Itin viss sāka tapt skaidrs: tukšie skatieni, reakcijas trūkums, tas, kā viens no bērniem ienāk istabā, kad es runāju pa telefonu, un prasa, lai es viņu aizvedu uz veikalu. Man caur prātu skrien: “Vai tad tu neredzi, ka es runāju pa telefonu?” Protams, ka viņš neredz. Es esmu neredzama.

Ir dienas, kad es esmu nekas vairāk kā vien roku pāris: “Vai tu vari salabot? Vai tu vari aizsiet? Vai tu vari atvērt?” Ir dienas, kad es pat neesmu cilvēks. Es esmu pulkstenis, kam pajautāt: “Cik ir pulkstenis?” Es esmu TV programma, kas var atbildēt: “Kur var atrast Disneja kanālu?” Es biju pārliecināta, ka šīs bija tās pašas rokas, kuras reiz turēja grāmatas, acis, kuras lasīja vēsturi un prāts, kas skolu pabeidza ar goda rakstu… bet nu tie visi ir kā bez pēdām zuduši kāpostu zupā un pankūkās.

Kādā sestdienā es vakariņoju kopā ar draudzenēm, svinot Aišas atgriešanos no Ēģiptes. Viņa bija tikko pārradusies no brīnišķīga ceļojuma un nevarēja vien beigt stāstīt vēl un vēl par vietām, ko bija redzējusi, un viesnīcām, kurās bija nakšņojusi. Es sēdēju un pētīju pārējo draudzeņu sakopto ārieni. Nevarēju atturēties nesalīdzinot ar sevi… man palika sevis žēl.

Mani nemazgātie mati bija saņemti aizmugurē zirgastē, un es pat baiļojos, ka tie tiešām ož pēc kāpostu zupas. Es jutos patiesi nožēlojami, kad pēkšņi Aiša man pievērsās ar skaisti iesaiņotu dāvanu: “Es to atvedu priekš tevis.” Tā bija grāmata par muslimu pasaules izcilākajām masdžidām.

Es nevarēju īsti izprast, kāpēc viņa man to dāvina, līdz izlasīju novēlējumu: “Manai draudzenei, kuru apbrīnoju par krāšņumu, ko viņa ceļ, kad neviens neredz.”

Turpmākajās dienās es lasīju (nē, vienkārši riju!) šo grāmatu. Lasot, es atklāju četras patiesības, kas izmainīja manu dzīvi:

• Neviens nevar pateikt, kurš ir uzcēlis šīs izcilās masdžidas – mūsu rīcībā nav celtnieku vārdu.

• Šie celtnieki atdeva savas dzīves darbam, kuru viņi nekad neredzēja pabeigtu.

• Viņi deva lielus upurus, bet negaidīja atalgojumu.

• Viņu darba kaismi uzturēja viņu ticība, ka Dieva acis redz itin visu.

Kāda leģenda grāmatā vēstīja par bagātnieku, kurš reiz atnāca apskatīt masdžidu tās celšanas laikā. Viņš redzēja, kā kāds amatnieks sijas baļķī gravē Kurāna āju (ajātu, pantu). Viņš izbrīnīti amatniekam vaicāja: “Kāpēc tu pavadi tik daudz laika gravējot āju sijas baļķī, kuru apklās jumts? Neviens to tāpat nekad neredzēs.” Amatnieks atbildēja: “Tāpēc, ka Dievs redz.”

Es aizvēru grāmatu, izjūtot, ka iztrūkstošais gabals ir atradis savu vietu. Bija tā, it kā es dzirdētu, ka Dievs man čukst: “Es tevi redzu. Es redzu, kā tu ik dienas uzupurējies, pat tad, kad neviens cits to nemana. Neviens laipns vārds, neviena sapīta bize, neviena uzsmērēta sviestmaize nav priekš Manis par mazu, lai es to nepamanītu un nepasmaidītu. Tu cel izcilu masdžidu, bet šobrīd tu vēl neredzi, kāda tā būs.”

Reizēm mana neredzamība man liekas kā nasta. Bet tā nav slimība, kas izdzēš manu dzīvi. Tā ir pretlīdzeklis manai egoisma sērgai. Tā ir kā zāles pret manu stipro, stūrgalvīgo pašlepnumu. Es turos uz pareizā ceļa, kad iedomājos sevi kā lielisku celtnieku.

Godīgi runājot, es negribu, ka mans dēls teiktu saviem draugiem, kurus uzaicinājis ciemos Īd svētkos: “Mana mamma šorīt cēlās piecos no rīta, uzcepa mums visiem brokastīs magoņmaizītes, izgludināja svētku drēbes, utt.” Tas nozīmētu, ka es ceļu pieminekli pati sev. Es vienkārši gribu, lai viņš uzaicina draugus ciemos un varbūt saka: “Jums patiks mūsmājās.”

Kā mātes, mēs ceļam brīnišķīgas masdžidas. Mūs nevar redzēt, ja mēs to darām pareizi. Un ir ļoti ticams, ka kādu dienu pasaule apbrīnos ne tikai to, ko mēs esam uzcēlušas, bet arī to skaistumu, kas nācis pasaulē caur neredzamu sieviešu pašuzupurēšanos.