Džamals Al-Dīns Zarabozo (Jamaal al-Din Zarabozo) – ASV islāma aprindās populāra personība – stāsta par Kurāna brīnumiem un to ietekmi uz viņa ceļu pie islāma.

Piektā daļa: Kurāns pats satur pierādījumus savam patiesumam, un tā mācības is skaidras un loģiskas. Nav vajadzīga nekāda “akla ticība”, lai tam noticētu. Tāpat arī apskatīsim apsūdzību, ka Muhammads (s) būtu patapinājis vai nozadzis informāciju no citām reliģijām – konkrēti: kristiešiem un jūdiem.

Kurāna mācības par Dievu man likās ļoti iespaidīgas, ne tādas kā citos manis studētajos svētajos rakstos. Tas kārtējo reizi man pierādīja, ka šie raksti bija brīvi no jebkādas cilvēku interpolācijas. Iespaidīgi likās arī tas, kā tas definēja ticību Dievam un pašas ticības mācības kopumā.

Paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Nekādas “aklas ticības”

Būdams pēc izcelsmes kristietis, es piedzīvoju to, ko daudzi piedzīvo attiecībā uz ticības jautājumiem un to izpratni. Bija praktiski neiespējami saņemt tiešas atbildes no mācītājiem un priesteriem par kristietības pamatnostādnēm. Patiesībā ir tā, ka ticības koncepti bija tāda kā „mistērija”, un ticība tam, ko tu nespēj līdz galam saprast, kalpoja par mērauklu cilvēka ticības stiprumam.

Šāda pieeja mani īpaši neuzrunāja, un man tā likās (un vēl joprojām liekas) neloģiska. Tā nešķiet kā Žēlsirdīga un Vieda Dieva, Kurš Savā radībā ir devis tik daudz brīnišķīgu zīmju, atklāta patiesība, kā rezultātā mēs varētu pateikt ko tādu kā 2. gadsimta Ziemeļāfrikas baznīctēva Tertulliana slavenais izteiciens: „Credo quia absurdum est.” (“Es ticu, jo tas ir tik absurdi.”) Reliģijai nav jābalstās tikai un vienīgi uz „aklu ticību”. Patiesībā, tai būtu jābalstās visupirms uz zināšanām, lai gan sirds, gan prāts tajā rod mierinājumu un nododas tai ar stingru apņēmību. Tieši to es atradu islāmā.

Atminēsimies, ka Pravietis Muhammads (s) visupirms saskārās ar cilvēkiem, kas bija iesaistīti elku pielūgsmē. Turklāt viņi kopumā neticēja pēcnāves dzīvei. Dažiem no viņiem, šķiet, nebija pat skaidras uztveres par Augstāku Būtni.

Tāda bija vide, kurā sākās Kurāna atklāsme. Kurāns nedeva viņiem vienkārši pavēli ticēt. Nepavisam nē! Kurāns deva viņiem pierādījumu pēc pierādījuma, mācību pēc mācības, zīmi pēc zīmes, kam vajadzētu likt ikvienam noticēt, ka ir tāds Radītājs, un ka šis Radītājs ir radījis cilvēkus un visu šo brīnumaino visuma radību ar noteiktu mērķi, jo Viņš nav muļķīgs vai nezinošs Radītājs.

Tātad Kurānā ir daudz rakstu vietu, kas liek cilvēkiem domāt. Savā būtībā vēsts bija sekojoša: Dievs zina, ka tad, ja cilvēki izmantos savas garīgās spējas pienācīgi, viņi atpazīs, ka tas, ko Dievs Kurāna saka, ir patiesība. Patiesībā, islāms māca, ka šādu faktu atpazīšana ir iedzimta cilvēku dvēselēs.

Cilvēka ticība Dievam, Kurānam un Pravietim Muhammadam (s) nav balstīta tikai un vienīgi uz emocijām un aklu ticēšanu. Tā ir balsīta uz patiesiem iemesliem un pierādījumiem.

Ņemot vērā manu kristīgo pagātni, šī drosmīgā ticības sludināšana un izaicinājums cilvēkiem domāt un apsvērt tās pamatnostādnes man nešķita nekas mazāks par brīnumu.

Nozagts no kristiešiem un jūdiem

Viens no uzskatiem, ko daudzi ne-Muslimu rakstnieki apgalvoja, bija tas, ka Pravietis Muhammads (s) vienkārši nozaga lielāko daļu savu mācību no jūdiem un kristiešiem. Piemērs tam ir Bella (Bell) grāmatas nosaukums – “Islāma izcelsme tā kristīgajā vidē” (“The Origin of Islam in its Christian Environment”) – starp citu, ja jūs pateiksiet jebkuram arābam, ka islāms attīstījās kristīgā vidē, viņi būs pilnībā šokēti!

Šeit es saskatīju divas iespējas:

1) Pravietis Muhammads (s) tiešām nozaga savu darbu, vai

2) atklāsme, ko viņš saņēma, bija no tā paša Dieva, kas sūtīja Mozu, Jēzu un iepriekšējos praviešus, kā pats Pravietis Muhammads (s) to apgalvoja.

Ja tas ir otrais gadījums, tas izskaidrotu, kāpēc mācībās un vēstījumā tik daudz kas pārklājas. Tas pats Dievs sūtīja iepriekšējos praviešus un vienkārši atstāstīja viņu stāstus atkal jaunajā atklāsmē.

Tomēr es nekavējoties sāku ievērot uzkrītošas atšķirības starp Kurānu un Bībeli, pat attiecībā uz mācībām par Dievu. Ja Pravietis Muhammads (s) „koriģēja” to, ko viņš dzirdēja no Bībeles (starp citu, tajā laikā nebija Bībeles tulkojuma arābu valodā), tad viņš veica teicamu darbu.

Es atklāju, ka dīvaino mācību par Dievu, kas caurauž visu Bībeli, pilnīgi un nepārprotami Kurānā vienkārši nebija.

Lai pārāk neizplūstu, minēšu tikai daži piemērus šī punkta ilustrēšanai.

8 Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā. 9 Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?” 10 Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” 11 Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?” (1.Mozus Grāmata 3.nodaļa 8-11.pants – Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums)

Šeit Dievs tiek attēlots vienā vēsā dienā dodamies pastaigā pa dārzu. Kas ir vēl pārsteidzošāk, ka Ādams ar Ievu bija spējīgi noslēpties no Dieva un Viņam bija jājautā: „Kur tu esi?” Ja cilvēks ir spējīgs noslēpties no Viņa dārzā, tad kā šādam Kungam varēs būt zināšanas par grēkiem, ko cilvēks pastrādā? Jebkuram cilvēkam būtu sarežģīti radīt savā sirdī tādu mīlestību un bijību pret Dievu, kādai tai būtu jābūt, ja viņš tic, ka viņa Dievs ir tik kļūdains un vājš, ka ar Viņu var atgadīties šāds notikums.

1.Mozus Grāmatā 32. nodaļā 25.-29. pantā[i] ir minēts stāsts un burtisks apraksts tam, kā Jēkabs cīnījās ar Dievu un uzvarēja. 29. pantā ir teikts: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” Citiem vārdiem sakot, Visuma Radītāju, kuru cilvēcei būtu jāpielūdz un kuram būtu jāpadodas, cīniņā sakāva vienkāršs mirstīgais.

Vecā Derība pat raksturo Dievu kā kādu, kas bija plānojis darīt ļaunu un tad nožēloja to. 2. Mozus grāmatā 32. nodaļas 14. pantā ir teikts: „14 Tad Tam Kungam kļuva žēl[ii] tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt.” (Latvijas Bībeles Biedrība). Tas nebūtu nekāds pārsteigums, ja kāds novērstos no Dieva un neuzskatītu Viņu par pielūgsmes vērtu, ja Viņam pašam jānožēlo savs ļaunums.[iii]

________________________

Autors: Džamāls Al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/536/miraculous-quran-part-5/

(Article by: Jamaal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.com from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/536/miraculous-quran-part-5/)

_________________________

[i] 25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. 26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. 27 Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” 28 Un tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” 29 Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1.Mozus Grāmata 32. nodaļa 25.-29. panti – Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums)

[ii] Lai gan Bībelē latviešu valodā šis teikts nav skaidri iztulkots un varētu būt arī pārprotams kā vienkārši žēlastība, tomēr Bībeles angļu valodas versijās ir skaidri rakstīts vārds „grēku nožēlošana” (repent) – tulkotāja piezīme.

[iii] Šis protams rada jautājumu, kam tad Dievam būtu jāizsūdz savus grēkus?