Ne visi, ar kuriem tu kopā smejies, aizlūgs par tevi, kad tevis vairs nebūs.

Neatkarīgi no tā, vai mēs dzīvē sasniedzam ko lielu vai nē, izņemot ģimeni, mums vajadzētu būt vismaz dažiem draugiem, kas pēc mūsu nāves aizlūgs par mums – no sirds un bez atgādinājuma.

Atklāti sakot, es viegli varu nojaust, kuri draugi patiesi aizlūgs par mani un kuri to nedarīs.

Dziļi sirdī arī tu noteikti zini, kuri no taviem draugiem to darītu un kuri – nē. Tas ir vienkārši: tie, kas ir tālu no islāma un iegrimuši grēkos, visticamāk neaizlūgs par mums – pat ja kāds viņiem to atgādinās. Viņi nesaprot Duā (lūgšanas) vērtību, nedz arī izprot reliģiju.

Tāpēc izvēlies savus draugus gudri: tādus, kas tev dos labumu gan šajā dzīvē, gan aizsaulē – pat tad, kad tevis vairs nebūs. Pat bez lūguma to darīt, pat tev nezinot… viņi tomēr darīs to, kas tev nāks par labu.

Abu Musa Al-Aš’ari (lai Allāhs ir apmierināts ar viņu) ziņoja:
Es dzirdēju Pravieti (ﷺ) sakām: “Labu kompāniju [draugus] un sliktu kompāniju [draugus] var salīdzināt ar smaržu pārdevēju un kalēju. Smaržu pārdevējs piedāvās jums izmēģināt smaržas bez maksas, jūs tās nopirksiet no viņa, vai arī baudīsiet to patīkamo aromātu; turpretī kalējs vai nu aizdedzinās jūsu drēbes, vai arī jūs jutīsiet kalves slikto smaku.” (Al-Bukhari un Muslims)