Ievads jēdzienā par eksistenci pēc nāves islāmā, un kā tas padara dzīvi jēgpilnu un piešķir tai mērķi.

Islāma pravietis Muhammads (s), kurš mira 632.gadā, teica: “Gabriels atnāca pie manis un teica: “Ak Muhammad, dzīvo kā tu vēlies, jo galu galā tu mirsi. Mīli ko tu vēlies, jo galu galā jūs šķirsieties. Dari ko tu gribi, jo tu (par to) maksāsi. Zini, ka nakts lūgšana[i] ir ticīgā gods un viņa lepnums nav atkarīgs no citiem.” (Sililah Al-Sahīhah)

Ja kas par dzīvi ir zināms droši, tad tā ir tikai viena lieta – dzīve beigsies. Šis pašsaprotamais apgalvojums instinktīvi rada jautājumu, kas vismaz vienreiz dzīvē nodarbina vairumu cilvēku prātu. Kas mūs sagaida pēc nāves?

Fizioloģiskajā līmenī, ceļojums, ko veic mirušais, ir visiem skaidri redzams. Ja cilvēku atstāj dabisko procesu varā[ii], sirds pārstās pukstēt, plaušas pārstās elpot un ķermeņa šūnās iestāsies asins un skābekļa bads. Asinsrites pārtraukšana uz locekļiem drīz vien padarīs tos bālus. Nogriežot skābekļa pieplūdi, šūnas kādu laiku elpos anaerobi, saražojot pienskābi, kas izraisa rigor mortis – līķa muskuļu sastingumu. Šūnām sākot sadalīties, stingums mazinās, mēle izkaras, temperatūra nokrītas, āda zaudē krāsu, un ķermenis satrūd – parazītiem var sākties dzīres, līdz viss, kas paliek pāri, ir izkaltuši zobi un kauli.

Kas attiecas uz dvēseles ceļojumu pēc nāves, tad tas nav nedz novērojams, nedz arī izmērāms ar zinātniskām metodēm. Pat dzīvā ķermenī cilvēka apziņu, jeb dvēseli, nevar pakļaut empīriskiem eksperimentiem. Tas vienkārši ir ārpus cilvēka kontroles. Šajā sakarā jēdziens par aizsauli (dzīvi pēc nāves, atdzimšanu un Tiesas dienu; nemaz nerunājot par Dievišķa, Visvarena Radītāja, Viņa eņģeļu, likteņa u.tml. lietu pastāvēšanu) ietilpst kategorijā “ticība neredzamajam”. Vienīgais veids, kā cilvēks var uzzināt jebko par neredzamo pasauli, ir caur dievišķām atklāsmēm.

“Un pie Viņa [vien] ir Apslēptā atslēgas, kuras zina tikai Viņš. Un Viņš zina visu, kas ir uz sauszemes un jūrā, [lai arī] kāda lapa nekristu, Viņš par to zina; un [lai arī] kāds graudiņš zemes tumsās, [lai arī] kas sulīgs vai sauss [nebūtu], [tas viss] ir skaidrā Grāmatā.” (Kurāns, 6:59)

Lai gan caur iepriekšējo praviešu saņemtajām atklāsmēm – Toru (Veco derību), Psalmiem un Evaņģēliju – mēs uzzinājām par aizsauli, tikai caur Dieva pēdējo atklāsmi cilvēcei, svēto Kurānu, kas tika atklāts Viņa pēdējam Pravietis, Muhammadam (s), mēs uzzinām visvairāk par pēcnāves dzīvi. Un tā kā Kurāns ir un vienmēr būs pasargāts no cilvēku roku sagrozījumiem, tad tā sniegtais ieskats neredzamajā pasaulē ir ticīgajam ir tikpat faktisks, patiess un īsts kā jebkas, ko var izzināt caur zinātniskiem centieniem (bez pat minimālākajiem trūkumiem un kļūdām!).

“…Mēs it neko nepalaidām garām. Pēc tam viņi tiks savākti pie sava Kunga.” (Kurāns, 6:38)

Jautājumam par to, kas notiek pēc tam, kad nomirstam, cieši seko vēl viens jautājums: kāpēc mēs te esam? Jo ja tik tiešām nav nekāda lielāka dzīves mērķa (t.i., lielāka, kā vienkārši to nodzīvot), tad jautājums par to, kas notiek pēc nāves, kļūst akadēmisks, ja pat ne bezjēdzīgs. Tikai tad, ja mēs vispirms atzīstam, ka mūsu radīšana un eksistences pārdomātais dizains norāda, ka aiz tā stāv inteliģence un dizainers, Radītājs, kas mūs tiesās par to, ko darām, tikai tad dzīvei uz zemes ir kāda vērā ņemama nozīme.

“Vai tad jūs uzskatījāt, ka Mēs radījām jūs veltīgi un ka jūs netiksiet pie Mums atgriezti? Jel augsts ir Allāhs, Īstenais Valdnieks. Nav cita pielūgsmes tiesīga, kā vien Viņš, cēla troņa Kungs.” (Kurāns, 23:115-116)

Ja tas tā nav, tad ikviens domājošs cilvēks būtu spiests secināt, ka dzīve uz zemes ir pārpildīta ar netaisnību, cietsirdību un apspiešanu; ka svarīgi ir vienīgi džungļu likumi – izdzīvo tikai stiprākais; ka tad, ja kāds nespēj rast laimi šajā dzīvē, jo trūkst materiālo labumu, fiziskas mīlestības vai citu priecīgu notikumu, tad dzīve vienkārši nav dzīvošanas vērta. Patiesībā tieši tāpēc, ka cilvēks zaudē cerības attiecībā uz pasaulīgo dzīvi dēļ pārāk mazas, neesošas vai nepilnīgas ticības nākamajai dzīvei, viņš var izdarīt pašnāvību. Galu galā, kas gan ir atlicis, ko zaudēt, nelaimīgam, nemīlētam un negribētam; nomāktam, (izmisīgi) depresīvam un izmisušam?[iii]

“Viņš atbildēja: “Kurš gan zaudē cerības uz sava Kunga žēlastību, ja ne nomaldījušies!”” (Kurāns, 15:56)

Vai mēs varam pieņemt, ka nāve ir tikai un vienīgi fizioloģiskas beigas, vai ka dzīve ir vien aklas, savtīgas evolūcijas rezultāts? Viennozīmīgi nāve ir daudz kas vairāk, tāpat kā dzīve.

_______________________

[i] Formālās lūgšanas (Salat), kuras tiek brīvprātīgi lūgtas naktī pēc pēdējās (Iša) un pirms pirmās (Fadžr) no piecām obligātajām ikdienas lūgšanām. Vislabākais laiks, kad tās lūgt, ir pēdējā nakts trešdaļa.

[ii] Lai gan sirdsdarbību var uzturēt mākslīgi un mākslīgi pumpēt asinis, tomēr, ja smadzenes ir mirušas, tad miris ir arī viss organisms kopumā.

[iii] Saskaņā ar Apvienoto nāciju (United Unions) ziņojumu, iezīmējot “Vispasaules pašnāvības novēršanas dienu”, “katru gadu galu sev padara vairāk cilvēku, nekā mirst karā un slepkavībās kopā ņemot… Apmēram 20 – 60 miljoni mēģina sev padarīt galu katru gadu, bet tikai apmēram miljonam no tiem tas arī izdodas.” (Reuters, 2006. gada 8. septembris)

______________________

Autors: Imāms Kamils Mufti (līdzautors Abdurrahmāns Mahdi); šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/406/journey-into-hereafter-part-1/

(Article by: Imam Kamil Mufti (co-author Abdurrahman Mahdi); this article has been translated by www.parislamu.com from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/406/journey-into-hereafter-part-1/

______________________

Šajā rakstu sērijā lasiet:

Ceļojums aizsaulē (1/8): Ievads

Ceļojums aizsaulē (2/8): Ticīgais kapā

Ceļojums aizsaulē (3/8): Ticīgais Tiesas dienā

Ceļojums aizsaulē (4/8): Ticīgais Paradīzē

Ceļojums aizsaulē (5/8): Neticīgais kapā

Ceļojums aizsaulē (6/8): Neticīgais Tiesas dienā

Ceļojums aizsaulē (7/8): Neticīgais un Elle

Ceļojums aizsaulē (8/8): Noslēgums