Autors: Abu Amīna Bilal Filips (Abu Ameenah Bilal Philips)

Literāri tulkojot, Tauhīd nozīmē ‘apvienošana’ (kaut kā padarīšana par vienu) vai ‘vienības apliecināšana’ un nāk no arābu darbības vārda (uahhada), kurš nozīmē ‘vienot, apvienot vai konsolidēt.’1 Tomēr kad termins Tauhīd tiek lietots attiecībā uz Allah (Tauhīdulā2), tas nozīmē: Allah vienības īstenošana un uzturēšana visās cilvēka darbībās, kuras tieši vai netieši ir ar Viņu saistītas. Tas nozīmē ticēt, ka Allah ir Viens, bez partneriem Savā varā un Savās darbībās (Rabūbīja), Viens bez līdzības Savā esencē un atribūtos (Asmā ua Sifāt) un Viens bez sācenša Savā dievišķumā un pielūgsmē (Ulūhīja/Ebāda). Trīs minētie aspekti veido pamatu tām kategorijām, kurās Tauhīd zinātne tiek tradicionāli dalīta. Visi trīs pārklājas un ir tik neatdalāmi, ka neievērojot jebkuru vienu no šiem aspektiem, netiek izpildītas Tauhīd prasības. Kāda no minēto Tauhīd aspektu neievērošana tiek saukta par Širk (lit. dalīšana) – partneru piedēvēšana Allah, kas Islamā nozīmē elkdievību.

Trīs Tauhīd kategorijas parasti saucas sekojoši:

1. Tauhīd ar-Rabūbīja (lit. ‘kundzības vienības uzturēšana’)
2. Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt (lit. ‘Allah vārdu un atribūtu vienības uzturēšana’)
3. Tauhīd al-Ebāda (lit. ‘Allah pielūgsmes vienības uzturēšana’)3

Tauhīd dalījumu tā sastāvdaļās neveica ne Pravietis (lai miers ir pār viņu), nedz arī viņa līdzgaitnieki, jo nebija vajadzības šādi analizēt tik pašu par sevi saprotamu ticības pamatprincipu. Tomēr sastāvdaļu pamati ir ietverti Korāna pantos, kā arī Pravieša (lai miers ir pār viņu) un viņa līdzgaitnieku skaidrojumos – tas viss lasītājam taps skaidrs, kad turpmāk šajā nodaļā katra no kategorijām tiks apskatīta sīkāk.

Nepieciešamība pēc šīs analītiskās Tauhīd principu analīzes radās, kad Islams izplatījās Ēģiptē, Bizantijā un Indijā, uzsūcot sevī šo reģionu kultūras. Tā ir dabīga parādība, ka šo zemju cilvēkiem pieņemot Islamu, viņi paturēja kādas no savām iepriekšējām pārliecībām. Kad daži no šiem jaunienācējiem Islamā sāka rakstīt un diskutēt par savām dažādajām filozofiskajām Dieva koncepcijām, radās sajukums, kas sāka apdraudēt tīro un vienkāršo Islama monoteismu. Bija arī citi, kas ārēji bija pieņēmuši Islamu, bet klusībā strādāja pie tā, lai sagrautu šo reliģiju no iekšpuses, jo nebija spējīgi to paveikt militārā ceļā. Šī grupa sāka aktīvi izplatīt masās izkropļotas idejas par Allah, ar mērķi sagraut pirmo pīlāru Īmān (ticību) un līdz ar to arī pašu Islamu.

Saskaņā ar musulmaņu vēsturnieku teikto, pirmais musulmanis, kurš sāka sludināt cilvēka brīvās gribas principu un noliegt likteni (Kadr), bija kādreizējais kristietis no Irākas vārdā Sausan. Vēlāk Sausan atgriezās pie Kristietības, pirms tam paspējot nodot šīs idejas savam skolniekam Mabad ibn Khaalid al-Juhanee no Basras. Mabad izplatīja sava skolotāja idejas, līdz 700. m.ē.4 gadā viņu sagūstīja un sodīja ar nāvi Umaijudu kalifs Abul-Malik ibn Marwaan (685.-705.).

Gados jaunākie Sahāba (Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieki), kuri vēl bija dzīvi šajā laika posmā, kā piemēram Abdullah ibn Umar (mira 694. m.ē.) un Abdullah ibn Abee Awfaa (mira 705. m.ē.), ieteica nesveicināt tos, kuri noliedz Kadr, nedz arī izpildīt viņiem bēru lūgšanas. Tas nozīmē, ka viņi uzskatīja šos cilvēkus par neticīgajiem.5

Tomēr Kristietības filozofiskie argumenti par labu brīvajai gribai turpināja rast jaunus atbalstītājus. Ghailaan ibn Muslim no Damaskas mācījās pie Mabad un cīnījās par brīvo gribu, līdz viņu veda kalifa Umar ibn Abdul-Azeez (717.-720. m.ē.) priekšā. Viņš publiski atteicās no saviem apgalvojumiem, tomēr pēc kalifa nāves atsāka mācīt par brīvo gribu. Nākamais kalifs Hishaam ibn Abdul-Malik (724.-743. m.ē.) viņu apcietināja, tiesāja un sodīja ar nāvi.6

Vēl kāda vērā ņemama figūra šī strīda sakarā bija al-Jab ibn Dirham, kurš ne tikai atbalstīja brīvās gribas filosofiju, bet arī mēgināja interpretēt Korāna pantus, kas satur Allah īpašību aprakstus, saskaņā ar neoplatonisma filozofiju. Kādā brīdī al-Jab bija skolotājs Umaijudu princim Marwaan ibn Muhamad, kurš vēlāk kļuva par četrpadsmito kalfiu (744.-750. m.ē.). Savu lekciju laikā Damaskā, viņš atklāti noliedza dažus no Allah atribūtiem, kā piemēram, redzēšanu, dzirdēšanu, u.tml., līdz Umaijudu valdnieks viņu padzina.7 Viņš bēga uz Kufu, kur viņš turpināja sludināt savas idejas un vākt sekotājus, līdz viņa ķecerīgie uzskati kļuva plaši pazīstami un 736. m.ē. gadā Umaijudu valdnieks Khaalid ibn Abdillaah viņam izpildīja publisku nāves sodu. Tomēr viņa māceklis Jahm ibn Safwaan turpināja aizstāvēt skolotāja doktrīnas Tirmiz un Balakh filozofiskajās aprindās. Viņa ķecerībām izplatoties, Umaijudu valdnieks Nasr ibn Sayyaar 743. m.ē.8 gadā sodīja viņu ar nāvi.

Pirmie kalifi un zem viņiem esošie valdnieki bija tuvāki Islama principiem un tautas masu apziņa bija augstāka, jo dzīvi bija Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieki un viņu mācekļi. Tādējādi, valdnieki nekavējoties atsaucās uz aicinājumu izskaust klajus ķecerus. Turpretī vēlākie Umaijudu kalifi bija korumpētāki un maz uztraucās par reliģijas lietām. Arī tautas masas mazāk interesējās par Islamu un tādējādi kļuva atvērtākas maldu idejām.

Arvien lielāks daudzums tautu pievērās Islamam, kā rezultātā tika pārņemtas arī viņu zināšanas. Ķeceru sodīšana ar nāvi vairs netika lietota ķecerības viļņa apkarošanai. Ķecerības vilnim pretī stājās musulmaņu zinātnieki, kuri ķērās pie intelektuāliem ieročiem tā apkarošanai. Viņi sistemātiski uzstājās pret dažādajām svešajām filozofijām un tcībām, tās katogorizējot un pretostādot Korānā un Sunnā balstītiem principiem. Tieši no šiem aizsardzības centieniem izauga Tauhīd zinātne ar tās precīzi definētajām kategorijām un sastāvdaļām. Vienlaicīgi noritēja specializācija arī visās citās Islama zināšanu nozarēs, gluži tāpat, kā tas ir noticis dažādās mūsdienu sekulārās zinātnes jomās. Tādējādi, studējot Tauhīd kategorijas atsevišķi un padziļināti, nedrīkst aizmirst, ka tās sastāda vienu organisku kopumu, kas pats par sevi ir pamats lielākam veselumam – Islamam.

· Tauhīd ar-Rabūbīja (kundzības vienības uzturēšana)

Šī kategorija balstās uz fundamentālu koncepciju, ka tikai Allah lika visām lietām eksistēt, kad nebija nekā; Viņš atbalsta un uztur radību bez jebkādām vajadzībām no tās puses vai pret to; Viņš ir vienīgais visuma un tā iedzīvotāju Kungs, bez jebkādiem reāliem izaicinājumiem Viņa augstākajai varai. Arābu vārds Rabūbīja ir veidots no saknes Rabb (Kungs) un tiek lietots, lai apzīmētu šo radītāja-uzturētāja īpašību. Saskaņā ar šo kategoriju, tā kā Dievs ir vienīgais reālais eksistences spēks, Viņš ir tas, Kurš deva visām lietām spēju kustēties un mainīties. Radībā nenotiek nekas, kā vien tas, kam Viņš atļauj notikt. Atzīstot šo realitāti, Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) bieži atkārtoja šādu frāzi „La haula ua lā kuuata ilā billā” („La hawla wa laa quwwata illaa billaah”) – „nav kustības, nedz spēka, kā vienīgi tas, ko Allah vēlas.”

Rabūbīja koncepcijas pamati ir atrodami vairākos Korāna pantos. Piemēram, Allah saka:

„Allah ir visu lietu Radītājs, un Viņš ir Wakil (Aizbildnis) pār visām lietām.” (Korāns 39:62)9
„… Allah ir radījis jūs un viso ko jūs darāt/taisāt” (Korāns 37:96)10
„Un tu (Muhammed) nesviedi, kad tu sviedi, bet Allah svieda…” (Korāns 8:17)11
„Un nenotiek neviena nelaime/liksta, kā vien ar Allah atļauju (Kadr – dievišķi priekšnoteikto)…” (Korāns 64:11)12

Pravietis (lai miers ir pār viņu) tālāk skaidro šo koncepciju, sakot: „Apzinies, ka pat ja visa cilvēce sanāktu vienkopus, lai ko darītu tavā labā, viņi būtu spējīgi darīt tikai to, ko Allah jau priekš tevis bija uzrakstījis. Tāpat, ja visa cilvēce sanāktu vienkopus, lai nodarītu tev ko ļaunu, viņi būtu spējīgi nodarīt tev ļaunu tikai to, ko Allah jau priekš tevis bija uzrakstījis.”13

Tādējādi, tas, ko cilvēks uzskata par veiksmi vai neveiksmi, ir vienkārši Allah priekšnoteikti notikumi, kas ir daļa no šīs dzīves pārbaudījumiem. Notikumi seko tikai un vienīgi Allah noteiktai gaitai. Allah Korānā saka:

„Jūs, kas ticiet! Patiesi, jūsu sievu un bērnu vidū ir jūsu ienaidnieki (kas var jūs atturēt no paklausības Allah), tāpēc piesargieties no viņiem…” (Korāns 64:14)14

Tas nozīmē, ka šīs dzīves labajās lietās ir smagi pārbaudījumi mūsu ticībai Dievam. Līdzīgi arī šausmīgakajos mūsu dzīves notikumos slēpas pārbaudījumi, kā tas ir minēts sekojošā pantā:

„Un patiesi, mēs jūs pārbaudīsim ar kaut ko no bailēm, izsalkuma, bagātību, dzīves un agļu zaudēšanas, bet dodiet labas vēstis As-Sabirun (pacietīgajiem).” (Korāns 2:155)15

Dažreiz modeļi ir atpazīstami, kā piemēram cēloņa un seku attiecībās; bet citās reizēs, tie nav atpazīstami, kā piemēram gadījumā, kad šķietami labi rezultāti nāk sliktā ceļā vai slikti rezultāti labā ceļā. Dievs ir izskaidrojis, ka gudrība, kas pamatā šīm šķietamajām neregularitātēm, bieži vien ir pārāka par cilvēka tā brīža uztveri viņa ierobežoto zināšanu dēļ.

„… var būt tā, ka jums nepatīk lieta, kas ir priekš jums laba, un ka jums patīk lieta, kas ir priekš jums slikta. Allah zina, bet jūs neziniet.” (Korāns 2:216)16

Šķietami slikti notikumi cilvēka dzīvē reizēm izrādās notikuši uz labu, un šķietami labas lietas, kuras cilvēki vēlas, izrādās postošas. No tā izriet, ka cilvēka ietekmes sfēra attiecībā uz notikumiem, kas veido viņa dzīvi, ir ierobežota uz garīgu izvēli starp viņa priekšā esošiem variantiem, nevis uz viņa izvēļu reālajiem rezultātiem. Citiem vārdiem runājot, cilvēks izvēlas, bet Dievs dara. Šķietama veiksme vai neveiksme abas ir no Allah, un tās nevar ietekmēt tādi veiksmes amuleti kā zaķa kāja, četrlapu āboliņa lapa, laimīgais skaitlis, zodiaka zīme u.tml., vai tādi neveiksmes vēstneši kā 13. datums piektdienā, plīstošs spogulis, melns kaķis u.tml.

Patiesībā māņticība un ticēšana amuletu spēkam ir Širk grēka izpausme šajā Tauhīd formā. Uqbah, viens no Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitniekiem, atstāstīja, ka reiz pie Allah vēstneša (lai miers ir pār viņu) atnāca grupa vīru, lai zvērētu viņam uzticību, un viņš pieņēma zvērestu no deviņiem, bet vienam atteica. Kad vīri jautāja, kāpēc viņš atteicās pieņemt viņu biedra zvērestu, viņš atbildēja: „Patiesi, viņš nēsā amuletu.”17 Vīrs, kurš nēsāja amuletu, iebāza roku savā mētelī, norāva amuletu, saplēsa to un tad deva zvērestu. Pravietis (lai miers ir pār viņu) tad teica: „Tas, kurš nēsā amuletu, ir izdarījis Širk.”18

Ja runā par Korāna lietojumu amuletos vai Korāna pantu nēsāšanu ķēdītēs vai somiņās lai atvairītu ļauno un piesaistītu veiksmi, tad šāda rīcība maz atškiras no tā, ko praktizē pagāni. Korānu šādi nelietoja nedz Praviets (lai miers ir pār viņu), nedz viņa laikabiedri. Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Tas, kurš ievieš Islamā jauninājumus, kas tam nepieder, saņems to noraidījumu.”19 Taisnība, ka tādas Korāna Sūras (nodaļas) kā an-Naas un al-Falaq tika īpaši atklātas, lai izdzītu ļaunos garus un lauztu lāstus, bet Pravietis (lai miers ir pār viņu) demostrēja pareizās metodes kā to darīt. Reiz, kad viņam bija uzlikts lāsts, viņš lika Alī ibn Abī Tālib recitēt abas nodaļas pantu pa pantam, un kad viņš saslima, viņš pats recitēja tās priekš sevis.20 Viņš tās nepierakstīja un nekarināja kaklā, nesēja tās uz savas rokas vai ap viduli, nedz arī teica citiem tā darīt.

· Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt (Allah vārdu un atribūtu vienības uzturēšana)

Šī Tauhīd kategorija sastāv no pieciem galveniem aspektiem:

(1) Lai saglabātu Allah vārdu un atribūtu vienību pirmajā no aspektiem, Allah ir jāapzīmē tā, kā Viņš un Viņa Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir Viņu raksturojuši, neizskaidrojot sīkāk Viņa vārdus un atribūtus un nedodot tiem citas nozīmes kā vien tās, kuras ir acīm redzamas. Piemēram, Korānā Allah saka, ka Viņš kļūst dusmīgs uz neticīgajiem un liekuļiem. Viņš saka:

„Un lai Viņš varētu sodīt Munafiqun (liekuļus), vīriešus un sievietes, un arī Mushrikun [pagānus], vīriešus un sievietes, kuri domā par Allah ļaunas domas. Priekš viņiem ir pazemojošas mokas, un pār viņiem ir Allah dusmas, un Viņš ir nolādējis viņus un sagatavojis priekš viņiem Elli – un patiesi tās ir no sliktākajām beigām.” (Korāns 48:6)21

Tādējādi, dusmas ir viens no Dieva atribūtiem. Ir nepareizi teikt, ka Viņa dusmām jānozīmē Viņa sodu, jo dusmas ir cilvēka vājuma izpausme un kā tādas tās neiederas Allah raksturošanai. Tas, ko Allah ir teicis, ir jāpieņem saprotot, ka Viņa dusmas nav tādas kā cilvēciskās dusmas, balstoties uz apgalvojumu: „… Nav nekā Viņam līdzīga…” (Korāns 42:11)22 Tā sauktā „racionālā” skaidrojuma procesa loģiskie rezultāti noved pie pašas Dieva eksistences noliegšanas. Allah raksturo sevi kā dzīvojošu un cilvēks arī dzīvo – tāpēc pamatojoties uz racionālistu argumentu, Dievs nedz dzīvo, nedz eksistē. Dieva atribūti un cilvēciskās īpašības ir līdzīgi tikai pēc nosaukuma, nevis pakāpes. Kad Dievam tiek piedēvēti atribūti, tie ir jāpieņem to absolūtajā nozīmē, bez cilvēciskiem trūkumiem.

(2) Otrais Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt aspekts sevī ietver to, ka Allah ir jāraksturo tā, kā Viņš Pats sevi ir raksturojis, nepiedēvējot Viņam jaunus vārdus vai atribūtus. Piemēram, Allah nevar dot vārdu al-Ghādib (Dusmīgais), neskatoties uz to, ka Viņš ir teicis, ka Viņš dusmojas, tāpēc ka nedz Allah, nedz Viņa vēstnesis nav lietojuši šo vārdu. Šī var likties ļoti smalka detaļa, bet uz to ir jāpastāv, lai novērstu nepatiesu Dieva raksturojumu rašanos. Tas nozīmē, ka galīgajam cilvēkam nav tiesību definēt bezgalīgo radības Kungu.

(3) Trešajā Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt aspketā Allah tiek raksturots, nepiedēvējot Viņam Viņa radības atribūtus. Piemēram, Bībelē un Torā ir rakstīts, ka Allah pavadīja pirmās sešas dienas, radot visumu, un tad septītajā dienā gulēja.23 Šī iemesla dēļ, ebreji un kristieši sestdienā vai svētdienā atpūšas – strādāšana šajā dienā tiek uzskatīta par grēku. Šāds apgalvojums piedēvē Dievam Viņa radība atribūtus. Cilvēks ir tas, kas nogurst no smaga darba un kuram ir vajadzīgs miegs, lai atgūtu spēkus.24 Vēl kādās Bībeles un Toras vietās, Dievs ir attēlots nožēlojot Savas sliktās domas tieši tāpat, kā cilvēks dara, kad viņš saprot savas kļūdas.25 Līdzīgi, apgalvojums, ka Dievs ir gars vai ka Viņam ir gars, pilnībā apgāž šo Tauhīd jomu. Nekur Korānā Allah neraksturo sevi kā garu; arī Viņa Pravietis (lai miers ir pār viņu) Hadīsos neizsaka šāda rakstura apgalvojumus. Patiesībā, Allah raksturo garu kā daļu no Savas radības.26

Svarīgākais princips, kuram jāseko attiecībā uz Allah atribūtiem, ir sekojoša Korānā definēta formula:

„… Nav nekā Viņam līdzīga; un Viņš ir Visu-Dzirdošs un Visu-Redzošs.” (Korāns 42:11)27

Dzirde un redze ir cilvēciski atribūti, bet kad tie tiek piedēveti Dievišķajai Esamībai, tiem nav līdzīgu to perfekcijā. Turpretī kad šie atribūti tiek attiecināti uz cilvēkiem, tiem ir nepieciešami auss un acs aparāti, kurus nevar piedēvēt Dievam. Cilvēks zin par Radītāju tikai to mazumu, ko Viņš ir atklājis caur Saviem praviešiem. Tādēļ cilvēks ir spiests turēties šajās šaurajās robežās. Kad cilvēks ļauj brīvu vaļu savam intelektam attiecībā uz Dieva raksturošanu, viņš ir pakļauts iespējai pieļaut kļūdas, piedēvējot Allah Viņa radības atribūtus.

Mīlot vizuālus attēlojumus, kristieši ir gleznojuši, grebuši un veidojuši neskaitāmas cilvēciskās līdzības un nosaukuši tās par Dieva attēliem. Šie attēli ir kalpujuši tam, lai masas pieņemtu Jēzus dievišķumu. Kad viņi bija pieņēmuši koncepciju par Dieva līdzību cilvēciskām būtnēm, pieņemt Jēzu kā Dievu vairs neradīja nekādas problēmas.

(4) Ceturtais Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt askpekts prasa, lai cilvēkam netiktu dotas Allah īpašības. Piemēram, Jaunajā Derībā Pāvils ņem no Toras (Pirmā Mozus 14:18-20) Melchisedeka, Salēmas ķēniņa tēlu un dod viņam un Jēzum dieviškos atribūtus – bez sākuma vai beigām:

„1 Šis Melchisedeks, Salēmas ķēniņš, visaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētija; 2 Viņam Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa, viņš vispirms ir Taisnība ķēniņš (tā viņa vārds tulkojams), bet tad arī Salēmas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, 3 Bez tēva, bez mātes, bez cilt raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.”28

„5 Tāpat arī Kristus nav piesavinājies godu tikt par augsto priesteri, bet tas, kas viņam ir teicis: ‘Mans dēls tu esi, šodien es tevi esmu dzemdinājis.’ 6 Kā arī citā vietā viņš saka: ‘Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melchisedeka kārtas.’”29

Lielākā daļā Šītu sektu (izņemot Zaidītu sektu Jemenā) ir devuši saviem ‘Imāmiem’ dievišķus atribūtus: absolūtu nekļūdīgumu,30 zināšanas par pagātni, nānotni un neredzamo, spēju mainīt likteni31 un kontroli pār radības atomiem.32 Šādi rīkojoties, viņi nostāda blakus Dievam sācenšus, kuriem piemīt Viņa unikālie atribūti un kuri, beigu beigās, kļūst par dieviem blakus Allah.

(5) Allah vārdu vienības uzturēšana nozīmē arī to, ka Allah vārdi to noteiktajā formā nevar tikt doti Viņa radībai, kā vien liekot tiem priekšā Abd, kas nozīmē ‘vergs’ vai ‘kalps’. Daudzus no Dievišķajiem vārdiem to nenoteiktajās formās, kā piemēram Raūf un Rahīm, ir atļauts lietot kā vīriešu vārdus, jo Allah ir lietojis dažus no tiem to nenoteiktajās formās attiecībā uz Pravieti (lai miers ir pār viņu):

“Patiesi, pie jums ir nācis Pravietis (lai miers ir pār viņu) no jūsu pašu vidus (t.i., kuru jūs labi pazīstiet). … attiecībā uz ticīgajiem (viņš (lai miers ir pār viņu) ir) pilns līdzcietības (Raūf), laipnuma un žēlsirdības (Rahīm).” (Korāns 9:128)

Bet ar-Raūf (Visupilnais Līdzcietības) un ar-Rahīm (Visu-Žēlsirdīgais) var lietot attiecībā uz vīriešiem tikai ja tiem priekšā ir Abd, kā Abdur-Raūf vai Abdur-Rahīm, jo to noteiktajā formā tie ietver perfekcijas līmeni, kas pieder tikai Dievam. Līdzīgi, tādi vārdi kā Abdur-Rasūl (vēstneša vergs), Abdun-Nabī (Pravieša vergs), Abdul-Husein (Huseina vergs) u.tml., kuros cilvēki sevi sauc par kāda cita bez Allah vergiem, arī ir aizliegti. Balstoties uz šo principu, Pravietis (lai miers ir pār viņu) aizliedza musulmaņiem uzrunāt tos, kas atrodas viņu kalpībā, kā Abdī (mans vergs) vai Amatī (mana vergu meitene).34

· Tauhīd al-Ebāda (Allah pielūgsmes vienības uzturēšana)

Neskatoties uz plašajiem pirmo divu Tauhīd kategoriju skaidrojumiem, ar ticēšanu tikai tiem nepietiek, lai izpildītu Islama Tauhīd prasības. Tauhīd ar-Rabūbīja un Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt ir jāpapildina ar Tauhīd al-Ebāda, lai Tauhīd sasniegtu Isama noteikto pilnību. Šo apgalvojumu pamato fakts, ka Pats Allah ir skaidri teicis, ka Pravieša laika Mušrikūn (eldievji) apstiprināja daudzus divu pirmo Tauhīd kategoriju aspektus. Korānā Allah liek Pravietim (lai miers ir pār viņu) teikt pagāniem:

„Saki (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)): ‘Kas jums dod visu no debesīm un zemes? Kam pieder dzirde un redze? Un kurš noškir dzīvo no mirušā un mirušo no dzīvā? Un kurš liek lietām notikt?’ Viņi teiks: ‘Allah.’” (Korāns 10:31)35

„Un ja tu jautāsi viņiem, kurš viņus ir radījis, viņi noteikti atbildēs: ‘Allah.’” (Korāns 43:87)36

„Un ja tu viņiem jautātu: ‘Kurš sūta lejup ūdeni (lietu) no debesīm un līdz ar to dod dzīvību zemei pēc tās nāves?’ viņi noteikti atbildēs: ‘Allah.’” (Korāns 29:63)37

Visi Mekas pagāni zināja, ka Allah ir viņu radītājs, uzturētājs, viņu Kungs un Pavēlnieks, tomēr pēc Dieva teiktā, šīs zināšanas nepadarīja viņus par musulmaņiem. Patiesībā, Allah saka:

„Un lielākā daļa no viņiem netic Allah, kā vien piedēvējot Viņam partnerus [t.i., viņi ir Mušrikūn (elkdievji)].” (Korāns 12:106)38

Mudžāhids39 šo pantu komentē sekojoši: „Viņu ticība Allah, kas atspoguļojas apgalvojumā: ‘Allah mūs radīja, uztur mūs un ņem mūsu dzīves’, neatturēja viņus pielūgt bez Allah arī citus dievus.”40 No iepriekš minētajiem pantiem ir skaidrs, ka Kufār (neticīgie) zināja par Allah augstāko varu un spēku. Patiesībā viņi pat uzticīgi veltīja Viņam dažāda veida pielūgsmes, kā piemēram Hadž, labdarību, dzīvnieku upurēšanu, zvērestus un pat lūgšanas – tad, kad viņi piedzīvoja grūtus laikus un izjuta vajadzības. Viņi pat mēdza apgalvot, ka viņi sekojot Ābrahama reliģijai. Šī apgalvojuma dēļ, Allah atklāja sekojošu pantu:

„Ābrahāms nebija nedz ebrejs, nedz kristietis, bet viņš bija patiess musulmanis Hanifa (Islama monoteisms – nepielūgt nevienu kā vien Allah) un viņš nebija no al-Mušrikūn” (Korāns 3:67)41

Daži no Mekas iedzīvotājiem pat ticēja augšāmcelšanai un sodam; vēl citi ticēja priekšnoteiktajam (Kadr). Pirms Islama laika dzeja sniedz pierādījumus šiem viņu ticējumiem. Piemēŗam, dzejnieks Zuhayr esot teicis: „Tas ir vai nu atlikts, likts grāmatā un noglabāts Soda Dienai vai steidzināts un atriebts.” Antarah esot teicis: „Ak, Ebil, kur gan tu skriesi no nāves, ja mans Kungs debesīs ir to nolēmis?”42

Neskatoties uz to, ka Mekas iedzīvotāji apliecināja Tauhīd un zināja apr Allah, Allah klasificēja viņus kā neticīgos (Kufār) un pagānus (Mušrikūn) tikai tāpēc, ka bez Allah viņi pielūdza arī vēl citus dievus.

Tādējādi, pats svarīgākais Tauhīd aspekts ir Tauhīd al-Ebāda – Allah pielūgsmes vienības uzturēšana. Visām pielūgsmes formām ir jābūt virzītām tikai uz Allah, jo tikai Viņš vienīgais ir pielūgsmes cienīgs, un šīs pielūgsmes rezultātā vienīgi Viņš var dot cilvēkiem labumu. Nav vajadzības arī ne pēc kāda starpnieka starp cilvēku un Dievu. Allah uzsver, cik nozīmīgi ir virzīt pielūgsmi tikai uz Viņu vienīgo, norādot, šis bija galvenais cilvēka radīšanas iemesls un visu praviešu nestās vēsts pamats. Allah saka:

„Un Es (Allah) neradīju džinus un cilvēkus kā vien tam, lai viņi pielūgut Mani (vienīgo).” (Korāns 51:56)43

„Un patiesi, Mēs esam sūtījuši katrai Ummai (kopienai, tautai) vēstnesi (sludinot): ‘Pielūdziet Allah (vienīgo) un izvairieties (vai turieties prom) no Taghūt (visām nepatiesām dievībām, t.i., nepielūdziet Taghūt blakus Allah).’” (Korāns 16:36)44

Pilnībā izprast radīšanas iemeslu ir pāri pār cilvēka dabiskajām spējām. Cilvēks ir galīga radīta būtne un nevar cerēt pilnībā izprast bezgalīgā Radītāja darbības. Dievs ir padarījis Sevis pielūgšanu par cilvēka dabas daļu, un Viņš sūtīja praviešus un dievišķās atklāsmes grāmatas, lai skadrotu to radīšanas iemeslu aspektu, kas ir cilvēka prātam aptverams. Kā jau iepriekš minēts, šis iemesls ir: Dieva pielūgsme (Ebāda), un galvenā praviešu nestā vēsts bija pielūgt vienīgi Dievu – Tauhīd al-Ebāda. No tā izriet, ka lielākais no grēkiem ir Širk – pielūgt citus Allah vietā vai blakus Allah. Sūrā Fātiha, kura katram musulmanim ir jārecitē lūgšanās vismaz septiņpadsmit reize dienā, ceturtais pants skan sekojoši: „Vienīgi Tevi mēs pielūdzam un vienīgi pie Tevis mēs meklējam palīdzību.” Skaidrs apgalvojums, ka visām pielūgsmes formām ir jābūt vērstām uz to Vienu, kurš var atbildēt – Allah. Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) apstiprināja pielūgsmes vienības koncepciju, sakot: „Ja pēc kā lūdzat lūgšanā, tad lūdziet tikai no Allah, un ja jūs meklējat palīdzību, tad meklējat to tikai pie Allah.”45 Tas, ka starpnieki nav vajadzīgi, ir uzsvērts daudzos Korāna pantos, kuri runā par Allah tuvību cilvēkam. Piemēram:

„Un kad mani kalpi jautā tev (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)) par Mani, tad (atbildi viņiem) Es patiesi esmu viņiem (viņiem ar Savām Zināšanām). Es atbildu uz lūdzēja lūgšanām, kad viņš sauc uz Mani (bez jebkāda starpnieka). Tāpēc ļauj viņiem Mani klausīt un Man ticēt, lai viņi būtu pareizi vadīti.” (Korāns 2:186)46

„Un patiesi Mēs esam radījuši cilvēku, un Mēs zinām, ko viņa paša dvēsele viņam čukst. Un Mēs esam viņam tuvāk (ar Mūsu Zināšanām), nekā viņa jūga vēna.” (Korāns 50:16)47

No Tauhīd al-Ebāda apstiprināšanas izriet visu citu starpnieku formu vai Allah partneru noliegšana. Ja kāds lūdz mirušos iespaidot dzīvo dzīves vai mirušo dvēseles, viņi ir piedēvējuši Allah partnerus, jo pielūgsme tiek dalīta starp Allah un Viņa radību. Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) ir skaidri norādījis: „Lūgšana (Duā) ir pielūgsme.” Allah, Visu-Dženais un Visu-Lieliskais, ir teicis:

„[Ibrahim (Ābraham)] saki: ‘Tad jūs pielūdzat blakus Allah lietas, kuras nevar nedz jums palīdzēt, nedz arī nodarīt ļaunu.” (Korāns 21:66)49

„Patiesi, tie, uz kuriem jūs saucat blakus Allah, ir tādi paši vergi kā jūs.” (Korāns 7:194)50

Ja kāds lūdz Pravieti (lai miers ir pār viņu), tā sauktos svētos, Džinus vai eņgeļus pēc palīdzības vai lūdz viņiem aizlūgt Allah par sevi, tad tas arī ir Širk. ‘Ghaus-i-Azam’ (al-Ghawth al-A’dHam) koncepcija, ko daži piedēvē Abdul-Qaadir al-Jeelaanee,51 arī ir Širk izpausme šajā Tauhīd formā. Šis tituls nozīmē – lielākais patvēruma avots; tas, kurš ir visspējīgākais paglābt kādu no briesmām. Šāds apzīmējums pieder vienīgi Allah. Kad notiek nelaime, daži cilvēki izmantojot šo titulu griežas pie Abdul-Qaadir un meklē viņa palīdzību un aizsardzību, lai gan Allah ir teicis:

„Un ja Allah aizskar tevi ar ļaunu, neviens to nevar atcelt, kā vien Viņš.” (Korāns 6:17)52

Korānā ir teikts, ka tad, kad Mekas iedzīvotājiem tika jautāts par lūgšanām, ko viņi raida uz saviem elkiem, viņi atbildēja:

„Mēs lūdzam viņus tikai tāpēc, lai viņi varētu mūs vest tuvāk pie Allah.” (Korāns 39:3)53

Elki tika lietoti tikai kā starpnieki, tomēr Allah šo darbību dēļ sauca viņus par pagāniem. Tiem no musulmaņu vidus, kuri pastāv uz to, ka var griezties ar lūgšanām pie citiem kā vien Allah, būtu jāaizdomājas par šo faktu.

Saula no Tarsas (vēlāk saukts par Pāvilu) mācību iespaidā, kristieši dievišķoja pravieti Jēzu un virzīja savas lūgšanas pie viņa un viņa mātes. Katoļiem no kristiešu vidus ir svētie katrai dzīves situācijai, pie kuriem viņi griežas ar lūgšanām, ticot, ka šie svētie var nepastarpināti iespaidot šīs pasaules notikumus. Katoļi arī lieto savus priesterus kā starpniekus starp sevi un Allah, kļūdaini ticot, ka priesteri ir tuvāk Allah sava celibāta un dievbijības dēļ, un tāpēc Allah uzklausa viņu lūgšanas. Lielākā daļa Šītu sektu ir atvēlējušas īpašas nedēļas dienas un dienas stundas lūgšanām uz Alī, Fātimu, Hasanu un Huseinu54 – tieši savu kļūdaino uzskatu dēļ par starpnieku lomu.

Saskaņā ar Islama mācībām, pielūgsme (Ebāda) ietver sevī vairāk kā tikai gavēni, Zakā maksāšanu, Hadžu un dzīvnieku upurus. Tā ietver sevī tādas emocijas kā mīlestību, uzticēšanos un bijību, kurām visām ir sava gradācija, kam jābūt vērstai tikai uz Dievu. Allah ir runājis par šīm emocijām un brīdinājis par to pārmērību:

„Un cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus blakus Allah kā (Allah) sācenšus. Viņi tos mīl tāpat, kā viņi mīl Allah. Bet tie, kas tic, mīl Allah (vairāk kā jebko citu).” (Korāns 2:165)55

„Vai jūs necīnīsieties pret tautu, kas ir lauzusi savus zvērestus (Mekas pagāni) un gatavojās izsūtīt Vēstnesi, kamēr viņi uzbruka jums pirmie? Vai jūs baidāties no viņiem? Allah ir vairāk tiesību būt bijātam, ja jūs esiet patiesi ticīgie.” (Korāns 9:13)56

„… uzticieties Allah, ja jūs esiet patiesi ticīgie.” (Korāns 5:23)57

Tā kā termins Ebāda nozīmē pilnīgu paklausību un Allah tiek uzskatīts par vienīgo patieso Likumdevēju, tādu sekulāru sistēmu ieviešana, kuras nebalstās uz dievišķo likumu (Šarīa), ir darbība, kas liecina par neticību dievišķajam likumam un ticību šādas sistēmas pareizumam. Šāda pārliecība liecina par citu pielūgšanu blakus Allah (Širk). Allah Korānā saka:

Un tie, kas nelemj saskaņā ar to, ko Allah ir atklājis, tādi ir Kāfirūn (t.i., neticīgie – mazākā gradācijā, jo viņi nedarbojas saskaņā ar Allah Likumiem).” (Korāns 5:44)58

Reiz Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieks Adī ibn Hātim, kurš bija pārnācis no kristietības, dzirdēja Pravieti (lai miers ir pār viņu) recitējam Korāna pantu: „Viņi (ebreji un kristieši) ņēma savus rabīnus un mūkus par saviem kungiem blakus Allah…”59 un teica: „Patiesi, mēs nepielūdzam viņus.” Pravietis (lai miers ir pār viņu) pagriezās pret viņu un teica: „Vai viņi nepadarīja par aizliegtu (Harām) to, ko Allah bija darījis par atļautu (Halāl),60 un jūs visi to padarījāt par Harām, un vai viņi nepadarīja Halāl to, ko Allah bija padarījis par Harām,61 un jūs visi to padarījāt par Halāl?” Viņš atbildēja: „Mēs tiešām to darījām.” Tad Pravietis (lai miers ir pār viņu) teica: „Tas ir tas, kā jūs pielūdzāt viņus.”62

Tādējādi, svarīga Tauhīd al-Ebāda daļa ir realizēt dzīvē Šarīa, īpaši tajās zemēs, kurās musulmaņi ir vairākumā. Dievišķais likums ir jāievieš no jauna daudzās tā sauktajās musulmaņu valstīs, kurās valdība tagad rīkojas saskaņā ar importētām kapitālisma vai komunisma konstitūcijām, un Islama likums ir vai nu pilnībā izzudis vai arī reducēts uz dažām mazāk svarīgām jomām. Līdzīgi, musulmaņu valstis, kurās Islama likums ir tikai uz papīra, bet darbojas sekulārie likumi, arī ir jāatgriež pie Šarīa visās dzīves jomās. Ja musulmaņu valstīs Šarīa vietā tiek pieņemta Islamam neatbilstoša pārvaldes sistēma, tas ir pielīdzināms Širk un Kurf izpausmēm. Tiem, kam ir vara to mainīt, ir tas jāmaina, un tiem, kuriem nav iespējas to darīt, ir jāiestājas pret Kufr valdību un jāaicina uz Šarīa ieviešanu.

Piezīmes

1 J.M. Cowan, The Hans Wehr Dictionary of Modern Written Arabic, (Spoken Language Services Inc., New York, 3rd. ed., 1976), p.1055.
2 Vārds Tauhīd kā tāds neparādās nedz Korānā, nedz Pravieša (lai miers ir pār viņu) teiktajā (Hadīsos). Tomēr kad 9. gadā pēc Hidžras Pravietis (lai miers ir pār viņu) sūtīja Muād ibn Džabal kļūt par Jemenas valdnieku, viņš viņam teica: “Tu iesi pie kristiešiem un ebrejiem (ahl al-Kitāb), tāpēc visupirms tev ir jāaicina viņi atzīt Allah vienību (Juahidū Allah – Yuwahhidoo Allah).” (Atstāstījis Ibn Abbās un savākts al-Bukhāri (Muhammad Muhsin Khan, Sahih Al-Bukhari, (Arabic-English), (Riyadh: Maktabah ar-Riyaad al-Hadeethah, 1981), vol.9, pp. 348-9, no.469) un Muslim (Abdul Hamid Siddiq, Sahih Muslim (English Trans.), (Lahore: Sh. Muhammad Ashraf Publishers, 1987), vol.1, pp.14-5, no.27). Šajā Hadīsā Pravietis (lai miers ir pār viņu) lietoja darbības vārdu tagadnes formā, kurš ir atvasināts no lietvārda-darbības vārda Tauhīd.
3 Ibn Abil-‘Ezz al-Hanafee, Sharh al-‘Aqeedah at-Tahaaweeyah, p.78.
4 Ibn Hajar, Tahdheeb at-Tahdheeb, (Hydrabad, 1325-7) vol. 10, p.225.
5 ‘Abdul-Qaahir ibn Taahir aI-Baghdaadee, Al-Farq bain al-Firaq, (Beirut: Daar al-Ma’rifah), pp.19-20.
6 Muhammad ibn ‘Abdul-Kareem ash-Shahrastaanee, Al-Milal wan-Nihal, (Beirut: Daar al-Ma’rifah, 2nd ed., 1975), vol.1, p.30.
7 Ahmad ibn Hanbal, Ar-Radd ‘alaa al-Jahmeeyah, (Riyadh: Daar al-Liwaa, 1st ed., 1977), pp.41-43.
8 Muhammad ibn ‘Abdul-Kareem ash-Sharastaanee, Al-Milal wan-Nihal, vol.1, p.46.
9 Sūra az-Zumar 39:62.
10 Sūra as-Saafaat 37:96.
11 Sūra al-Anfaal 8:17. Tas bija attiecībā uz brīnumainu atgadījumu, kas notika, kad Pravietis (lai miers ir pār viņu) savāca rokā nedaudz putekļu un meta to uz ienaidniekiem (Badr kaujas sākumā). Allah izdarīja tā, ka putekļi sasniedza ienaidnieku sejas, neskatoties uz lielo attālumu kādā viņi atradās.
12 Sūra at-Taghaabun 64:11.
13 Atstāstījis Ibn ‘Abbaas un apkopojis at-Tirmidhee. Skatīt Ezzeddin Ibrahim and Denys Johnson – Davies, An-Nawawi’s Forty Hadith, (English Trans.), (Damascus, Syria: The Holy Koran Publishing House, 1976), p.68, no.19.
14 Sūra at-Taghanbun 64:14.
15 Sūra al-Baqarah 2:155.
16 Sūra al-Baqarah, 2:216.
17 Amulets, kuru nēsā veiksmei un ļaunā atvairīšanai.
18 Apkopojis Ahmad.
19 Atstāstījis ‘Aaeshah un apkopojuši al-Bukhaaree (Sahih Al-Bukhari, (Arabic – English) vol.3, p.535, no.861), Muslim (Sahih Muslim, (English Trans.) vol.3, i,. 931, no.4266 and no.4267) un Abu Daawood (Ahmad Hasan, Sunan Abu Dawud (English Trans.), (Lahore: Sh. Muhammad Ashraf Publishers, 1st. ed., 1984), vol.3, p.1294).
20 Atstāstījusi ‘Aa’eshah un apkopojuši al-Bukhaaree (Sahih Al-Bukhari, (Arabic-English), vol.6, p.495, no.535) un Muslim (Sahih Muslim, (English Trans.), vol.3, p.1195, no.5439 and 5440).
21 Sūra al-Fat-h 48:6.
22 Sūra ash-Shooraa 42:11.
23 Pirmā Mozus grāmata 2:2 – „Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis.” – “And on the seventh day God finished his work which he had done, and he rested on the seventh day from all his work which he had done.” (Holy Bible, Revised Standard Version (Nelson, 1951), p.2).
24 Allah Korānā saka tieši pretējo: „Viņu nepārņem nedz nogurums, nedz miegs” (Sūra al-Baqarah 2:255).
25 Otrā Mozus grāmata 32:14 – „Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kuru Viņš bija savai tautai piedraudējis.” – “And the Lord repented of the evil which he thought to do to his people.” (Holy Bible, Revised Standard Version),
26 Allah skaidri norāda sekojošā pantā: „Un viņi jautā tev (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)) par Rūh (Garu); Saki: ‘Rūh (Gars) ir viena no lietām, zināšanas par kuru ir tikai pie mana Kunga.’” (Sūra al-Israa 17:85).
27 Sūra ash-Shooraa 42-11.
28 Vēstule ebrejiem 7:1-3, (Holy Bible, Revised Standard Version).
29 Vēstule ebrejiem 5:5-6, (Holy Bible, Revised Standard Version).
30 Muhammad Rida al-Muzaffar saka savā grāmatā Faith of Shi’a Islam, (U.S.A.: Muhammadi Trust of Great Britain and Northern Ireland, 2nd ed. 1983): „ Mēs ticam, ka tāpat kā pravietim, Imāmam ir jābūt nekļūdīgam, kas nozīmē, ka viņš nav spējīgs pieļaut kļūdas vai rīkoties nepareizi, nedz iekšēji, nedz ārēji, no savas dzimšanas līdz nāvei, nedz ar nodomu, nedz netīšām, tāpēc ka Imāmi ir Islama saglabātāji un tas atrodas viņu aizsardzībā.” (p.32). Skatīt arī Sayed Saeed Akhtar Rizvi Islam, (Teheran: A Group of Muslim Brothers, 1973), p.35.
31 AI-Muzaffar tālāk apgalvo: “Mēs apgalvojam, ka Imāmu spējas saņemt iedvesmu ir sasniegušas augstāko izcilības līmeni, un mēs sakām, ka tā ir Dievišķi-dota spēja. Tas nozīmē, ka Imāms ir spējīgs izprast informāciju par jebko, jebkur un jebkurā laikā, un viņš saprot ar šīs Dievišķi-dotās spējas palīdzību uzreiz, neizmantojot metodologisko spriešanu vai skolotāja vadību.”
32 Al-Khomeini saka: „Patiesi, Imāmam ir cieņpilns stāvoklis, dižena pakāpe, radošs kalifāts un suverinitāte un meistarība pār visiem radības atomiem.” (Aayatullah Musavi al-Khomeini, al-Hukoomah al-Islaameeyah, (Beirut: at-Talee’ah Press; Arabic ed., 1979), p.52).
33 Sūra at-Tawbah 9:128.
34 (Sunan Abu Dawud, (English Trans.), vol.3, pp. 1385-86, no.4957).
35 Sūra Yoonus 10:31.
36 Sūra az-Zukhruf 43:87.
37 Sūra al-‘Ankaboot 29:63.
38 Sūra Yoosuf 12:106.
39 Mujaahid ibn Jubayr al-Makkee (642-722) bija Ibn ‘Abbaas’ visizcilākais skolnieks. Viņa Korāna Tafīr (komentāra) atstāstus ir apkopojis ‘Abdur-Rahmaan at-Taahir un tie ir publicēti divās daļās ar virsrakstu Tafseer Mujaahid, (Islamabad: Majma’ al-Buhooth).
40 Apkopojis Ibn Jareer at-Tabaree.
41 Sūra Aal’Imraan 3:67.
42 Citēts Sulaymaan ibn ‘Abdul-Wahhaab’s Tayseer al-‘Azeez al-Hameed, (Beirut: al-Maktab al-Islaamee, 2nd., 1970), p.34.
43 Sūra adh-Dhaariyiat 51:56.
44 Sūra an-Nahl 16:36.
45 Atstāstījis Ibn ‘Abbaas un apkopojis at-Tirmidhee. Skatīt An-Nawawi’s Forty Hadith, (English Trans.), p.68.
46 Sūra al-Baqarah 2:186.
47 Sūra Qaaf 50:16.
48 Sunan Abu Dawud, vol.1, p.387, no.1474.
49 Sūra al-Anbiyaa 21:66.
50 Sūra al-A’raaf, 7:194.
51 Abdul-Qaadir (1077-1166) bija Hanbalītu Likumu skolas un Ribāt (klostera) direktors Bagdādē. Viņa sprediķi (apkopoti al-Fat-h ar-Rabbaane, Cairo 1302) bija stikti ortodoksāli ar dažiem mistiskiem Korāna skaidrojumiem. Ibn ‘Arabee (dzimis 1165. m.ē.) paziņoja, ka viņš esot sava laika Qutb un apgalvoja, ka viņš atrodas uz augstākas pakāpes nekā pārējās būtnes, izņemot Dievu. ‘Alee ibn Yousuf ash-Shattanawfee (miris 1314. m.ē.) uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu Bahjat al-Asraar (Kaira, 1304), kurā viņš piedēvēja ‘Abdul-Qaadir daudz brīnumu. Qaadireeyah Sufi orderis ir nosaukts viņa vārdā un viņu garīgās darbības un noteikumi balstās uz viņa mācībām. (Shorter Encyclopedia of Islam, pp.5-7 and 202-205).
52 Sūra al-An’aam 6:17.
53 Sūra az-Zumar 39:3.
54 Fātima bija Pravieša Muhammeda jaunākā meita, kura apprecējās ar Pravieša brālēnu Alī ibn Abī Tālib, un Hasans un Huseins bija viņu dēli.
55 Sūra al-Baqarah 2:165.
56 Sūra at-Tawbah 9:13.
57 Sūra al-Maa’idah 5:23.
58 Sūra al-Maa’idah 5:44.
59 Sūra at-Tawbah 9:31.
60 Kristiešu garīdzniecība padarīja par Harām vairāk kā vienas sievas apņemšanu un laulības ar pirmās pakāpes brālēniem un māsīcām. Romas katoļi aizliedza priesteriem precēties un aizliedza laulības šķiršanu.
61 Kristīgā baznīca padarīja par Halāl asinis, alkoholu un cūkas gaļas ēšanu. Daži no viņiem atļauj arī gleznas un statujas, kurās Dievs ir attēlots kā cilvēks.
62 Apkopojis at-Tirmidhee.