tēlotājmākslas institūtā (Barber Institute of Fine Arts) Birmingemas universitātē no 2015. gada 2. līdz 25. oktobrim.

—————————————-

Autors: birmingham.ac.uk; pirmavots:birmingham.ac.uk; avots:http://muslimvillage.com/2015/07/22/111627/one-oldest-quran-fragments-found-birmingham-universit/

********************************

Kurāna zinātnieks par Birmingemas fragmentiem

Prieka pilnajā gaisotnē par Kurāna manuskriptu atrašanu, piedāvājam to, ko Kurāna zinātnieks un eksperts šeihs Aimans Rašdi Savaids (Ayman Rushdi Suwayd), kas ir viena no augstākajām autoritātēm mūsdienu Kurāna zinātnē, saka šajā jautājumā:

[Piezīme, šeit sekos mans summējums par šeiha teikto ar maniem papildinājumiem un novērojumiem.]

1. Mums ir jāizprot viena svarīga atšķirība starp Rietumu izpētes metodoloģiju un islāma zinātņu izpētes metodoloģiju. Rietumu akadēmiskajās aprindās, ‘vecums’ tiek uztverts kā autentiskuma avots, kamēr islāma zinātnēs ‘vecums’ nav vienīgais un pat ne galvenais veids, lai pierādītu kaut kā autentiskumu. Mēs nevaram pieņemt manuskriptu, nezinot, kurš to ir rakstījis un no kā viņš to ir pārrakstījis. Ja kāds ir pats no sevis kaut ko uzrakstījis, pat ja tas ir noticis Pravieša (s) dzīves laikā, šis uzrakstītais nav nekāda autoritāte. Manuskriptu, kura autors nav zināms, var būt uzrakstījis par ienaidnieks.

2. Kurāns ir nonācis pie mums caur paaudžu paaudzēm tavātur (masu atstāstījumu) ceļā, kas praktiski nozīmē tik lielu atstāstītāju skaitu, ka ir neiespējami iedomāties, ka viņi varētu būt melojuši. Lielais atstāstītāju skaits izslēdz safabricējumu vai kļūdu iespējamību. Šodien pasaulē lietotās Kurāna kopijas balstās uz tavātur, kas nozīmē, ka muslims Indijā un muslims Dienvidamerikā, kuri nekad dzīvē nav tikušies, lasa vienu un to pašu Kurānu. Individuāls manuskripts, pat ja tā avots ir zināms, ir un paliek tikai individuāls atstāsts, kurš sevī satur kļūdas iespējamību un tāpēc tā saturs tiek vērtēts, salīdzinot to ar Kurāna mutavātir, un ne otrādāk.

3. Ja runājam par konkrēto minēto gadījumu, muslimu zinātnieki ir izveidojuši likumus attiecībā uz raksta tipu un pantu skaitu, lai pārbaudītu jebkura atrasta Kurāna manuskripta autentiskumu. Kalifa Abu Bakra veidotā Kurāna kopija balstās uz Pravieša (s) laikā rakstīto. Un kalifa Uthmāna kopja balstījās uz kalifa Abu Bakra kopiju. Islāma zinātnieki ir sīki izpētījuši un dokumentējuši to saturu tādēļ, lai tad, ja šodien vai kādu dienu nākotnē kāds apgalvo, ka ir atradis manuskriptu, mēs varētu teikt: Ja tas atbilst tam, kas mums jau ir, tad mēs to pieņemam, bet ja nē, tad tam nav nekādas vērtības attiecībā uz tā saturu. Ja vien manuskripts nav uzrakstīts pareizā procesā un tā autors nav pazīstams indivīds, t.i., caur labi pazīstamām Kurāna kopiju veidošanas metodēm, mēs nevaram to izmantot par pamatu Kurāna teksta apstiprināšanai. Mums pietiek ar muslimu zinātnieku gadu gaitā izveidoto struktūru un procesiem, un Kurāns, kuru rokās tur šodienas muslimi, ir tikpat autentisks un pareizs, kā tas bija Pravieša (s) laikā.

4. Mums ir jānomierinās un jāpārtrauc nevajadzīgi izcelt šī manuskripta atrašanu. Mums nav jādomā, ka tā atrašana ir brīnums, kas noticis kāda iemesla dēļ. Mēs ticam Kurānam, un mums nav vajadzīgi brīnumi, kas vairotu mūsu ticību. Šajā gadījumā ir jābūt gudriem. Nepriecājaties pārlieku un nemēģiniet atrast šajā atgadījumā pārmērības.

Tikai Dievs zina labāk.

———————————–

Autors: Šeihs Ahmeds Sāds Al-Azhari (Shaykh Ahmed Sa’ad Al-Azhari); oriģinālavots: seekershub.org; avots: http://muslimvillage.com/2015/07/26/111781/an-alim-of-quran-on-the-birmingham-fragments/



  • Atstāt komentāru