“Polārlācene peldēja deviņas dienas bez atpūtas Boforta jūrā uz ziemeļiem no Aļaskas. Neticami!” tētis izbrīnīti skatījās pār avīzi, brillēm noslīdot uz degungala.

“Subhānallāh! Kā gan viņa to spēja un kāpēc tas bija vajadzīgs?” jautāja mamma, griežot pusdienām salātus.

“Viņa peldēja 426 jūdzes, kas līdzinās 14,000 olimpiskā izmēra peldbaseiniem, un zaudēja šajā ceļojumā 22% no sava svara. Globālās sasilšanas dēļ ledāji, uz kuriem dzīvo šie lāči, kūst. Lai pārceļotu no viena ledāja uz otru, lāčiem kopā ar mazuļiem nākas pārvarēt lielus attālumus. Šie peldēšanas maratoni ir bīstami gan lielajiem lāčiem, gan arī viņu mazuļiem – daudzi tā arī nekad nesasniedz savu nākamo mājvietu, jo noslīkst izsalkuma vai pārguruma rezultātā. Ja klimata izmaiņas neizdosies kontrolēt, tad polārlāčiem būs šādi jāpārceļo katru gadu, kas rada nopietnas briesmas viņu izdzīvošanai.”

“Bet tas taču ir drausmīgi!” protestēja Alī, sēžot pie pusdienu galda, kamēr mazā Hana spēlējās pa šķīvi ar tomātu.

Mamma nopūtās: “Viss, ko mēs pērkam, lietojam un sviežam prom, atstāj iespaidu uz Zemi. Automašīnas, gaisa kondicionieri un sildītāji – visi laiž atmosfērā tādas siltumnīcefekta gāzes kā oglekļa dioksīds.”

“Kaut es varētu palīdzēt tiem nabaga polārlāčiem. Viņi taču ir Dieva radības. Vai Viņš uz mums nedusmosies?” Alī drūmi jautāja.

“Tu vari palīdzēt polārlāčiem dzīvot ilgāk, ja rūpēsies par to, lai Zeme būtu vēsāka un atmosfērā būtu mazāk siltumnīcefekta gāzu,” tētis piedāvāja.

“Vai tiešām? Tēti, lūdzu, pastāsti vairāk – kā gan lai es to daru? Es noteikti aprunāšos arī ar saviem draugiem, lai arī viņi varētu palīdzēt, in ša Allāh,” lūdza Alī, kamēr Hana šoreiz noķēra rociņā gurķa gabaliņu.

“Hmm… padomāsim… tu vari braukt ar divriteni, tā vietā, lai sēstos mašīnā. Kad lieto printeri, izmanto papīru, kas jau ir apdrukāts no vienas puses. Iepērkoties, izvēlies vietējo lauksaimnieku dabīgi audzētus dārzeņus – tas būs veselīgāk tev pašam, dabīgāk priekš apkārtējās vides, un tādējādi tu patērēsi mazāk mūsu planētas resursu,” tētis ieteica.

“Tas nozīmē, ka jāatsakās no garšīgiem importētiem čipsiem un saldumiem?” Alī skumji jautāja.

“Vai tu zini, ka katra ASV gatavota ēdiena sastāvdaļa ir ceļojusi vidēji 1,5000 jūdzes? Ziņās es dzirdēju, ka, ja katrs Amerikas iedzīvotājs ēstu vismaz reizi nedēļā vienu vietējo lauksaimnieku dabīgi audzētas pārtikas maltīti, viņi ik nedēļu varētu ietaupīt 1.1. miljonu barelu naftas!” mamma piebilda.

“Arī mana ģeogrāfijas skolotāja teica, ka visā pasaulē pēdējo 100 gadu laikā globālā virsmas temperatūra ir pacēlusies par 0.56 C grādiem. Pēdējā desmitgade esot bijusi vissiltākā jebkad piedzīvotā. Globālā sasilšana ir atbildīga arī par jūras līmeņu pacelšanos un dabiskās vides samazināšanos,” teica Alī.

Tētis turpināja: “Tas nozīmē, ka daudz dzīvnieku cīnās par izdzīvošanu, piekrastes zonas applūst, kā arī mainās vēju, lietus un jūras straumju kustība.”

“Manuprāt, ja Dievs gaida, ka muslimi būs khalifas (cilvēces vadītāji) uz šīs Zemes, tad mums ir jādomā, jārīkojas un jā
risina šīs problēmas. Mums ir jāupurējas citu labā un jāpieņem pārdomātāki lēmumi par dzīvi uz šīs Zemes.” Mamma smaidīja, vērojot apjukumu Alī sejā.

Alī sāka recitēt: “Patiesi, mana lūgšana un mana upurēšana, mana dzīvība un mana nāve – Allāham, pasauļu Kungam.” (Kurāns 6:162)

“Es domāju, ka tas ir to vērts! Es taču varu atteikties no lielākās daļas neveselīgās pārtikas un rūpēties par ūdens un elektrības taupīšanu. Ja tā es varu izglābt polārlāceni un viņas lācēnu, tad es to darīšu!” Alī nosolījās ar apņēmības pilnu skatu sejā.

Mamma un tētis pasmaidīja, kamēr mazā Hana cītīgi sniedzās pēc pēdējā uz šķīvja esošā burkāna.

——————————-

Avots: www.hibamagazine.com