Latviešu muslimu stāsti: Agnese (1/2)

Labdien. Mani sauc Agnese. Brīdī, kad rakstu šo stāstu, man ir 29 gadi un esmu jau 5 gadus muslima. Esmu latviete. Dzīvoju Francijā. Mans vīrs ir Tunisijas pilsonis. Mūsu dēls ir dubultpilsonis. Manā kabatā ir dažādu skolu diplomi: ekonomika, viesnīcu vadība, un četras svešvalodas. Es jums pastāstīšu manu personisko pieredzi par to, kā es nonācu līdz islāma ticības pieņemšanai.

Periods pirms islāma iepazīšanas

Bērnība bija smaga: ģimenes saites ar radiem sarautas, alkohola klātbūtne pieaugušo ikdienā, finansiālas grūtības, vecāku šķiršanās, sacensības ar brāli, strīdi. Centos sevi pierādīt, cītīgi mācījos. Bet laimes sajūtas nebija.

Pusaudzes vecums? Kreņķējos, ka citām skaistas kleitas, bet man nabadzīgas sporta kedas.

Jaunietes vecums? Gribēju ceļot, pamest valsti. Iepazīt pasauli, iepazīt tautas. Vienu semestri nostudēju ārzemēs. Burzījos skolas solos un domāju par karjeras iespējām. Brīvdienās iejaucos tusiņos, kuros topošā inteliģence nosmok cigāros, aliņos un nolien tumšos kaktiņos.

Mamma nomira ar vēzi. Piedzīvoju smagu gadu. Studentu organizācija, diskotēkas, teātra izrādes un dzejas dienas. Rakstīju zinātnisko tēzi, braukājos ar velosipēdu. Sākās ekonomiskā krīze. Ar diplomu kabatā sēžu un skatos uz baltām sienām. Un apkārtējie cilvēki? Neteica ne vārda. Un uzņēmumi? Vairākas intervijas vietējos ārzemju uzņēmumos: neveiksmīgas. Tajos, kuros izdevās aizņemt vakanci, mani noslogoja bez līgumiem, ņirgājās par klientiem. Biju vīlusies.

Apstākļi rādīja zaļo gaismu, lai pametu valsti, kuru saucu par dzimteni. Mēs divi no trijiem bezdarbniekos, bet trešais – kredītos. Liku roku un sirds un teicu: liktenis! Nopirku aviobiļeti vienā virzienā, uzmetu plecos mugursomu ar pasi un iztikas līdzekļiem divarpus nedēļām un devos pasaulē laimi meklēt.

Periods, kurā pietuvojos islāmam

Francijā biju nokļuvusi neapskaužamā situācijā. Apkopējas darbs, kuru izdevās atrast, bija pusslodzes un fiziski ļoti smags.

Atceros, biju izsalkusi. Iegāju vietējā tirdziņā, ieliku maisiņā trīs apelsīnus un devu pārdevējam, kurš izskatījās pēc arāba. Kad viņš nosauca cenu, es skaitīju monētas plaukstā: man pietrūka dažu santīmu. Izņēmu vienu apelsīnu no maisiņa un devu puisim monētas. Viņš uz mani paskatījās un pasmaidīja. Teica, lai jau paliekot – lai es paturot arī to trešo apelsīnu. Itkā sīkums, nekas liels. Bet es to apelsīnu notiesāju un ar ļoti lielu paldies.

Pametu apkopējas darbu un pieteicos skolā. Stipendija bija lielāka par manu apkopējas algu. Dažas no kursa biedrenēm valkāja lakatus, taču es pat nezināju, ka viņas ir muslimas. Precētas un ar bērniem. Pa dienu mācījos, pa vakariem raudāju. Kādās brīvdienās pastaigājoties, iegāju baznīcā un sāku lūgties. Ak Kungs, palīdzi man, grūti, tik ļoti grūti!

Islāmticības iepazīšana

Man kaimiņos dzīvoja kāds puisis, muslims. Pastāstīju viņam, cik man grūti iet. Viņš man prasīja, vai ticu Dievam. Abtildēju, ka ticu. Viņš man teica: nāc, apģērbies labi, iziesim pastaigāties. Biju pārsteiga! Laikos, kad vairums puišu tevi velk klusos nostūros un grib redzēt kailu, šis jaunietis man ieteica labi apģērbties un iziet pilsētas centrā! Prasīju viņam, kas ir islāms. Viņš man iedeva brošūru par islāmu un vēstnesi Muhamedu. Mana ikdiena sāka mainīties. Pa dienu mācījos, pa vakariem lasīju Korānu.

Lasot Korānu, man tika lauzti vairāki stereotipi :

• Islāmam var pievienoties ikviens, pat es, meitene no Latvijas. Agrāk man likās, ka tā ir tikai tuksnešos mītošo arābu kultūra.
• Ka islāms tulkojumā nozīmē: miers un pakļaušanās Dievam. Pretēji tai vardarbībai, ko rādīja medijos, es atklāju mierīgu un ļoti nosvērtu reliģiju.
• Ka Korānu nelasa, bet melodiski izdzied.
• Ka islāms ir moderna, visiem laikiem un dzīves situācijām piemērota ticība.
• Ka Korānā ir minētu gan Jēzus, gan Mozus, gan arī Noasa vārdi. Ka islāms ir visu agrāko vēstnešu vēsts: ticēt vienam Dievam. Tik vienkārši!
• Ka Paradīze, par kuru lasīju Korānā, ir sadalīta līmeņos, un Elle arī. Tā bija taisnīgāka par to, kura bija manā prātā, jo katru novērtēja individuāli un nesajauca visus kopā.
• Ka islāms ir ļoti sociāls, ar katra indivīda paaugstinātu atbildību 24/7, 365 dienas gadā. Ka tas nav tikai: ticēt un lūgt. Ka tas ir: atbilstoši arī dzīvot.
• Ka vārda ‘Allāhs’ tulkojums ir: Dievs. Man agrāk bija licies, ka tai jābūt drīzāk kādai personībai, varbūt speciālai dievībai.
• Ka islāms aizstāv sieviešu tiesības, kam Korānā ir veltīta vesela nodaļa!

(Agneses stāsta nobeigums sekos)

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.com – ļoti gaidīsim!

————————————–

“Latviešu muslimu stāsti” rakstu sērija:

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (1/2)

Latviešu muslimu stāsti: Agnese (2/2)

Latviešu muslimu stāsti: Ilze Leila