Osmāns Ibn Afāns: devīgais un dievbijīgais

Osmāns Ibn Afāns kļuva par trešo taisnīgo kalifu un valdīja aptuveni 12 gadus. Pirmie seši gadi pagāja nosacītā mierā, bet pēdējo laikā pieauga nemiernieku skaits un iekšējie konflikti kļuva ar vien biežāki. Osmāns ienāca islāma vēsturē kā dievbijīgs, kautrīgs, delikāts, labsirdīgs un devīgs cilvēks, objektīvs tiesnesis, žēlsirdīgs valdnieks, kurš bija paklausīgs Dievam, uzticīgs Muhameda (s) darbam, kurš rūpējās par muslimu ummu.

Osmāns piedzima septiņus gadus pēc Muhameda (s) dzimšanasu un piederēja pie Omeijadu klana Kuriešu cilts. Omeijadi bija pats spēcīgākais, pārticīgākais un ietekmīgākais klans. Osmāns bija viņu “zelta bērns”, kas tika ļoti mīlēts viņa kautrības un labo manieru dēļ. Līdzīgi kā Omārs Ibn Hattabs, Osmāns prata lasīt un rakstīt – viņš izauga par veiksmīgu tirgoni. Osmāns vienmēr bija devīgs cilvēks un labprāt palīdzēja trūcīgajiem.

Ar islāmu viņu iepazīstināja Abu Bakrs – Osmāns kļuva par muslimu 34 gadu vecumā. Islāms tad bija tikko parādījies, bet Mekas pagāni jau vērsa pret jaunajiem ticīgajiem nežēlīgu vardarbību un vajāšanas. Neskatoties uz pagānu draudiem, Osmāns nenovērsās no reliģijas, un pēc tam, apprecot Pravieša (s) meitu Rukaiju, vēl vairāk nostiprināja savas saites ar islāmu.

Muhameda sekotāju vajāšanas kļuva arvien nežēlīgākas. Osmānu nespēja pasargāt nedz ietekmīgi radinieki, nedz arī viņa tirgotāja statuss. Dažreiz viņu spīdzināja pat paša radi. Osmāna tēvocis sasēja viņa rokas un kājas un ieslēdzatumšā telpā. Nespējot vairs izturēt, Osmāns un viņa sieva bēga kopā ar pārējiem pārceļotājiem uz Abesīniju. Pravietis Muhameds (s) slavēja viņa izturību, sakot: “Pēc Lota, Osmāns bija pirmais cilvēks, kurš kopā ar sievu atteicās no savas mājas ērtības Dieva dēļ.” Pēc kāda laika Osmāns un Rukaija atgriezās Mekā, lai būtu kopā ar grūtībās esošajiem muslimiem un mīļoto Pravieti (s).

Osmāns bija tuvs Pravietim (s) un viņam bija iespēja labi iepazīt reliģiju. Viņš nodeva 146 hadīsus tieši no Muhameda (s) un bija starp retajiem, kurš spēja pierakstīt Korāna ajātus. Viņš viegli atrada kopēju valodu ar cilvēkiem, prata paskaidrot islāma mācības un daudziem iemācīja pielūgsmes rituālus – apmazgāšanos, salāh lūgšanu un tml. Kopā ar Pravieti (s) Osmāns pārcēlās uz Medīnu, kur palīdzēja viņam nodibināt islāma valsti.

Medīnā bija grūtības ar ūdeni – avoti piederēja vairākiem cilvēkiem. Te palīdzēja Osmāna tirgoņa prasmes kontaktēties un noslēgt vienošanos. Viņš piedāvāja cenu par pusi avota: Osmāns izmantotu ūdeni vienu dienu, kāds cits – otru dienu. Tā kā viņš deva muslimiem ūdeni par velti, cilvēki nevēlējās iet “ne-Osmāna dienās”pie otra avota īpašnieka, kurš prasīja samaksu par ūdeni. Tā šis avota īpašnieks cieta zaudējumus un bija spiests pārdot Osmānam avotu pilnībā. Osmāns nekad neņēma maksu par ūdeni un ne reizi neatgādināja cilvēkiem par savu dāsno rīcību. Tāds bija Osmāns – vienkāršs un kautrīgs.

Ar devīgumu Osmāns cerēja iegūt Dieva un Viņa sūtņa labvēlību. Katru piektdienu Osmāns izpirka vergus, bet pēc tam dāvāja tiem brīvību. Neskatoties uz pārticību, viņam nebija savu kalpu un vergu. Pirms kaujas ar bizantiešiem Tabukas pilsētā, Pravietis (s) aicināja bagātos muslimus piešķirt līdzekļus karaspēka nodrošināšanai ar ieročiem un militāro aprīkojumu. Osmāns atveda 200 apseglotus kamieļus, 200 unces zelta un 1000 dinārus. Pravietis (s) cerēja, ka citi arī vēlēsies izrādīt tādu pašu dāsnumu, tomēr Osmāns pārspēja visus, kad kopumā atdeva 900 kaujai sagatavotus kamieļus.

Tātad mēs atceramies Osmānu kā devīgu, nepretenciozu, labsirdīgu, kautrīgu, labi audzinātu un žēlsirdīgu cilvēku. Naktīs viņš veica lūgšanas, bieži ieturēja gavēni (dažreiz katru otro dienu). Neskatoties uz bagātību, dzīvoja bez izšķērdības, gulēja uz plikas zemes, ietinies segā. Osmānu ievēlēja par trešo muslimu kalifu. Viņš cienīgi turpināja pravieša Muhameda (s), Abu Bakra, Omāra Ibn Hattaba cēlo darbu. Viņa pavadībā muslimu impērija izplatījās Marokas, Afganistānas un Azerbaidžānas zemēs. Sešu gadu garumā nekas neaptumšoja viņa valdīšanu. Bet pārmaiņu gars jau virmoja gaisā.

Osmāns Ibn Afāns, kā arī viņa priekšteči, atšķīrās ar to, ka izturējās pret savu tautu ar cieņu. Cilvēki viņu mīlēja. Bet iestājās nemieru laiks. Jau ilgi iepriekš Pravietis (s) bija Osmānu brīdinājis par draudošām grūtībām: “Ak Osmān, Allāhs tev uzvilks kreklu, bet liekuļi gribēs to no tevis novilkt, tu nevelc to nost līdz tam brīdim, kamēr nesatiksi mani (t.i., kamēr nenomirsi).” Osmāns neatdeva savu ‘kreklu’. Mīlestība uzt Dievu un uzt Muhamedu (s) palielināja viņa spēkus pat vecumā, kad nasta šķita nepaceļama.

_______________________

Autors: Aiša Steisija; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: https://www.islamreligion.com/ru/articles/2180/

(Article by: Aisha Stacey; this article has been translated by www.parislamu.com from the Russian article at https://www.islamreligion.com/ru/articles/2180/ )

_______________________

Šajā rakstu sērijā:

Osmāns Ibn Afāns: devīgais un dievbijīgais (1/2)

Osmāns Ibn Afāns: divu gaismekļu īpašnieks (2/2)