Tu jau esi lasījis daudz interesantu stāstu par Mūsu. Šoreiz mēs tev pastāstīsim stāstu par Mūsu un Hidru, kurš bija pazīstams kā ļoti gudrs vīrs.

Kad Mūsā izdzirdēja par Hidra gudrību, viņš, kopā ar saviem sabiedrotajiem, devās šī vīra meklējumos, nolemjot neapstāties, līdz atradīs viņu. Kad viņi sasniedza vietu, kur satikās divas straumes, Mūsu pārņēma nogurums – viņš atgūlās uz akmens un aizmiga. Tad pēkšņi zivs, kuru viņa ceļabiedri bija nolēmuši ēst pusdienās, atdzīvojās, ieleca ūdenī un aizpeldēja, atstājot aiz sevis sudrabotu līniju. Mūsās ceļabiedri to redzēja, bet aizmirsa izstāstīt Mūsām par notikušo. Tā viņi turpināja ceļojumu, līdz Mūsā bija izsalcis un jautāja pēc zivs.

Tikai tad ceļabiedri pastāstīja Mūsām par notikušo. Mūsā uzreiz saprata, ka tā bija zīme, kas viņu novedīs pie Hidra. Tāpēc viņš devās atpakaļ pie akmens, uz kura bija gulējis, un atrada uz tā sēžam godbijīgu vīru – tas bija Hidrs.

Mūsa sasveicinājās ar Hidru un teica, ka viņš ir atnācis no Hidra uzzināt to, ko Dievs būtu gribējis, lai viņš uzzinātu.

Hidrs teica: “Dievs man ir devis zināšanas par dažām no Savām gudrībām, kuras tu nezini. Tev tās varētu likties dīvainas, tāpēc tev varbūt būs grūti apturēt sevi uzdot man jautājumus.”

Kad Mūsā apsolīja būt pacietīgs, Hidrs atļāva viņam palikt kopā ar viņu lai mācītos, ar norunu, ka viņš tikai skatīsies un neuzdos jautājumus.

Mūsā turpināja ceļojumu kopā ar Hidru. Drīz viņi nonāca pie upes, un Hidrs nolīga laivu, lai tiktu tai pāri. Cilvēki laivā pazina Hidru un neņēma no viņa naudu par pāri pārvešanu.

Dīvainā kārtā, kamēr viņi brauca pāri upei, Hidrs izplēsa laivā caurumu, salaužot vienu laivas dēli. Mūsu tas aizkaitināja un viņš teica Hidram: “Vai tā tu atmaksā par viņu labsirdību? Kāpēc tu to izdarīji?”

“Vai es tev neteicu neuzdot jautājumus?” Hidrs atbildēja.

Tieši tobrīd atlaidās putns, nosēdās uz laivas malas un padzērās lāsi ūdens. Norādot uz putnu, Hidrs teica: “Mūsu zināšans ir kā tā lāse, salīdzinājumā ar Dieva zināšanām, kuras ir kā okeāns.”

Mūsa saprata savu kļūdu, atcerējās par savu aspolījumu un atvainojās. “Nākamreiz es būšu uzmanīgāks,” viņš teica.

Kad viņi sasniedza pilsētu upes otrā krastā un gāja tai cauri, viņi ieraudzīja bērnu. Bez jebkāda acīmredzama iemesla, Hidrs šo bērnu nogalināja.

Mūsā to vairs nespēja panest. Viņš aizmirsa par savu apsolījumu un dusmīgi prasīja: “Kāpēc tu nogalināji to nevainīgo bērnu?”

Hidrs neko neatbildēja. Viņš tikai vēlreiz atgādināja Mūsām par viņa apsolījumu un teica: “Ja tu vēlreiz lauzīsi savu solījumu, es aiziešu.”

Mūsā atvainojās un apsolīja vairs neuzdot jautājumus.

Drīz vien viņi sasniedza vēl vienu pilsētu, kuras iedzīvotāji bija ļoti neviesmielīgi – viņi nedeva abiem ceļotājiem nedz ēdienu, nedz pajumti. Šeit Hidrs nonāca pie sienas, kura bija tuvu sabrukšanai. Viņš to salaboja, neprasīdams par to nekādu atalgojumu.

Mūsā nespēja saprast šo labdarību, jo pilsētas iedzīvotāji bija izturējušies ļoti neviesmielīgi. Viņš nespēja noturēties, nepajautājot: “Kāpēc tu to izdarīji, ja cilvēki bija pret mums tik ļauni? Vismaz tu varēji par to paņemt samaksu, lai mums būtu ar ko nopirkt pārtiku.”

“Diemžēl,” teica Hidrs, “tu nespēj būt pacietīgs. Mums ir laiks šķirties. Bet est tev pastāstīšu, kāpēc es rīkojos tieši tā.”

“Tā laiva, kurā es iztaisīju caurumu, pieder ļoti nabadzīgiem ļaudīm, kuri ar to nopelna iztiku. Karalis, kurš dzīvo upes krastā, ir ļoti cietsirdīgs un ar varu atņem visas labā stāvoklī esošās laivas. Viņš būtu atņēmis arī šo – tāpēc es tajā iztaisīju caurumu.”

“Bet kāpēc tu nogalināji bērnu?” Mūsā jautāja.

“Es bērnu nogalināju, jo viņa vecāki ir ļoti dievbijīgi un vienkārši ļaudis,” Hidrs teica. “Pieaugot viņš kļūtu ļoti ļauns un padarītu vecāku dzīvi nelaimīgu. Viņi skums dēļ viņa nāves, tomēr šīs sāpes būs daudz mazākas par tām, kas viņiem būtu jāpiedzīvo, ja viņš uzaugtu par grēcinieku. Dievs viņiem drīz dos vēl vienu dēlu, kas būs viņu acu raugs vecumdienās.”

“Un kā ar pēdējo atgadījumu? Kāpēc tu salaboji to sienu, lai gan ļaudis bija izturējušies pret mums ļauni?” jautāja Mūsā.

“Es to izdarīju, jo zem šīs sienas atrodas bagātības, kas pieder diviem bērniem sērdieņiem,” teica Hidrs. “Viņu tēvs bija ļoti godbijīgs vīrs, un tas bija Dieva prāts, ka šie bērni atrod apslēptos dārgumus, kad viņi pieaug.”

Atklājot šo visu Mūsām, Hidrs piebilda: “Atceries, es neko nedarīju pats no sava prāta. Tas viss bija Dieva griba.”

Tad Hidrs aizgāja, atstājot Mūsū pārsteigtu un pārdomās par to, cik maz mēs, cilvēki, zinām par Dieva gudrībām. Patiesi, itin visam ir iemesls, un tikai Dievs zina to itin visu.