Parislamu.lv publicē Latvijas muslimu viedokļus par Latvijas Islāma Kultūras Centram adresētu Tieslietu ministrijas vēstuli, kurā tiek apsvērts aizliegums nēsāt sejas aizsegus.

Varat mani dēvēt par pesimistu, bet es sliecos prognozēt, ka iznākums visai ažiotāžai būs par labu aizliegumam, jo uz to norāda veids, kādā viss tiek bīdīts uz priekšu. No vienas puses, tauta ir vienaldzīga pret to, vai muslimas baudīs tiesības aizsegt seju, jo tā nav viņu darīšana. Jautājums nav aktuālāk par to, kā pavadīt tuvākās brīvdienas. Tāpēc aizlieguma ierosinātāji nesastopas ar viņu argumentu kritiķiem, jo vienkārši nevienam nav ko teikt. No otras puses, diskusiju iesākušie tiesībsargi, kas paspēja piebiedrot diskusijai pat pašu valsts prezidentu, ir noskaņoti šīs tiesības muslimām liegt. Un vai tiem var patraucēt niecīga, neietekmīga, sabiedriski mazaktīva Latvijas muslimu kopiena?

Tāpēc es piekrītu tiem komentētājiem, kuri ir ironizējuši par Tieslietu ministrijas darbu. Jā, tiešām izskatās pēc tā, ka onkas nolēma katram gadījumam apjautāties, ko gan tajā kopienā domā par to, ja mēs aizliegsim divām vai trim muslimām Latvijā apsegt mūsu priekšā savu seju. Lai vēlāk nesūdzas, ka izlēma bez viņām. Tā kā jautājums ir par viņu (“izteikti kristīgo” paražu piekritēju) kultūru, nevis mūsu – muslimu – reliģiskām prasībām, tad noteicošais faktors tomēr ir viņu vairākuma vēlme lūkoties uz “sejas vaibstiem, mīmiku un žestiem”, jo citādi personu ar aizsegtu seju “var uzskatīt par tādu, kurai ir ko slēpt un kura var būt uztverta kā apdraudējums”, jo redz, persona ar aizsegtu seju “slēpj savu īsto komunikācijas nolūku no sabiedrības (komunikācijas nolūku, viņuprāt, var saskatīt sejā!)”. Savukārt attiecībā uz muslimu reliģiskajām prasībām, likumbīdītājus interesē tikai tas, “kādā veidā šāds ierobežojums varētu skart islāmticīgo tiesības”. Tieši tā – kopienai nosūtītā ministrijas vēstule nav par to, vai šī iecere ir tiesiska, bet gan par to, no cik svarīgas reliģijas daļas jums, konserventās muslimas, būs jāatsakās.

Ir jābrīnās, kāpēc kristiešu kultūra, kuras agresīvā intervence kļuvusi par iemeslu nacionālā eposa Lāčplēsis tapšanai, nu jau ir kļuvusi par mums “izteikti piemītošu,” bet trīs neapbruņoto vietējo latviešu sieviešu vēlme nosegties – par draudu tagadējai nacionālajai kultūrvidei? Ministrijā parausta plecus: nu, tā ir “vēsturiski izveidojies”!

Gribētos dzirdēt no šiem tantukiem un onkām, cik lielā mērā sabiedrību apdraud ar ķēdēm nokāries attiecīgā mūzikas stila piekritējs, ar galvaskausu uz krekla un metāla zoli, un cik nopietni izskatītos tiesībsargs, kas ierosinātu šādiem “izteikti kristīgiem” sabiedrības locekļiem liegt parādīties publiskajās vietās, pamatojot to ar varbūtību izraisīt ar šo metāla priekšmetu un nāvi simbolizējušā kaula demonstrēšanu bailes un nelabas asociācijas? Cik lielā mērā tā dēvētā “latviskā” kultūra, kura pēc ministrijas domām izveidojusies no tautas folkloras, ticējumiem un dzīvesziņas, tiek apdraudēta ar kultūras vidi aprijošo Rietumu produkciju, sākot ar Rietumu filmām, mūziku, modi, jaunievedumiem valodā, arhitektūru, mākslas stiliem, “nacionālo” valūtas vienību, mēdiju rietumniecisko propagandu, no Rietumiem nošpikotajām likumsistēmām, valsts amatu un instanču nosaukumiem un beidzot ar jaundzimušo vārdu izvēli un datorspēlēm? Pareizi, minētais vairs neko neapdraud, jo tādas kultūras, kuru varētu nosaukt par latvisku, vairs nav – tā tagad ir meklējama Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Arī kristīgā kultūra faktiski nepastāv nevienā Rietumu valstī. Par latviešu kristīgo kultūru tagad mēs dēvējam bukletus par drošu seksu pirms laulībām, Aldara ražojumu “Sātans”, ZTV ar Samiju (esmu jau vecmodīgs!), Eirovīziju un neseno kultūru bagātinošo jauninājumu – Rietumu svēto govi jeb LGBT praidus. Lūk, kam noteikti jābūt tiesiskam, un apspriest tā ietekmi uz latviešiem piemītošo kristīgo kultūru kaut kā neienāk prātā. Pavisam godīgi – tas nešķistu normāli.

Taču pilnīgi normāli ir veidot diskusiju par to, vai auduma gabals uz sievietes deguna ir drauds drošības līmenim valstī, un cik lielā mērā tas pie visa pārējā ārzemnieciskā pieradušajiem latviešiem liedz izmantot savas tiesības vērot tiem nepiederošu ķermeņa daļu, tajā pašā laikā atsakot sejas saimniecei tiesībās tai piemītošo skaistumu no svešiniekiem sargāt. Redziet, pēc valsts vīru domām, vietējā “folklora, ticējumi un dzīvesziņa” šādu ģērbšanās stilu “neparedz”. Tas, vai šis kultūrmantojums paredz lūpu krāsu, acu tušu, legingus un svārciņus “vīriešiem” ar rugājiem noklātām sejām un sievišķīgām balsīm, kas neslēpj no sabiedrības savu īsto komunikācijas nolūku, Tieslietu ministrijā nezina. Tāpēc pirmos tie liks ārpus likuma, bet otros – aizsargās ar bruņoto policistu palīdzību no pārāk radikāli latviešu folkloru, ticējumus un dzīvesziņu izprotošiem formāliem homofobiem.

Turpinājumā jāsagaida jauns likumprojekts, kas paredz aizliegumu atturēties no cūkgaļas lietošanas uzturā, jo tas slikti ietekmē nacionālo saimniecību un var nepatikt vietējiem iedzīvotājiem, kurus aizvainos islāmticīgā viesa atteikšanās pagaršot rūpīga saimnieka pagatavoto karbonādi. Un ak, šis nekristietis, pat alu Jāņos nedzer!

Un nobeigumā – es nekad nebūtu domājis, ka triju Latvijas pilsoņu ģērbšanas stils kādam var likties tik svarīgs, ka mēdijiem jau pirmajā dienā bija jāzvana valsts prezidentam un jāinteresējas par viņa viedokli… kāda popularitāte!

________________________________

Raksta autors: Iļja Petrovs