Islāms ir noteicis universālas pamattiesības cilvēcei, kas ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos. Šo tiesību realizēšanai, islāms sniedz ne tikai legālas garantijas, bet arī ļoti efektīvu morālo sistēmu. Tādējādi, islāmā jebkas, kas veicina indivīda vai sabiedrības labklājību, ir morāli labs, un jebkas, kas kaitē, ir morāli slikts. Islāms tik ļoti akcentē Dieva un līdzcilvēku mīlestību, ka tas brīdina attiecībā uz ieslīgšanu formālismā. Kurānā mēs lasām:

Labestīgums nav tajā, vēršat savas sejas pret austrumiem vai rietumiem, bet labestīgums ir to [cilvēku ticībā], kuri noticējuši Allāham, Pēdējai dienai, eņģeļiem, Rakstiem un praviešiem, kuri [savu] mantu, pašiem to mīlot, devuši radiniekiem, bāreņiem, nabagiem, ceļa vīram, lūdzējiem un nebrīvu kalpu [atbrīvošanai]; kuri pildīja [rituālo] lūgšanu, deva attīrīšanas nodokli un pildīja līgumus, reiz tos noslēguši, un [it īpaši to cilvēku ticībā, kuri ir] pacietīgi sūrās dienās un lielās bēdās, un arī kaujas laikā. Tādi ir tie, kuri ir bijuši patiesi, un tieši viņi ir tie dievbijīgie! (Kurāns 2:177)

Šie panti skaisti ataino taisna un dievbijīga cilvēka būtību – viņam ir jāievēro noteikumi, bet tajā pašā laikā jāpatur prātā mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem.

Mums ir doti četri noteikumi:

(1) mūsu ticībai ir jābūt patiesai,

(2) mums ir jābūt gataviem to realizēt labdarībā pret līdzcilvēkiem,

(3) mums ir jābūt labiem sabiedrības locekļiem, kuri atbalsta islāmisku mērķu kustības un organizācijas, un

(4) mūsu pašu dvēselēm ir jābūt stiprām un nelokāmām jebkuros apstākļos.

Šis ir tas standarts, pēc kura konkrēta uzvedība tiek vērtēta un klasificēta kā laba vai slikta. Šis vērtēšanas standarts ir kā kodols, ap kuru jāvijas visam morālo uzvedību kopumam. Pirms jebkādu morālo likumu uzstādīšanas, islāms tiecas katra cilvēka sirdī cieši iesakņot pārliecību par to, ka viņa atskaites punkts ir Dievs, Kurš viņu redz vienmēr un visur. Ir iespējams paslēpties no visas pasaules, bet ne no Viņa. Var krāpt un maldināt visus, bet ne Dievu. Ir iespējams izsprukt no jebkura cita tvēriena, bet ne no Dieva.

Tādējādi, uzstādot Dieva labpatikas iegūšanu par cilvēka dzīves mērķi, islāms sniedz augstāko iespējamo morāles standartu, kas paver bezgalīgas iespējas cilvēces morālajai evolūcijai. Definējot Dievišķo atklāsmi kā primāro zināšanu avotu, islāms padara morāles standartus stabilus un paliekošus, atstājot saprātīgu nišu jaunievedumiem un adaptācijām, bet ne perversitātei, pārliekām variācijām, relatīvismam vai morāles nepastāvībai un nenoturīgumam. Islāms padara mīlestību uz Dievu un bijību Viņa priekšā par spēku, kas mudina cilvēku paklausīt morāles likumiem bez jebkāda ārēja spiediena. Ticot Dievam un Soda Dienai, cilvēks nopietni, patiesi un no visas sirds un dvēseles pieņem morālas uzvedības likumus.

Islāms noliedz nepatiesu oriģinalitāti un jaunievedumus – islāms nedz nes jaunus tikumus, nedz arī mēģina noniecināt labi pazīstamu morāles normu svarīgumu. Islāms nepiedēvē pārlieku svarīgumu kādām morāles normām, nedz arī atstāj citas nepamatoti novārtā. Tas apkopo visus plaši pazīstamos tikumus un, balstoties uz līdzsvara un proporciju izjūtu, nozīmē katram no tiem piemērotu vietu un funkciju vispārējā dzīves shēmā. Islāms paplašina cilvēka individuālās un kolektīvās dzīves apjomu – mājas saistības, uzvedību sabiedrībā un aktivitātes politikas, ekonomikas, likumdošanas, izglītības un sociālajās jomās. Tas aptver cilvēka dzīvi no mājas līdz sabiedrībai, no ēdamistabas līdz kara laukam un pamiera noslēgšanai; burtiski, no šūpuļa līdz kapam. Morāles principi tiek universāli un vispārēji pielietoti visās dzīves sfērās. Islāms dod morāles rokās vadības grožus un pārliecinās, lai sadzīvi regulētu nevis savtīgas vēlmes un nožēlojamas intereses, bet gan morāles normas.

Islāms nosaka cilvēkam tādu dzīves sistēmu, kura balstās uz visu, kas labs, un kurā nav ļaunā. Tas aicina cilvēkus ne tikai praktizēt morālu uzvedību, bet arī nostiprināt tikumus un atbrīvoties no netikumiem, veicināt labo un izskaust slikto. Islāms vēlas, lai valdītu sirdsapziņas spriedums un lai tikumība netiktu noniecināta kā zemāka par ļauno. Tie, kas atsaucas uz šo aicinājumu būt padevīgiem Dievam, pulcējas vienkopus un saņem vārdu ‘muslims/-a.’ Vienīgais mērķis, kas vada šīs vienotās kopienas (Umma – arābu val.) veidošanos, ir tāds, ka tā organizēti cenšas nostiprināt un realizēt labo un apslāpēt un izskaust ļauno.

Turpinājumā sekos īss apskats par Islāma morāles mācības pamatiem – muslima personisko morālo uzvedību un viņa sociālajiem pienākumiem.

• Dievbijība

Šo īpašību Kurāns min kā augstāko: „Patiesi, no jums tas godājamākais Allāha priekšā ir tas dievbijīgākais.” (Kurāns 49:13)

Kurāns atkārtoti akcentē tādas morālās vērtības kā pazemību, pieticību, kaislību un vēlmju kontrolēšanu, patiesīgumu, godīgumu, pacietību, nelokāmību un doto solījumu pildīšanu. Kurānā mēs lasām: „Un Allāhs mīl pacietīgos.” (Kurāns 3:146)

Un steidzieties [ceļā] uz piedošanu no Jūsu Kunga un Paradīzi, kuras platums [kā] debesis un zeme un kura sagatavota dievbijīgajiem, tiem, kuri tērē priekā un bēdās, savalda dusmas un piedod cilvēkiem, – un Allāhs mīl tos, kuri dara labu. (Kurāns 3:133-134)

„Ak, mans dēliņ, izpildi [rituālo] lūgšanu, pavēlē labumu, aizliedz nosodāmo un esi pacietīgs tajā, kas tevi skar, jo tās ir lietas, kurās jābūt apņēmīgam. Un nepagriez [augstprātīgi] ļaudīm savu vaigu un nestaigā pa zemi, [iedomīgi] gavilējot, jo Allāhs nemīl katru augstprāti un lielībnieku. Un esi mērens savā gaitā un pazemini savu balsi, jo visriebīgākā no visām ir ēzeļu balss.” (Kurāns 31:17-19) (Citāts no Lukmāna padoma viņa dēlam.)

Izdarot kopsavilkumu par muslima morālo uzvedību, pravietis Muhammads (s) ir teicis:

Mans Uzturētājs ir devis man deviņas pavēles: būt dievbijīgam gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā; runāt taisni gan dusmās, gan labpatikā; būt mērenam gan nabadzībā, gan bagātībā; atjaunot draudzību ar tiem, kuri to ar mani lauzuši; dot tam, kurš man atsaka; ka manai klusēšanai jābūt piepildītai ar domām; ka manam skatienam jābūt par pamācību; un ka man jāpavēl tas, kas ir labs un pareizs.

• Sociālie pienākumi

Islāma mācības attiecībā uz sociālajiem pienākumiem balstās uz laipnību un citu cilvēku interešu ievērošanu. Tā kā vispārēja pavēle ievērot laipnību visticamāk tiktu ignorēta konkrētās situācijās, islāms uzsver īpašas laipnības izpausmes un nosaka dažādu attiecību saistību pienākumus un tiesības. Pieaugošas secības attiecību lokā, mūsu pirmā atbildība ir mūsu tiešā ģimene – vecāki, vīrs vai sieva un bērni; pēc tam – citi radinieki, kaimiņi, draugi un paziņas, bāreņi un atraitnes, kopienas trūcīgie, mūsu muslimu līdzgaitnieki, visa cilvēce un dzīvnieki.

(1) Vecāki. Islāms īpaši uzsver vecāku cienīšanu un rūpēšanos par viņiem, kas ir katra muslima svarīga ticības izpausme.

Un tavs Kungs ir noteicis, lai jūs nekalpotu nevienam, izņemot Viņu, un [darītu] labu vecākiem. Ja nu kāds no viņiem vai abi, tev klāt esot, sasniegs vecumdienas, tad nesaki viņiem: „Tpū!”, nekliedz uz viņiem un saki viņiem cēlus un maigus vārdus. Un nolaid viņu priekšā pazemīgu žēlastības spārnu un saki: „Mans Kungs! Esi žēlīgs pret viņiem, jo viņi audzināja mani maziņu!” (Kurāns 17:23-24)

(2) Citi radinieki. „Un dod radiniekam viņam pienākošos, kā arī nabagam un ceļavīram, bet neizšķērdē izšķērdēdams.” (Kurāns 17:26)

(3) Kaimiņi. Pravietis Muhammads (s) ir teicis: „Tas nav ticīgais, kurš pieēd pilnu vēderu, kamēr viņa blakus esošais kaimiņš cieš no bada” un „Tas nav ticīgais, kura kaimiņš nav pasargāts no viņa aizvainojošās uzvedības.”

Patiesībā, Kurāns un Sunna nosaka, ka muslimam jābūt morāli atbildīgam ne tikai par saviem vecākiem, radiem un kaimiņiem, bet arī par visu cilvēci, dzīvniekiem, kokiem un augiem. Piemēram: ir aizliegts nogalināt dzīvniekus un putnus izklaides pēc. Līdzīgi, ir aizliegts cirst kokus un lauzt augus, kas nes augļus, ja vien tas netiek darīts neatliekamas vajadzības dēļ.

Tādējādi, balstoties uz morāles pamatiezīmēm, islāms būvē augstāku morāles sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēce var sasniegt savu pilnīgāko potenciālu. Islāms šķīsta dvēseli no paštaisna egoisma, tirānijas, izvirtības un disciplīnas trūkuma. Tas rada dievbijīgus cilvēkus, kas ir uzticīgi saviem ideāliem, ievēro pietāti, atturību un disciplīnu un neielaižas kompromisos ar nepatiesību. Tas mudina morālās atbildības jūtas un veicina paškontroles spējas. Islāms rada laipnību, devību, žēlastību, līdzcietību, mieru, patiesu labvēlību, ārkārtīgu godīgumu un patiesīgumu pret visu radību visās situācijās. Tas lolo cēlas īpašības, no kurām var sagaidīt tikai un vienīgi labu.

 

 

————————————————

Raksta avots: The Institute of Islamic Information and Education (III&E) brošūru sērija; brošūra Nr. 6.