Varbūt tā nav vieta, kur jūs varētu iedomāties esam mošeju, bet muslimi ir dzīvojoši Lietuvas mežu un ezeru vidū jau vairāk nekā 600 gadu – tas norāda, ka šeit Viduslaikos valdīja tolerance, kamēr citās Eiropas vietās tikai reliģiskās nesaskaņas.

No pirmā acu uzmetiena, šī koka ēka atgādina tūkstošiem citu, kas atrodamas visas Baltijas ciemos. Glīti sarindoti baļķi, koka logi, skārda jumts. Taču jumta galā smailes vietā ir mazs stikla tornītis, kam galā ir sīpolveidīgs kupols, kas atgādina baznīcu smailēs esošos. Bet šī sīpola smaili rotā mazs mēness sirpītis.

Šī noteikti ir pati eiropiskākā mošeja, kādu jūs jebkad būsiet redzējuši.

Šajā Ziemeļeiropas vidē mošeja liekas mājās esam, jo tā šeit ir stāvējusi – aptuveni 20 minūšu brauciena attālumā no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas – jau kopš 1558. gada. Atslēga ir meklējama ciemata nosaukumā – Keturisdesmit Totoriu, kas nozīmē ‘četrdesmit tatāri’. Leģenda vēsta, ka tāds bija tatāru ģimeņu skaits, kuras šeit apmetās uz dzīvi vairāk nekā pirms 600 gadiem, atsaucoties uz Lietuvas dižkunga Vītauta Dižā (Vytautas Didysis Kunigaikštis) ielūgumu.

Savu dziļi pagānisko sakņu dēļ, Lietuva atradās pastāvīgos draudos no agresīvajiem rietumpuses kristīgajiem kaimiņiem – Teitoņu bruņinieku ordeņa. 1398. gadā, atgriežoties no kaujas netālu no Melnās jūras, Vītauts atveda sev līdzi lielu skaitu Krimas muslimu tatāru un mazu grupu karaītu jūdu, kas palīdzētu viņam aizstāvēt Lietuvas teritoriju.

Kā izrādās, divpadsmit gadus vēlāk Teitoņu bruņinieki devās karā pret Poliju un Lietuvu, un tatāri un karaīti cīnījās kopā ar Vītautu Grunvaldes kaujā (starp Varšavu un Gdaņsku), kurā krustneši piedzīvoja bargu sakāvi.

Kā atalgojumu par sniegto atbalstu, Vītauts deva muslimiem zemi un pilnīgu reliģisko brīvību – tas notika laikā, kad sefardu jūdi un mūri (Eiropas vecākā muslimu kopiena), tika dzīti laukā no Spānijas.

Vītauts Dižais, Lietuvas valdnieks (1392. – 1430.)

“Mūsu vidū, Vītauts ir dziļi cienīts. Viņš nepavēlēja mums aizmirst par pravieti… Mēs devām zvērestu pār saviem zobeniem mīlēt lietuviešus, kad liktenis un kara iznākums atveda mūs uz viņu dzimto zemi, un viņi teica… “Šī zeme, šie ūdeņi… tiks sadalīti mūsu starpā.””

(1519. gadā sūtīta tatāru petīcija Lietuvas dižkungam un Polijas karalim Sigismundam I)

Šodien aptuveni 120 no Keturiasdesmit Totoriu iedzīvotājiem ir tatāri, daudzi no kuriem sakās esam tieši Krimas tatāru pēcnācēji. “Mēs esam šeit Vītauta dēļ, bet mēs zinām, ka esam Krimas tatāri,” saka Fātima Stantrukova, septiņdesmit-piecus gadus veca pensionēta krievu literatūras pasniedzēja.

Vecākais atpazīstamais kaps mošejas kapos pieder kādam “Allahberdi”, kurš tika tur apglabāts aptuveni 1621. gadā.

Lietuvas tatāru īpatsvars turpināja pieaugt un izplesties dienvidu un rietumu virzienos. Reiz eksistēja desmiti, varbūt pat simti tatāru mošeju ciemos, kas atradās starp Viļņu, Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku un Polijas pilsētu Bialystok.

Pirms Pirmā Pasaules kara, Lietuvā joprojām vēl bija 25 mošejas. Tagad ir trīs – Keturiasdesmit Totorju un netālu no tā esošajos ciemos Raiziai un Nemezis. Vēl četras ir atrodamas poļu apdzīvotās vietās Kruszyniani un Bohoniki un baltkrievu mazpilsētās Navahrudak un Iwie.

Pirmā izzuda tatāru valoda, kas esot noticis 18. gadsimta sākumā. “Tā notika, ka, gadiem ejot, ‘aizmirstības zirnekļi’ savija savus tīklus pār viņu paražām un mēlēm,” 19. gadsimtā rakstīja krievu tatāru orientālists Muhammads Murads al-Ramzi. “Taču, par spīti tam, viņi nekad nezaudēja savu ticību islāmam, lai gan viņiem nav dziļi izglītotas izpratnes par reliģiju.”

20. gadsimtā nelielās saglabājušās islāma zināšanas piedzīvoja jaunu triecienu. “Vissliktākais bija padomju laiks. Visi reliģiskie līderi un cilvēki, kuriem bija jebkādas reliģiskas zināšanas, tika vai nu nogalināti vai izsūtīti trimdā uz vistālākajiem Sibīrijas reģioniem. Grāmata un arhīvi tika sadedzināti. Mošejas tika slēgtas un iznīcinātas. Kopienas tika apspiestas. Islāms tika aizliegts,” saka vēl viens Krimas muslimu, kas atnāca kopā ar Vītautu, pēcnācējs – Lietuvas galvenais muftijs Ramadans Jakūbs (Ramadan Yaqoob).

Jakūbs uzauga, nezinot par islāmu praktiski itin neko, un pirmo reizi ar to saskārās tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad viņa valstī sāka ierasties muslimu studenti. Viņš radās ar šiem muslimiem tūlītēja sapratne, un ar viņu palīdzību Jakūbs rada iespēju studēt Libānā un Lībijā. Libānas multikulturālā vide deva perfektu iespēju mācīties vadīt Eiropas muslimu kopienu, viņš atzīst.

Lai gan daži gados jaunie tatāri ir atkal sākuši interesēties par reliģiju, neviena no mošejām neatveras uz piecām ikdienas lūgšanām. Pat Keturiasdesmit Totorju, kurā muslimi sastāda trešdaļu iedzīvotāju, mošeja atveras tikai uz īpašiem reliģiskiem svētkiem.

Taču bez šīm septiņām izdzīvojušām Baltijas tatāru mošejām, tūkstošus kilometru attālumā uz rietumiem – Bruklinā, Powers Street 104 – atrodas vēl viena, kas stipri atgādina šīs septiņas.

“Es mēdzu iet uz mošeju kopā ar ģimeni, galvenokārt uz tādiem svētkiem kā Īd,” saka Alyssa Ratkewich, mošejas viceprezidente un trešās paaudzes lipka tatāre (tā reizēm mēdz saukt Baltijas tatārus), kuras saknes sniedzas uz baltkrievu pilsētiņu Iwie. “Vienas no manas bērnības agrīnākajām atmiņām saistījās ar ‘šausmīgajiem’ koka paneļiem, kas rotāja mošejas iekšsienas. Kad kļuvu par viceprezidenti, es plānoju tikt no tiem vaļā, līdz kāds gados vecāks ticīgais man paskaidroja, ka šiem paneļiem ir jāatgādina mums par mošejām, kuras mēs atstāja Baltijā.”

Bruklinas mošeja, kura atvērās 1927. gadā un tiek uzskatīta par vecāko Ņujorkā, arī vairs nav atvērta ikdienas pielūgsmei. Taču tā ir vitāli svarīga mazās tatāru kopienas identitātei, gluži tāpat kā septiņas tatāru mošejas, kas joprojām atrodas Lietuvā, Baltkrievijā un Polijā.

“Mēs neļāvām krist mūsu mošejām! [Padomju] laikā mēs tās lietojām slepus,” atceras Fātima no Keturiasdesmit Totoriu. “Imāms un 1940-to gadu kopiena uzturēja tās dzīvas priekš mums, bērniem. Mošejas ir viss, kas mums atlicis.”

____________________________

Raksta autors: Tāriks Huseins (Tharik Hussain); avots: http://www.bbc.com/news/magazine-35170834 Tulkots ar publicētāju atļauju.