Laila Brence | Karači, Pakistānā
Pirmdiena, 7. februāris (2011)

Svētdienas rītā ar bērniem bijām tirdziņā, kur ilgi viņus nevarēju dabūt nost no būrīša ar mākslīgi koši sakrāsotiem cālīšiem. Kad no cālīšiem tikām prom, iestrēgām pie baltu trusīšu krātiņa, kurus, „man noteikti bija jānopērk!” Protams, ka nenopirku. Un nav jau arī vajadzības, jo mūsmājās nekad netrūkst izklaižu ar dažāda izmēra un sugu vietējām radībām.

Gluži kā Latvijas pilsētās, arī Karači ir daudz baložu. Ir arī kovārņi, vārnas, papagaiļi un pat vanagi, kuriem patīk sēdēt palmu augstākajos zaros. Pa ziemu uz Karači atlaižas daudz gājputnu no Krievijas – agros rītos dzirdam neskaitāmu putnu treļļus. Kaimiņi, savukārt, savās mājās tur vairākus pāvus, kurus šad tad redzam lepni pastaigājamies pa māju norobežojošo sienu.

Baloži mūsmājās mitinās uz nedaudz izvirzītās ārsienas starp pirmo un otro stāvu, kur vij ligzdas ap tur esošajiem gaisa kondicionieriem. Reizēm liekas, ka olu dēšanas sezona ilgst teju vai visu gadu, jo „baložu abortus”, kā tos smejoties saucam, jeb no ligzdām izgrūstas sašķīdušas olas manām mājas aizmugurē ļoti bieži. Reiz viena baložmāte iedēja četras olas uz zemes esošā kastē – bērniem tā bija lieliska iespēja izsekot, kā viņa tās perē un kā izšķiļas mazie balodēni.

Nesen, karinot uz šņores žāvēties veļu mājas aizmugurē, pamanīju uz durvju stenderes kaut ko aizdomīgu. Pieejot tuvāk, atklāju, ka tas ir milzu sienāzis – kādus 8-10 cm garš! Tūlīt saucu bērnus skatīties, kamēr vēl nav aizbēdzis. Nospriedām, ka laikam ir sienāžu dzimtas vectēvs vai vecmamma, jo kustējās pavisam lēni. Droši vien tas bija viens no tiem milzu siseņiem, kas reizēm, baros klejojot, izpaužas kā siseņu sērga, noēdot ceļā visu, kas pagadās.

Vēl mūsmājās reizēm manām triju šķiru grauzējus: žurkas un pāris šķirņu pelītes. Žurkas, kas ceļo pa māju notekūdeņu ejām, ir ļoti nekaunīgas – lai tiktu pie ēdamā, nekautrējas grauzt caurumus koka durvīs un pat rakt ejas zem durvju stenderēm. Vienugad žurkas bija tik nešpetnas, ka sāka nākt mājā iekšā pat pa mūsu zemo tualešu podu ejām! Reiz pat veļas mašīnai vannas istabā strādājot viena pabāza galvu laukā no poda, paskatījās man acīs un tūlīt ienira atpakaļ!

Virtuves zonu ir iecienījušas dažāda izmēra skudriņas, kuras aktīvi uzdarbojas gan tikai siltākajos mēnešos. Ir vienmēr jāuzmanās, lai nekur nepaliktu ēdiena kripatiņas un lai cukura, ievārījumu un medus trauki būtu cieši noslēgti. Turpat virtuvē pa reizei manu arī prusakus – gan tādus kā Latvijā, gan arī vietējos milzeņus, kas ir 5 cm lieli. Kad pirmo reizi šos vietējos milžus ieraudzīju, tīri vai nobijos, jo nezināju, ko ar tiem iesākt. Kā tik lielus var vispār nosist? Radi par mani uzjautrinājās, kad virtuvē prusakus lūdzos, lai iet prom, jo neuzdrošinājos tiem pieskarties. Nu jau esmu iemācījusies tikt ar šiem galā un vienkārši neļauju šai sērgai mūsu virtuvē iemesties.

Durvju stenderes un logu rāmji ir termītu mājvietas. Viņu celtnes vērojam, kad mazgājam logus, vai kad pārkrāsojam stenderes, jo tad tās pēkšķi zem mūsu pirkstiem sabrūk. Reizēm termīti sabūvē veselus dzīvojamos masīvus, bet reizēm uzdarbojas ļoti viltīgi, izēdot caurumus durvju stenderēs zem krāsas kārtas tik slēpti, ka tikai vēlāk tos atklājam.

Vēl mūsmājas apciemo nekaitīgas ķirzaciņas, kas gan vietējiem ļoti nepatīk. Paradumi ķirzakām reizēm ir dīvaini – tās nesmādē sēdēt pat uz ieslēgtām spuldzēm! Reiz vienu šādu ķirzaku ar bērniem apbrīnojām kā rentgenattēlā, jo spuldzes gaisma spīdēja cauri tās mīkstajām ķermeņa daļām. Citreiz man gadījās nejauši uz kaut kā paslīdēt. Sāku gandrīz uz bērniem dusmoties, ka atkal izlējuši uz grīdas ūdeni. Bet tad pamanīju, ka tas nav vis ūdens, bet gan nu jau beigta ķirzaka!

Tā nu mēs jautri sadzīvojam ar visu mūsu krietno mošķu saimi. Nav jau tik traki, kā lasot var izlikties, jo minētie „mājdzīvnieki” apciemo mūs tikai laiku pa laikam.