Labdien, draugi!

Šis ir lūgums visiem, kuri neatbalsta ideju valsts mērogā ierobežot cilvēku tiesības praktizēt savu reliģiju. Ideju, ka jāpieņem īpašs pret vienu konkrētu reliģiju vērsts likums, kura rezultātā konkrēto dievbijīgo praksi īstenot apņēmušies cilvēki tiks faktiski izslēgti no sabiedrības, spiesti slēpties savās mājās vai pamest valsti, ja nebūs gatavi rīkoties pretēji saviem principiem, kamēr viņu ticības māsas un brāļi neapšaubāmi tiks pakļauti vēl lielākai sabiedrības agresijai, nekā tas bijis jau līdz šim.

Līdz š.g. 26. martam lūdzam Jūs piedalīties likumprojekta apspriešanā un nosūtīt savu viedokli uz adresi Jekaterina.Macuka@tm.gov.lv

Informācija par likumprojektu un pats likumprojekts atrodams šeit https://www.tm.gov.lv/lv/cits/pazinojums-par-lidzdalibas-iespejam-likumprojekta-seju-aizsedzosa-apgerba-nesasanas-ierobezojuma-lik

Ja ir interese, uzziņai un iedvesmai esat laipni aicināti iepazīties ar informāciju Pielikumā.

Sirsnīgs paldies par atsaucību!

Ar cieņu,

Līga Fātima Legzdiņa

________________________________________________________________

Pielikums

Daži atbildes argumenti Tieslietu ministrijas izvirzītajiem apgalvojumiem:

Šāds aizliegums islāma kontekstā būtiski ierobežotu indivīda pamattiesības pilnvērtīgi praktizēt savu reliģiju, līdz ar to, lai to pieņemtu, būtu jābūt skaidram, būtiskam ieguvumam sabiedrībai kopumā. Šajā gadījumā reāla ieguvuma nav – būtībā tas nozīmē legalizēt necieņu pret otra cilvēka praktizēto reliģiju. Izvirzītie argumenti par labu aizliegumam demonstrē acīmredzamu un pilnīgu neizpratni par to, kas cilvēkam liek izvēlēties valkāt šādu apģērbu, viņa motivāciju un apsvērumiem.

Nav skaidrs, kas tad veido „nepieciešamību ieviest aizliegumu” un kāds ir „šauri definētais leģitīmais mērķis”. Absolūtajā vairākumā ES valstu tamlīdzīgi aizliegumi nav ieviesti, lai gan daudzās no tām ir ievērojami lielāka muslimu kopiena un vairāk sieviešu, kas ikdienā valkā seju aizsedzošu apģērbu. Kāpēc tad vadīties tieši pēc Beļģijas un Francijas parauga, kurās pašās ieviestie aizliegumi un to rezultāti tiek vērtēti stipri neviennozīmīgi (piemēram, Francijā: skat. http://www.thelocal.fr/20151012/france-burqa-ban-five-years-on-we-create-a-monster; http://news.adventist.org/en/all-commentaries/commentary/go/-/is-france-going-too-far-with-its-burqa-ban/, http://www.religionnews.com/2015/10/20/anniversary-frances-niqab-ban-passes-almost-unnoticed/), nevis ņemt vērā, piemēram, tādu valstu kā Lielbritānijas vai Vācijas pieredzi, ar kurām arī kultūrvēsturiski Latvijai ir daudz ciešākas saiknes?

Jāņem vērā arī Francijas specifika un vēsturiskais konteksts, kas būtiski atšķiras no Latvijas: „la laïcité” ideoloģija (lai gan pat viens no šīs ideoloģijas galvenajiem ekspertiem atzīst, ka tā nozīmē tiesības ikvienam brīvi praktizēt savu reliģiju, nevis to, ka reliģijai jābūt cik vien iespējams publiski nepamanāmai, un ka šobrīd tā tiek izmantota pret islāmu neproporcionāli un netaisnīgi, skat. http://www.lexpress.fr/actualite/societe/la-laicite-une-interpretation-fallacieuse-de-la-neutralite-de-l-etat_1648115.html#7YrxX2loHcyoYymS.01). Tādēļ nevajadzētu būt tik pārliecinātiem, ka ECT lēmums citu valstu, piem., Latvijas kontekstā, noteikti būtu tāds pats kā minētajā S.A.S lietā.

Latvijas sabiedrībā vērojamas neskaitāmas izpausmes, kas nav saskaņā ar kristietību un „tautas folkloru, ticējumiem un dzīvesziņu” (tikai daži virspusēji piemēri: minisvārki, zilā vai zaļā krāsā nokrāsoti mati, tetovējumi, „pīrsingi”; kāpēc tad nenoteikt likumā attiecīgus aizliegumus, jo vai tad tas arī nevar radīt „konfliktsituācijas sabiedrībā, vicināt diskrimināciju pret personām” kas tā ģērbjas, „radīt spriedzi indivīdu kopējā sadzīvē publiskajā telpā”, apkārtējo neizpratni, nevienlīdzīgu attieksmi un komunikācijas grūtības?). Kāpēc izvēlēties vērsties tieši pret reliģiju, kas ir visciešāk saistīta ar indivīda dziļāko pārliecību un viņa dzīves centrālā sastāvdaļa? Kāpēc pretnostatīt reliģiju un valsti, nostādot cilvēku izvēles priekšā – vai nu viens, vai otrs? Bez tam muslimu apģērbs kopumā ir daudz tuvāk šiem vēsturiskajiem ideāliem (kristietībai, „tautas folklorai, ticējumiem un dzīvesziņai”) nekā lielākā daļa cilvēku apģērba, kas mūsdienās redzams uz ielas.

Arguments „tas traucē komunikācijai, var radīt neizpratni un diskrimināciju pret jums” reāli nozīmē: „Tāpēc, lai tā nenotiktu, mēs labāk izslēgsim jūs no šīs sabiedrības pavisam. Tā visiem būs labāk.” Kāpēc gan tā vietā valsts nevarētu palīdzēt skaidrošanas darbā, lai sabiedrības vairākums varētu sākt izprast cilvēkus, kuru dzīvesveida izvēle ir kaut kādā ziņā atšķirīga, nevis visus šos atšķirīgos būtībā ieslodzīt viņu privātīpašumos bez iespējas nepārkāpjot savus principus doties kaut pastaigā pa pilsētu vai uz veikalu iepirkties?

Ar šādu likumprojektu faktiski tiek piedāvāta iespēja muslimu sievietēm dzīvot pastāvīgā pazemojumā un bailēs, vedot uz jebkādas cieņas un savstarpējas uzticības zudumu pret savu valsti. Tā ir iespēja spiestā kārtā visu mūžu maksimāli izvairīties no sabiedriskām vietām, jebkādas dalības sabiedriskos notikumos, jebkādu darba, izglītības iespēju nopietna ierobežošana.

Tas nozīmētu šai valstī dzimušiem, visu mūžu uzticīgiem, likumus ievērojošiem pilsoņiem, etniskiem latviešiem, kuri arī savus bērnus grib audzināt par pilnvērtīgiem latviešiem, pasacīt – ja gribat īstenot savas dzīves galveno mērķi un pilnvērtīgi praktizēt savu reliģiju – lūdzu, ir visas iespējas, dodieties prom no savas dzimtenes un nekad neatgriezieties.

Tiktu nodota skaidra, kaut vārdos, protams, neizsacīta vēsts – jūsu reliģija un līdz ar to jūs šajā valstī esat nevēlami; muslimiem tiktu atņemtas cerības, ka viņi Latvijas Republikā varētu tikt cienīti un akceptēti kā pilntiesīgi pilsoņi ar savu izvēles brīvību un cilvēka tiesībām. Jau tagad sakarā ar milzīgo, nesamērīgo negatīvās ar islāmu un muslimiem saistītās informācijas pārsvaru plašsaziņas līdzekļos Latvijas muslimiem regulāri jāsaskaras ar dažādiem apvainojumiem, draudiem un uzbrukumiem – šāda likuma pieņemšana būtībā nozīmētu šādas attieksmes legalizēšanu valsts mērogā.

Ja ir iespējami minētie izņēmumi amata pildīšanas, veselības apsvērumu, laika apstākļu, kultūras pasākumu utt. gadījumā, kāpēc lai reliģiskā pārliecība būtu mazāk cienīga pretendēt uz „izņēmuma” statusu, balstoties uz „individuālu izvērtējumu”? Vēl vairāk, kāpēc jāpieņem faktiski tieši, speciāli pret reliģijas (un tieši vienas noteiktas, proti, islāma) īstenošanas brīvību vērsti likumi?

Meklējot iespējamu analoģiju ar kristietību, kurai pieder arī cilvēki, kas devuši kādu īpašu solījumu Dievam (piem., atturēties no laulības); līdzīgi būtu, ja šiem cilvēkiem pateiktu: jūsu reliģijā taču nepieciešamības gadījumā tas ir atļauts, šāda jūsu rīcība rada citos neizpratni, vēsturiski šim reģionam tas nav raksturīgi, ir pretrunā ar „tautas folkloru, ticējumiem un dzīvesziņu”, kaitē demogrāfiskai situācijai, tādēļ lūdzu pārkāpiet savu solījumu un kaut vai vismaz formāli noslēdziet laulības.

Ja tiktu izvirzīts arguments, ka tādējādi tiek apgrūtināta personas identifikācija, tad attiecīgi būtu jāaizliedz arī, piemēram, nēsāt saulesbrilles. Konkrētos gadījumos, kad patiešām reāli tiek pieprasīti personas dokumenti (ceļojot, gadījumos, kad policijai jānoskaidro personas identitāte utml.) un nepieciešama identifikācija, nav problēmu uz to brīdi seju atsegt. Ja ir vēlēšanās, var konkrēti likumā atrunāt šīs situācijas, kad sejas atsegšana būtu nepieciešama.

Par sievietēm, kas ikdienā valkā nikābu Latvijā – ir zināmas trīs māsas, kas valkā nikābu un pastāvīgi dzīvo Latvijā, kā arī vēl divas, kuras pastāvīgi dzīvo ārpus Latvijas, taču regulāri Latviju apmeklē. Pēc etniskās piederības visas minētās māsas ir latvietes.