“Ja tu nevēlies, ka tavs vīrs apprec vēl vienu sievieti,” teica imāms, “tad apdomā hadīsu, kurā Pravietis (s) teica, ka tev jāmīl priekš savas māsas tas, ko tu mīli priekš sevis.”

Es izslēdzu video un turpināju dzert tēju istabas klusumā. Es biju plānojusi redzēt visu šo pazīstamā zinātnieka lekciju par daudzsievību islāmā, taču nespēju noskatīties vairāk par pirmajām pāris minūtēm.

Nebija tā, ka es šim punktam nepiekristu. Galu galā, tā taču bija patiesība. Ja muslimu sievietes, kas jau ir precējušās, domā par sava vīra iespējamo otro sievu kā māsu, nevis sāncensi, tad dalīšanās vīrā nebūtu tik grūta.

Tomēr vai šāda garīga attieksmes maiņa ir tik vienkārša, kā citi to sakās esam?

Vai tā ir pat iespējama?

“Kādu lomu, pēc tavām domām, sievietes spēlē poligāmijā?” Es biju tikko ieradusies kopienas vadītāja un viņa sievas mājā uz sapulci, kad viņš man to jautāja. Šis jautājums nāca tik negaidīt, jo tas nebija saistīts ar mūsu sapulces tēmu. Viņš nejautāja par sievietes lomu muslimu laulībās (viņš to jau zināja). Viņš jautāja par to, kādu lomu viņas spēlē tajā, lai pārliecinātos, ka vīra meklējumi pēc nākamās sievas daudzsievības laulībā ir veiksmīgi un pēc iespējas vieglāki.

“Viņas nespēlē nekādu lomu,” es teicu.

Varēju redzēt, ka šādu atbildi viņš nebija gaidījis. Un arī es pati nebiju gaidījusi. Taču tieši tā es patiesībā domāju.

Savilcis uzacis, viņš jautāja: “Ko tu ar to domā?”

“Viņa jau nav tā, kas prec otru sievu – tas ir viņš.” Es teicu. “Tāpēc nasta ir uz viņa pleciem, nevis viņas.”

“Bet vai tu nedomā, ka arī sievietes nes daļu atbildības par to, lai šāda laulība būtu veiksmīga?”

“Nē, es nedomāju.”

Šokējošais klusums istabā lika man noprast, ka vajadzīgs ir paskaidrojums.

“Es nesaku, ka viņai nav nekādu pienākumu pret viņas vīra otro sievu,” es skaidroju. “Vīra otrā sieva ir viņas māsa islāmā, un viņa nedrīkst pārkāpt savas māsas tiesības.”

Es turpināju: “Ar to es domāju, ka viņas pienākumi situācijā, kad vīrs ir precējies tikai ar viņu, nemainās, ja viņš apprec vēl kādu. Taču vīra loma mainās, jo viņš izvēlējās poligāmiju.”

Viņš pamāja ar galvu, sākot saprast manis teikto.

“Un kad vīrietis apprec vēl vienu sievieti,” es viņam teicu, “viņam ir jāsaprot, ka viņa pirmā sieva pilnīgi dabīgi jutīsies sāpināta un sarūgtināta. Tomēr to jau varēja sagaidīt. Un ja viņš nespēj tikt galā ar šo viņas dabīgo sāpinājumu un sarūgtinājumu, nevainojot sievu par to un neliekot viņai mainīties, tad tā ir viņa paša vaina. Sievietes ir un būs sievietes,” es noteicu, paraustot plecus. “Un ja vīrietis pilnībā neatzīst, ko viņa izvēle reāli nozīmē, tad viņš nav gatavs poligāmijai.”

“Un, ja jūs baidāties…”

Lai gan ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš šīs manas sarunas ar kopienas vadītāju, mans viedoklis nav mainījies. Ja ir, tad tas ir vēl jo vairāk nostiprinājies. Ja ir kāds padoms, ko es varētu dot muslimu līderiem, kas vēlas veiksmīgi iztirzāt šo jautājumu, tad tas būtu sekojošs: “Izbeidziet runāt par sievietēm un sāciet runāt par vīriešiem.”

Allāhs saka: “Un, ja jūs baidāties, ka nebūsiet taisnīgi ar bāreņiem, tad preciet tās sievietes, kuras jums patīk, pa divām, pa trim un pa četrām, bet, ja baidāties, ka nebūsiet taisnīgi, tad – vienu vai tās, kuras (pārvalda jūsu rokas) ir jūsu rokās. Tas ir tuvāk tam, lai jūs nepārkāptu [atļauto].” (Kurāns 4:3)

Jo vairāk es par šo pantu domāju, jo vairāk es gūstu ieskata tajā teikto vārdu bezgalīgajā gudrībā. Es šeit saskatu vismaz piecus punktus:

1. Šajā pantā, Dievs uzrunā tikai vīriešus.
2. Sievietēm netiek dots nedz padoms, nedz instrukcijas par daudzsievības situāciju.
3. Dievs liek vīriešiem pievērsties uzmanīgām pārdomām, apsverot izvēli par vai pret poligāmiju.
4. Pēdējā panta daļa skaidri norāda uz to, ka, precot vairāk nekā vienu sievu, pieaugs arī pienākumi (un līdz ar to arī atbildība), salīdzinājumā ar tikai vienu laulību.
5. Pēdējā daļa liek noprast, ka poligāmija pati par sevi būs pārbaudījums – pat tādā mērā, ka Dievs skaidri norāda vīriešiem, ka laulības tikai ar vienu sievieti vairo iespēju būt taisnam pret viņa sievu.

Nē, nasīhas (patiess reliģisks padoms) aizsegā es nepastāvu uz to, ka “viena sieva ir labākā izvēle”, slepeni cerot, ka neviens vīrietis neizmantos šo sunnu.

Patiesībā, sirds dziļumos es ceru, ka vīrieši (vismaz tie, kas ir atbildīgi un finansiāli to spēj atļauties) atradīs veidu, kā padarīt daudzsievību veiksmīgu – lai sievas, kas viņiem blakus, justu gan piepildījumu, gan arī būtu apmierinātas. Citādi vienmēr eksistēs nebeidzams saraksts vientuļu – nekad neprecējušos, atraitņu un šķirteņu – sieviešu, kurām būs liegti islāmisku laulību prieki un svētība.

Tomēr vēlreiz vēlos teikt, ka atbildība par to, lai padarītu poligāmijas sunnu veiksmīgu, gulstas gandrīz tikai un vienīgi uz vīrieša pleciem, kuram ir uzmanīgi jāapsver šī situācija, jāmeklē padoms, jāaizlūdz par to un jāatceras par istikhara (lūgšana pēc Dieva vadības), kad pieņem šo grūto lēmumu, un vēlāk jādzīvo šajā dabīgi pārbaudījumiem pilnajā situācijā.

Tas ir pats par sevi saprotams (vai tam vismaz būtu jābūt saprotamam), ka, ja vīra pašreizējā sieva nevēlas būt poligāmijā, tad ir neloģiski likt viņai uzņemties atbildību padarīt veiksmīgu kaut ko, ko viņa nedz vēlas, nedz personīgi izvēlējās.

Patiess vīrietis ir tas, kura labā attieksme, pacietība un sapratne iedvesmos pat vissarūgtinātāko un negribīgāko sievu palikt kopā ar viņu – pat ja viņai nekad nepatiks tas, ka poligāmija ir viņas dzīves daļa.

Citiem vārdiem sakot, īsti vīrieši realizēs dzīvē sunnu būt par vīriešiem.

Vai dalīsies savā vīrā?

Atkal un atkal man sanāk runāt ar sievietēm, kuras ir palīdzējušas saviem vīriem atrast vēl vienu sievu, atbalstījušas viņu vīru lēmumu un pat padarījušas to par savu ieradumu runāt un rakstīt par šīs sunnas skaistumu. Dažas pat ir gājušas tik tālu, ka piekritušas dzīvot vienā mājā ar vīra otru sievu (kaut kas, ko es nedz ieteiktu, nedz rekomendētu).

Tomēr, neskatoties uz to, ka muslimu sievietes ir pārkāpušas pāri pašas sev un saviem pienākumiem, tiecoties uzvarēt šo savu dabīgo nevēlēšanos dalīties vīrā (kā to atklāj pat elementāri Google meklēšanas rezultāti par poligāmiju), lekcijās, sūdzībās un dažādos padomos attiecībā uz poligāmiju muslimu vīrieši turpina koncentrēties tieši uz sieviešu domām un darbībām šajā jautājumā. Tas vienmēr tiek darīts ar acīm redzamu mērķi iedvesmot sievietes mīlēt šādu situāciju un baudīt tās svētību, ļaujot vīram rīkoties ‘bez problēmām’.

Ak… ja vien…

Tomēr fakts ir un paliek fakts, ka Dievs ir radījis sievietes ar dabīgu nevēlēšanos un nepatiku dalīties savā vīrā.

Kad es runāju ar sievietēm, kurām iet grūti ar poligāmiju, viens no maniem pirmajiem padomiem ir pieņemt, ka poligāmija savā būtībā ir sievietēm grūta un sāpīga. Es viņām saku, ka tai nav ‘jābūt’ baudāmai vai vēlamai – pat ja šīs dabīgās sāpes un grūtības neizslēdz iespēju veidot mīlošas un piepildītas attiecības ar vīru, lai gan viņš ir precējies ar vēl kādu.

Sievietes, kuras tiecas ‘mīlēt poligāmiju’ bieži dzīvo psiholoģiskā vai emocionālā spriedzē, jo nepieļauj sev iespēju izjust sāpes vai pat raudāt. Viņas jūtas vainīgas par aizvainojumu, ko izjūt, vai par emocionālu nesavaldīšanos, un viņu vīri diemžēl bieži nosoda viņas par šīm viņu iekšējām cīņām.

“Tā ir sunna,” saka viņu vīri, “tāpēc ja tu to nemīli, tad tev ir vājš imāns (ticība)” – un, lai arī cik traģiski tas nebūtu, sievas viņiem notic.

Gala rezultātā, daudzas no šīm sievietēm vienkārši ‘salūzt’ un piedzīvo tik lielu sarūgtinājumu un garīgu traumu, ka viņas vaino Dievu un islāmu par savām ciešanām, kad patiesībā nedz Dievs, nedz islāms vispār nemaz nelika viņām ‘mīlēt poligāmiju’.

Esi vīrietis

Manuprāt, šis ir kopsavilkums un būtība vienīgajam padomam, kuru vīriešiem būtu jādod (un jāsaņem) attiecībā uz poligāmiju.

Un, nē, būt par vīrieti nenozīmē mesties iekšā poligāmija, pilnībā neņemot vērā pirmās sievas jūtas. Reizēm, kā mēs to zinām no populārā stāsta par Alī un Fātimu (lai Allāhs ir ar viņiem pamierināts), tas var patiesībā nozīmēt nepievērsties poligāmijai pavisam.

“Neviens no jums patiesi netic, līdz viņš nemīl savam brālim to, ko mīl pats sev.” (Bukhāri, Muslims)

Jā, sievietes, tāpat kā visi ticīgie, var gūt labumu no šādiem atgādinājumiem viņu dvēselēm, un šie atgādinājumi var vai arī nevar iedvesmot viņas pieņemt viņu dzīvēs poligāmiju. Lai arī kā, sievietei ir jāmīl priekš savām māsām tas, ko viņas mīl priekš sevis – tāpat kā vīriešiem tas ir jādara attiecībā uz brāļiem.

Taču apgalvot, ka tas nozīmē, ka sievietei ir jāpieņem poligāmija un jāmīl tas, ka cita sieviete apprec viņas vīru, ir mazliet savādāk, nekā teikt, ka vīrietim ir jāpieņem šķiršanās un jāmīl priekš sava neprecētā drauga tas, ka viņš apprecas un bauda laulību ar viņa mīļoto sievu.

Tāpēc, dārgie imāmi, aicināsim vīriešus un sievietes koncentrēties pašiem uz savām lomām un pienākumiem, nevis kāda cita.

Un, ar Dieva žēlastību, kā sievietei, poligāmija nav viens no maniem pienākumiem.

————————————-

Raksta autore: Umm Zakija (Umm Zakiyyah); avots: http://www.ummzakiyyah.com/polygamy_not_my_problem (Autortiesības © 2014, 2015 by Al-Walaa Publications. Visas tiesības aizturētas. Parislamu.lv tulkojums veikts ar autores atļauju.)

Pierakstieties uz Umm Zakijas YouTube kanālu, sekojiet viņai Twitter un pievienojieties viņas Facebook lapai.