Jūsufs, viņa tēvs Jākūbs un viņa vienpadsmit brāļi palika Ēģiptē un sludināja Dieva reliģiju līdz pat savai nāvei. Viņus sauca par Bani Israēl – Israēla bērniem.

Ēģiptiešiem, kuri neticēja vienam Dievam, viņi nepatika. Viņi bija netaisni pret Bani Israēl un ļoti slikti pret viņiem attiecās. Tā kā ēģiptieši bija ietekmīgi ļaudis, nabadzīgajiem un apspiestajiem Bani Israēl nebija praktiski nekādas aizsardzības pret viņu ļaunumu un cietsirdību. Viņi nevarēja pret tiem neko iesākt.

Tajā laikā, Ēģiptes karaļus sauca par fironiem (faraoniem). Ēģiptieši ļoti ticēja astroloģijai, maģijai un nākotnes pareģošanai. Kāds gaišreģis pateica faraonam, ka vīriešu dzimuma bērns, kas piedzims Bani Israēl, izdarīšot apvērsumu viņa karaļvalstī. Faraons ļoti sadusmojās, to dzirdot, un pavēlēja nogalināt visus vīriešu dzimuma bērnus, kas piedzims Bani Israēl ģimenēs.

Šajā laikā, kādā Bani Israēl ģimenē piedzima dēls vārdā Mūsā. Viņa māte ļoti nobijās. Viņa mēģināja noslēpt savas dzemdības, jo ja kāds no karaļa kareivjiem uzzinātu par Mūsu, tad bērns tiku nekavējoties nogalināts.

Viņa griezās ar lūgšanu pie Dieva, un Viņš lika viņai ielikt bērnu koka kastē un iemest to Nīlas upē. Uzticēdamās Dievam, viņa paklausīja, un Dievs viņai apsolīja, ka bērns būs drošībā un ka drīz viņa būs atkal ar bērnu kopā. Kad viņa bija ielikusi bērnu koka kastē un ļāvusi tai nonākt Nīlas viļņos, viņa lika savai vecākajai meitai Marjamai kasti uzraudzīt.

Kaste pa viļņiem peldēja faraona pils virzienā, un Majama tai sekoja pa upes krastu. Kad tā tuvojās pilij, galma dāmas ieraudzīja kastē guļošo jauko un veselīgo bērnu, kas sūkāja savu īkšķi. Viņas atnesa to pie karalienes – faraona sievas Āsias. Āsia ļoti priecājās bērnu redzēt, jo viņai pašai bērnu nebija. Viņa lūdza vīram atļauju to adoptēt par viņas pašas dēlu. Taču vīram šī ideja nepatika. “Šis bērns var nodarīt man ļaunu, kā to paredzēja gaišreģis,” viņš protestēja. Tomēr Āsia turpināja lūgties: “Nenogalini šo bērnu. Viņš var kļūt par mūsu atspaidu.”

Negribīgi, bet faraons tomēr piekrita. Tika nolemts, ka bērns tiks uzaudzināts pilī un ka viņa aprūpei un barošanai tiks algota aukle. Bērns neļāvās ēst no sievietēm, kuras tika piemeklētas viņa auklēšanai, un turpināja raudāt. Tad pie karalienes atnāca Marjama (puisēna māsa) un teica: “Es tev varu atvest sievieti, kura prot labi apieties ar bērniem un, iespējams, varēs šo bērnu pabarot.” Marjamai lika atvest šo sievieti. Viņa aizskrēja uz māju un atveda savu māti. Nonākot savas mātes rokās, Mūsā nekavējoties pārtrauca raudāt un sāka ēst. Visi bija ļoti priecīgi, un Mūsas māte tika noalgota aprūpēt un barot mazo zēnu.

__________________________

 Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.