Visaugstākais Dievs mums ir uzlicis par pienākumu būt labiem kaimiņiem:

وَاعْبُدُوا اللَّهَ وَلَا تُشْرِكُوا بِهِ شَيْئًا ۖ وَبِالْوَالِدَيْنِ إِحْسَانًا وَبِذِي الْقُرْبَىٰ وَالْيَتَامَىٰ وَالْمَسَاكِينِ وَالْجَارِ

“Un kalpojiet Allāham, nepiedēvējiet Viņam [līdzdalībniekos] neko un nevienu, dariet labu gan vecākiem, gan radiniekiem, gan bāreņiem, gan nabagiem, gan tuviem kaimiņiem, gan tāliem kaimiņiem…” (Kurāns 4:36)

Labas kaimiņattiecības ir atslēga mieram un brālīgām attiecībām sabiedrībā. Islāms aicina mūs uz labām attiecībām ar kaimiņiem, kas savukārt ļauj mums veidot spēcīgu, harmonisku un saliedētu sabiedrību, kurā cilvēki var dzīvot savstarpējā sapratnē.

Abu Hureira stāsta: Dieva Sūtnis (s) teica:

من كان يؤمن بالله واليوم الآخر فليقل خيرا أو ليصمت، ومن كان يؤمن بالله واليوم الآخر فليكرم جاره، ومن كان يؤمن بالله واليوم الآخر فليكرم ضيفه

“Tam, kurš tic Allāham un Tiesas Dienai, ir jārunā labi vārdi vai jācieš klusu; tam, kurš tic Allāham un Tiesas Dienai, ir labvēlīgi jāizturas pret savu kaimiņu; tam, kurš tic Allāham un Tiesas Dienai, ir jābūt viesmīlīgam.” (Muslims)

Nepieciešamība izrādīt kaimiņiem labvēlību un visādi palīdzēt ir cieši iesakņojusies katra patiesa muslima apziņā un tā ir viņu raksturojošā pazīme Dieva un cilvēku priekšā.

Katram, kas dzīvo jums kaimiņos, ir noteiktas tiesības, pat ja šis cilvēks nav jūsu radinieks vai ticības brālis. Jūsu kaimiņam ir tiesības, kuras jums ir jāievēro. Lūk dažas no tām: kad jūs satiekat viņu, jums ir viņš ar cieņu jāsveicina, jāapjautājas par viņa veselību, kā viņam sokas, utt. Jums ir arī jāsargā viņa gods, jāapsveic viņš ar panākumiem un jāmierina, ja viņam ir bēdas. Kad viņš ir slims, jums viņš ir jāapciemo; ja viņš nomirs, jums jāapmeklē viņa bēres un jāparūpējas par viņa ģimeni pēc viņa nāves. Katram, kurš ignorē šīs tiesības, Tiesas Dienā tiks jautāts par pienākumu pret kaimiņu nepildīšanu.

Anass ibn Māliks ziņoja, ka Pravietis (s) teica:

لا يؤمن أحدكم حتى يحب لأخيه أو قال لجاره ما يحب لنفسه

“Nevienam no jums ticība nebūs pilnīga, iekams viņš priekš sava brāļa vai kaimiņa neiemīlēs to, ko viņš mīl pats priekš sevis.” (Muslims)

Muslims, kura sirdi apgaismo viņa reliģija, ir pacietīgs pret savu kaimiņu. Viņu nepārņem dusmas, ja kaimiņš sagādā sīkas neērtības, un viņš neizsaka viņam savas pretenzijas, ja tas pieļāvis kādu kļūdu vai nolaidību. Viņš tam piedod, cerot, ka Dievs viņu par to atalgos, un tic, ka viņa piedošana nepaliks nepamanīta, bet palīdzēs viņam iemantot Visaugstākā Dieva mīlestību un labvēlību.

Abdullahs ibn Amrs ziņoja: Dieva Sūtnis (s) teica:

خير الأصحاب عند الله خيرهم لصاحبه وخير الجيران عند الله خيرهم لجاره

“Labākais biedrs Visaugstākā Allāha priekšā ir tas, kurš vislabāk izturas pret savu biedru, bet labākais kaimiņš Allāha priekšā ir tas, kurš vislabāk izturējies pret savu kaimiņu.”

Muslimiem nav jākaitina savi kaimiņi. Tam, kurš to dara, ticība nebūs pilnīga, jo islāms patiesu ticību saista ar labvēlīgu attieksmi pret kaimiņu. Pēc Abu Šuraiha vārdiem tiek ziņots, ka Pravietis (s) teica:

لا يؤمن ، والله لا يؤمن ، والله لا يؤمن ” قالوا : وما ذاك يا رسول الله ؟ قال : ” جار لا يأمن جاره    بوائقه

“Nebūs noticējis, zvēru pie Allāha, nebūs noticējis, zvēru pie Allāha, nebūs noticējis”.

Līdzgaitnieki jautāja: “Kurš, ak, Allāha Sūtni?”

Pravietis (s) atbildēja: “Tas cilvēks, kura kaimiņš nav drošībā no viņa.” (Bukhāri)

Muslimam jāizturas pret kaimiņu ar tādu pašu cieņu, kā pret savu ģimenes locekli, neskatoties uz to, vai viņš ir vai nav muslims, ticīgs cilvēks, vai tāls no reliģijas, labs kaimiņš, vai tāds, kas nes zaudējumus, radinieks vai svešinieks.

Pēc Abu Hurairas vārdiem tiek nodots, ka Dieva Sūtnis (s) teica:

لا يدخل الجنة من لا يأمن جاره بوائقه

“Cilvēks, kura kaimiņš nav drošībā no viņa, Paradīzē neieies.”

Muslimiem labas attiecības pret kaimiņiem nav vienkārši kultūras izpausme, bet reliģijas daļa, tāpēc pret kaimiņiem mums ir jāizturas kā muslimiem pienākas, sekojot Pravieša Muhammada (s) sunnai.