Latvijas Islāma Kultūras Centra atbilde uz Tieslietu ministrijas sūtīto vēstuli.

Visžēlīgākā, Žēlpilnā Dieva vārdā

Mūsu draudzes (LIKC) reliģiskais virziens ir sunnītu islāms, kuru juridiskajos jautājumos (arī par sievietes ģērbšanas noteikumiem) pārstāv četras islāma jurisprudences skolas (hanafītu, mālikītu, šāfiītu un hanbalītu skolas), kuras dalās savā vērtējumā par sievietes sejas aizsegšanas tai svešu vīriešu priekšā nepieciešamību. LIKC neizceļ kā oficiālu kādu noteikto viedokli šajā jautājumā, lai gan starp draudzes locekļiem ir tādas ģimenes, kuras pieturas pie viedokļa par aizsegšanas nepieciešamību, sekojot tajā skolā respektējamam islāma jurisprudences zinātnieku viedoklim. Arī draudzes islāma jurisprudencē izglītotie pārstāvji seko šim viedoklim.

Saskaņā ar viedokli par sievietes sejas aizsedzošā apģērba nēsāšanas nepieciešamību, sejas aizsegšana tiek uzskatīta par pienākumu, kuru nosaka islāma reliģijas pamatteksti, t. i., Korāns un pravietiskā tradīcija. Otrā viedokļa piekritēji interpretē šos tekstus kā norādošus uz šīs prasības vēlamību, bet ne obligātumu. Taču abu šo viedokļu praktiskais pielietojums islāma vēstures laikā ir apliecinājis to, ka publiskajā telpā, kurā sieviete saskaras un komunicē ar tai svešiem vīriešiem biežāk, viņai ir nepieciešams aizsegt savu seju, lai izvairītos no nevēlamām sekām, kuras islāmā tiek uzskatītas par neētiskām un netīkamām. Šādam spriedumam piekrīt visas islāma jurisprudences skolas.

Jurisprudences skolas ir minējušas apstākļus, kuri tiek uzskatīti par izņēmumiem, kādos islāmticīgajai sievietei ir atļauts atsegt savu seju tai svešu vīriešu priekšā. Šos izņēmumus ir iespējams apkopot sekojoši:

1. gadījumi, kad sieviete veic rituālus, kuros sejai jābūt atsegtai (piem., veicot obligāto lūgšanu vai dodoties svētceļojumā);
2. gadījumi, kad ir nepieciešams apliecināt savu personību (piem., noslēdzot ar sievieti finansiālu vai kādu citu darījumu; sievietei stājoties tiesas priekšā; identificējot sievietes līķi u. c.);
3. gadījumi, kad sejas vai kādas citas ķermeņa daļas atsegšana ir nepieciešama medicīniskā iemesla dēļ pie nosacījuma, ka ārste sieviete nav pieejama.

Pašlaik to LIKC pārstāvju skaits, kas nēsā sejas aizsedzošo apģērbu, nepārsniedz piecas draudzes locekles.

Komentējot Ministrijas vēstulē minētos argumentus par labu sejas aizsedzošā apģērba nēsāšanas publiskajās vietās aizliegšanai, LIKC vēlas vērst uzmanību uz kopienas pārstāvju ar šo jautājumu saistīto pieredzi.

Kopš Latvijā ir parādījušās pirmās islāmticīgās sievietes, kuras ikdienā nēsā seju aizsedzošu apģērbu, ir pagājuši nu jau gandrīz 10 gadi. Par šo laiku nedz islāmticīgo kopiena kā tāda, nedz arī vēlāk dibinātā draudze LIKC ne reizi nav saņēmusi aizrādījumus ne no iedzīvotāju, ne no oficiālo struktūru puses par problēmām komunicēt ar šīm sievietēm. Dažas no viņām mācās un iziet praksi valsts sektorā (Rīgas dzemdību nams, Rīgas Stradiņa universitāte), kur ikdienā komunicē ar iedzīvotājiem un kolēģiem. Arī saskarsmē ar Robežsardzes darbiniekiem vai citiem drošības dienestiem līdz šim nav notikušas konflikta situācijas.

Gandrīz visas islāmticīgās sievietes, kuras Latvijā pašlaik nēsā šādu apģērbu ikdienā, ir latvietes, kuras pārzina latviešu mentalitāti un kultūru, tāpēc kontaktējoties ar iedzīvotājiem tās rīkojas dabiski un vietējai kultūrai atbilstoši. Tas palīdz izvairīties no nesaprašanās un citām nevēlamām sekām.

Pēc LIKC esošās informācijas, valstīs, no kurām pārsvarā nāk Latvijā uzņemtie bēgļi (Sīrija un Irāka), sejas aizsedzošais apģērbs nav populārs, un tā prasības šo tautu kultūrā netiek izjūtami ievērotas. Līdz ar to bēgļu uzņemšana nemainīs šādu sieviešu skaitu Latvijā un tas paliks neievērojams, kā tas ir bijis līdz šim. Tas arī nemainīs kopējo kultūras vidi Latvijā un neradīs jaunas problēmas un draudus iedzīvotājiem un valsts struktūrām, komunicējot ar islāmticīgām sievietēm.

Pamatojoties uz augstākminēto pieredzi, praksi un mūsu reliģijā paredzamo atļauju sievietei demonstrēt savu seju šādas nepieciešamības gadījumā (piem., lai to identificētu), LIKC uzskata, ka ierosinājums ievest Latvijā sejas aizsedzošā apģērba aizliegumu neatbilst tā pamata argumentiem.

Atbildot uz jautājumu par to, kā šāds aizliegums skars to islāmticīgo sieviešu tiesības, pret kurām šis ierosinātais aizliegums ir vērsts, norādām, ka gadījumā, ja šāds aizliegums tiks pieņemts, viņām tiks liegts ievērot ne tikai reliģisko prasību, bet arī justies komfortabli sabiedrībā, kas var novest pie tā, ka viņas atteiksies pamest savas mājas vai meklēs iespējas pārcelties uz dzīvi citā valstī, kurā šāds aizliegums nepastāv.