“Piedod par atklātību, bet tava izvēle manī rada reālu izbrīnu un šoku!” Lailas Brences (29) virtuālajā dienasgrāmatā ierakstījusi kāda paziņa. “Kā meitene, kas augusi demokrātiskā sabiedrībā un ir tik labi izglītota kā tu, var parakstīties uz musulmaņu vergturu paražām, kur sieviete netiek vērtēta augstāk par suni?” Laila ir gatava iebilst un paskaidrot. Jau sešus gadus viņa ir precējusies ar pakistāni un Latvijā iebraukusi apciemot vecākus. Nākammēnes viņa atgriezīsies Pakistānā.

Viņa ver daudzdzīvokļu ēkas durvis Cēsu rajona Liepas ciematiņā, ar vienu roku sakārtodama dupatu. Taisnstūra auduma gabals — muslimu sieviešu tradicionālā galvas pārsega hidžāba Pakistānas versija — neļauj izspraukties ne mata galiņam.

Aiz mātes muguras snaikstās divu bērnu galvas. Arī Lailas divgadīgā meitiņa Hafsa un četrus gadus vecais dēls Uzeirs grib redzēt ciemiņu.

Šajā miteklī lietas nenotiek kā vairumā māju Latvijas provincē.

Pēkšņi atdzīvojas portatīvais dators, piepludinādams telpu ar stieptu, austrumniecisku melodiju. “Softvēra programma atgādina par lūgšanu laiku,” Laila atbild manam jautājošajam skatienam. “Vīrs to instalēja. Pa dienu ir piecas lūgšanas. Islāms ir dzīvesveids — visa sadzīve rit pēc reliģiskā ritma.”

MUSLIMU ETIĶETE

Laila manā klātbūtnē gan nelūdzas. Smalki krokotiem, gariem svārkiem čabot, viņa no virtuves atnes garšvielās ceptu lazanju, pēc tam uzcienā ar shahi meva — aromātisku kaltētu augļu gabaliņu un mini konfektīšu našķi, ko Āzijā piedāvā pēc sātīgas maltītes.

Viņa drīz vien noraisīs dupatu, taču, durvju zvanam iedzindzinoties, lakats žigli atgriezīsies savā vietā. Uz sliekšņa stāvēs redakcijas fotogrāfs.

Ar atsegtu galvu Lailu drīkst redzēt tikai citas sievietes, vīrs, tēvs, brālis, brāļa dēli, māsas dēli, tēvoči. “Sievietes ķermeņa apsegšana ir domāta, lai pasargātu sabiedrību no grēkiem, no laulības pārkāpšanas. Tas ir mans kā sievietes pienākums Dieva priekšā. Ķermeņa apklāšana ir arī cieņas izrādīšana sievietei — apkārtējie uztver viņu kā personību, nevis tikai kā staigājošu miesu,” Laila paskaidros. “Vīriešiem arī ir ķermeņa daļa, ko viņi neatklāj: no ceļgala līdz nabai.” Viņa nosmej — Hafsa un Uzeirs, ieraugot televizorā jauniešus peldkostīmos, saukuši pa visu dzīvokli: “Mummy, they are naked!” (Māmiņ, viņi ir kaili! – angļu val.) Ar dupatu galvā Lailu var sastapt arī portāla draugiem.lv fotogrāfijā. “Laila Brence (Umm Uzair). Latvija — 1. novembrī atpakaļ uz Karači,” rakstīts zem tās. Novēlējums Lailas profila apmeklētājiem? “Domāt par to, cik dzīve ir īsa un kas notiks, kad tā beigsies. Mēģināt izprast, kāpēc mēs dzīvojam šajā pasaulē un kur mūsu eksistences kopainā iederas Dievs.”

Liepas dzīvoklī apcerīgas sarunas neraisīsies. Uzeirs un Hafsa sacentīsies par mātes uzmanību, skraidīs, spiegs, cīkstēsies gluži tāpat kā viņu vecuma bērni jebkur pasaulē. Laila šad un tad viņus mierīgi, bet stingri apsauks angļu valodā. Brīdis intervijai tiks izbrīvēts tikai tad, kad vecmāmiņa būs piedāvājusies izklaidēt puiku (Uzeiram patīk dārzs un sliekas), bet māsiņu Hafsu tepat istabas stūrī novietotā gultā pievārēs nogurums. Ideju pārcelt sarunas uz blakusistabu Laila noraidīs. Salīdzinot ar nepārtraukto trokšņa fonu, kas apņem viņas bērnu dzimtenē, mūsu balsis ir putna čiepstiena skaļumā.

Medus kūka, ar kuru tagad našķējamies, ir palikusi pāri no vakarējās Hafsas dzimšanas dienas. “11. septembris,” Laila daudznozīmīgi nogroza galvu. “Islāmā gan nav paredzēts svinēt cilvēku dzimšanas dienu. Dzimšana netiek uztverta kā liels notikums. Tas ir priecīgs brīdis, bet ar katru gadu mēs tuvojamies nāvei.”

Uz Latviju viņa ir atbraukusi apciemot vecākus. Pieticīgi iekārtoto mitekli uz dažiem mēnešiem atvēlējusi kāda ģimene, kas pilnā sastāvā aizkursējusi uz Angliju. Divus stāvus augstāk ir dzīvoklis, kur Laila pavadījusi bērnību.

Drenu fabrikas Lode speciālistu meita mācījusies tepat Liepas skoliņā. Cēsīs pabeigusi

Draudzīgā aicinājuma valsts ģimnāziju, Rīgā — Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu Latvijas — Lielbritānijas starptautisko kultūras sakaru specialitātē. Laila nudien nav nepieredzējis skuķis, kuram tumšu, eksotisku acu valdzinājums būtu licis aizmirst savu etnisko piederību. Laulības ar Pakistānas puisi, tāpat kā pievēršanās Islāmam, bijis pārdomāts solis.

Kopš 1994. gada trīs reizes dažādos periodos izcīnot stipendijas mācībām Amerikā, latviete nokļuvusi līdz angļu valodas un literatūras doktorantūrai Minesotas universitātē Mineapolisā.

Šajā Amerikas pilsētā darba tirgus situācija veido labvēlīgu gaisotni muslimu bēgļu, vairākumā somāliešu, integrācijai. Viena no Lailas universitātes draudzenēm arī bijusi muslima, Lemija no Jemenas. “Par Islāmu sāku interesēties cilvēku dēļ. Muslimi izceļas uz amerikāņu fona, nedzer, nepīpē,” stāsta Laila.

Uzaugusi padomju laikā, viņa īsā periodā spējusi gūt daudzveidīgu kristīgās reliģijas pieredzi. Hillcrest Assembly of God Amerikā, Rīgas Kristus draudze, misija Campus Crusade for Christ, reformātu Bībeles draudze… “Biju tā saucamo praktizējošo kristiešu vidū, kas šo lietu ņēma nopietni. Dievkalpojumi, jauniešu vakari, Bībeles studiju grupas, vasaras nometnes…” viņa atceras.

Islāma pamattēzes Laila sāka studēt, lai muslimu draugiem izskaidrotu, kas ir kristietība. “Tas bija vairāku gadu process. Sajutu, ka tur ir patiesība,” viņa neieslīgst detaļās. Šajā periodā satikts arī pakistānietis Saifuddīns Šeihs jeb vienkārši Saifs.

“Mums patīk vienas un tās pašas lietas,” Lailas sejai pārslīd smaids.

“Nu kas gan tik ļoti var patikt latvietei un pakistānim?” nekautrējos pajautāt.

“Ģimenes un morālās vērtības,” Laila atkal ir lakoniska.

Divus gadus pēc kāzām piedzimis viņu dēls. Uzeirs ir pravieša Ezras vārda arābu versija. Meitiņai Hafsai vārds savukārt dots par godu vienai no pravieša Muhammeda sievām. Laila sevi pavelk uz zoba: viņa ar vīru pagaidām īsteno pārapdzīvotajā Pakistānā valstiskā līmenī rekomendēto divu bērnu ģimenes modeli. To popularizē pat televīzijas reklāmās.

Izrādās, pašas Lailas arābu vārds Umm Uzair savukārt nenozīmē neko citu kā Uzeira māte. Saifu sauc par Abu Uzair — Uzeira tēvu. “Parasti vecākus uzrunā attiecībā pret viņu pirmdzimto. Tas ir muslimiem raksturīgs uzrunas veids, jo katra cilvēka īstais vārds tiek uzskatīts par ļoti personisku,” skaidro latviete. “Mans vārds gan ir tāds pats, kā vecāki iedeva: Laila Brence. Muslimām precoties nav jāmaina uzvārds. Citas to dara, un citas ne.”

Laila izgāja pie vīra gadsimtu mijā. Kad pēc gada izrādījās, ka Saifam neizdosies atkārtoti iegūt Amerikas vīzu, viņa bija gatava pārtraukt studijas un pārcelties uz Karači Pakistānā. Precoties latviete varēja nemainīt reliģisko piederību, jo muslimiem ir atļautas laulības ar kristietēm. Tomēr viņa vēl Amerikā izlēma nopietni pievērsties Islāmam, pieņemot ticības apliecību šahādu: “Nekas nav pielūgsmes vērts kā viens vienīgais Dievs, un Muhammeds ir Viņa vēstnesis un pravietis.”

BEZ ALKOHOLA UN STRESA

Ventilatoru monotonā klaboņa. Putekļi, putekļi, putekļi… Uz palodzēm, uz grīdām, uz mēbelēm. Tie lien ārā spītīgā noteiktībā, lai cik arī mājkalpotāja — nesen uz pilsētu pārcēlusies klusa pakistāniešu lauku sieviete — vicinātu lupatu. Piedrazotas ielas…. Tādi bijuši Lailas pirmie iespaidi 14 miljonu pilsētā Karači. “Šokējoši,” viņa neslēpj.

Par latvietes miera oāzi kļuvusi vīra ģimene. Tur Laila uzņemta draudzīgi, kaut arī Saifs pretstatā trim citiem brāļiem nav apprecējis vecāku izraudzītu meiteni.

Laila bijusi lieciniece Saifa jaunākā brāļa laulībām. Pirms saderināšanās jauniešiem tika dota iespēja cilvēku klātbūtnē vienam otru izjautāt. Līdz kāzām viņi varēja runāt pa telefonu, bet nedrīkstēja tikties. Pusgadu ilgajā saderināšanās periodā varēja arī atteikties no precībām. “Vecāki mēģina atrast gan materiāli, gan izglītības, gan reliģiskās prakses ziņā līdzvērtīgu kandidātu, lai ģimene veidotos pēc iespējas saskanīgāka,” piebilst Laila.

Lailas vīramāte izrādījās pietiekami moderna sieviete, kura runā ne tikai vietējā urdu, bet arī tekošā angļu valodā. Paredzot, ka sievai kādā brīdī vajadzēs uzturēt bērnus, par viņu 20 gadus vecākais Saifa tēvs ieteicis savai sievai apgūt angļu valodas skolotājas profesiju. Abu Saifa vecāku ģimenes jau reiz bijušas spiestas sākt dzīvi no nulles: 1947. gadā, kad notika Indijas dalīšana un izveidojās Pakistāna, hinduisti pameta savas mājas tās teritorijā, bet muslimi straumēm plūda pretējā virzienā. Saifa māte no Indijas dienvidiem uz Karači pārcēlās kopā ar divām māsām un septiņiem brāļiem. Gandrīz visi Saifa tēva radi palika Indijā.

Šeihu ģimene mīt kādas trīsstāvu privātmājas pirmajā stāvā Karači vidusšķiras rajonā, kur vienas mājas siena saskaras ar otru. Viņi visā dalās ne tikai ar pensionēto māti, bet arī ar vienu neprecējušos Šeihu dēlu. Lailas vīram, biroja menedžerim Pakistānas — ASV kopuzņēmumā, kas ražo datorprogrammas, pēc tradīcijas ir jāuztur mazā kopiena.

“Vīramāte man ļauj darīt, kā uzskatu par labāku. Esmu mājas galva, pieņemu lēmumus,” apgalvo Laila. No pilnīgas iesācējas pakistāniešu virtuves zinībās viņa kļuvusi par meistari: prot pagatavot gan populāro, plovam līdzīgo biryani, gan pašas iecienīto quorma — gaļas mērci ar jogurtu, kokosriekstu pulveri un vietējām garšvielām. Māte sakot, ka Laila no visām vedeklām gatavo viņas gaumei visatbilstošāk, tāpēc ka kulinārijas prasmes mācījusies pie viņas.

“Mājas dzīve Pakistānā ir daudz noslēgtāka nekā šeit. Logiem drošības apsvērumu dēļ ir restes. Uz ārpusi veras īstais logs, uz iekšpusi — odu logi, Laila atgādina par malārijas klātbūtni. “Mājas iekšpusē ir ļoti tīras. Islāms māca, ka tīrība ir puse no tavas reliģijas.” Pirms katras lūgšanas ir jāapmazgājas.

Tikpat svarīga ir viesmīlība. “Ja ne mājās, ja ne ar ciemiņiem, tad kaut kur ciemos,” — tā tiek pavadīti vakari. Šajā stāstā nefigurē alkohols. Pakistānas islāma republikā to nepārdod. “Laikam jau viesnīcās var dabūt,” atceras latviete. “Dzirdēju, ka gan tikai uzrādot ārvalstu pasi.”

Pat ģimenes viesībās tradicionāli vīrieši runā ar vīriešiem, sievietes — ar sievietēm. Pakistānas sieviešu vidū Laila tomēr nekad nav īsti jutusies kā savējā. Parasti daiļais dzimums sarunās skar taustāmas lietas: bērnus, radus, ēdienus, mājas dzīvi, rotaslietas un apģērbu. “Man tomēr ir palaimējies,” Laila piebilst, “visas sievietes ģimenē arī nopietni skatās uz reliģiju, tādēļ mums sapratne varbūt ir labāka, nekā ja es nokļūtu ģimenē, kas reliģiju nepraktizē.”

Dzīvot Pakistānā, ja vien ir nauda, nav nekādas vainas, tagad saka aizbraucēja. “Cilvēki ļoti paļaujas uz Dievu, kas mazina katra personisko stresa līmeni un veido mierīgāku attieksmi pret dzīves plūdumu kopumā,” viņa secina.

“Ja rietumos cilvēks plēšas pušu, lai nokārtotu savu dzīvi, tad muslimi lielu daļu stresa liek Dieva rokās. Protams, arī Pakistānā cilvēki cenšas veidot savu dzīvi pēc iespējas labāku, bet vienlaikus apzinās, ka viņu spējas nav perfektas, jo perfekts ir tikai Dievs. Tīri sadzīviski tas izpaužas aptuveni tā: es, piemēram, apsolu, ka paveikšu kādu konkrētu darbu trīs dienu laikā un šim solījumam pievienoju insha Allah, kas aptuveni nozīmē: “ja Dievs to tā būs nolicis / ja tāds būs Dieva prāts”. Tātad tā ir mana apņemšanās darbu paveikt trīs dienu laikā, ja neatgadīsies kas negaidīts.”

Šai sistēmai ir arī vājās puses. Viena no lietām, kas latvieti gluži vai tracina — cilvēki nerēķinās ar citu cilvēku laiku. “Nekad nekas nenotiek laikā. Nekad neviens iepriekš nepiezvana un nepasaka, ka nāks ciemos, vienkārši ierodas,” Laila nopūšas.

“Reizēm ir tā, ka saplānoju savu dienu pēc iespējas labāk un cenšos noturēties pie plāna, bet gandrīz nekad tas neizdodas…”

Lailu Pakistānā saista arī algots darbs. Viņa ir vecākā redaktore reliģiskas ievirzes ģimenes žurnālā Hiba. “Muslima pienākumi. Islāmā atļautās un aizliegtās kontracepcijas metodes. Islāmiskais biznesa ētikas kods…” lapoju vienu no numuriem. Tikai vēlāk sapratīšu, kāpēc tas eiropietim liekas dīvains. Žurnālā absolūti nav cilvēku fotogrāfiju. “Lai pasargātu no elkdievības, Islāma mākslā dzīvas būtnes netiek attēlotas. Ir tikai ornamenti un dabas motīvi,” paskaidro mana sarunu biedre. Skandāls ap pravieša Muhammeda karikatūrām viņai šķiet pamatots, tomēr uzpūsts: Karači demonstrācijās tikuši izdzīti pat skolēni stundu laikā!

AR PARADĪZI ZEM KĀJĀM

Vēlreiz ar Lailu satiekamies Rīgā. Viņa ar bērniem ir atbraukusi, lai aizietu uz vietējo masdžidu un uzzinātu, kā svēto mēnesi Ramadānu gatavojas svinēt mazā Latvijas muslimu kopiena.

Hafsa un Uzeirs, agri cēlušies, pagulējuši vilcienā, rosās rotaļu laukumā Esplanādē. Šeit bērnus spēlēties ved Rīgā dzīvojošie ārzemnieki. Pastāvīgie apmeklētāji ir pieraduši pie internacionālā ņudzekļa. Tomēr kāda blonda, jauna sieviete pāris soļu attālumā no mums, izlaidusi no acīm savu lolojumu, teju vaļēju muti skatās uz dupatā tērpto Lailu. Man gribas viņai uzplaukšķināt kā mazulim, lai tas vērstu uzmanību citā virzienā.

Atceros šādas situācijas piedzīvojusi pirms pāris gadiem Indijā. Tur, lai atkautos no uzmācīgajiem skatieniem, gluži otrādi, gribējās līst zem čadras. Kailos plecus neciešamajā karstumā ietīt lakatā, kājas aizklāt līdz potītēm, pazust muslimu un hinduistu sieviešu straumē… Laila to dara jau piecus gadus.

Tajos pašos Draugos.lv esmu redzējusi vairākus citus latviešu un krievu muslimu meiteņu attēlus, pat tikai viņu acu fotogrāfijas čadras atklātajā mazajā laukumiņā.

Stāsts jau nav tikai par drēbēm. Vai, dzīvojot Pakistānā, nepārņem sajūta, ka latvietība izkusīs, pazudīs? Laila par pārsteigumu piekrītoši māj ar galvu. Tāpēc jau viņa ar mazajiem vairākus mēnešus dzīvo Latvijas laukos un mēģinās atbraukt atkal, ja finanses ļaus. Taču tikpat aktuāla ir ideja aizbraukt svētceļojumā uz Meku — ne viņa, ne vīrs tur vēl nav bijuši.

Lailas vizīte Latvijā acīmredzot ir nemitīgs izskaidrošanas darbs. To viņa turpina pat internetā. “Piedod par atklātību, bet tava izvēle manī rada reālu izbrīnu un šoku!!!” viņas virtuālajā dienasgrāmatā iekopēts kādas paziņas komentārs. “Kā meitene, kas augusi demokrātiskā sabiedrībā un ir tik labi izglītota kā tu, var parakstīties uz musulmaņu vergturu paražām, kur sieviete netiek vērtēta augstāk par suni?”

“Islāms un dažādu austrumu kultūru paražas nav viens un tas pats, lai gan diemžēl Rietumu mediju atainojumos abas šīs lietas bieži vien saplūst vienā,” atbild Laila. “Jā, tā ir, ka lielā daļā Pakistānas vēl joprojām valda nožēlojama feodālā sistēma: feodālie kungi ekspluatē zemniekus, maz aizdomājoties par šīs sistēmas degradējošo dabu. Tā ir šejienes vietējās kultūras problēma, nevis Islāma mācību rezultāts. Valsts cenšas cīnīties ar šo situāciju, bet diemžēl tas nav vienkārši.

Islāms māca, ka paradīze atrodas zem mātes kājām. Varu teikt, ka tik daudz cieņas, cik Islāms dod sievietei, neesmu redzējusi nevienā citā reliģijā vai sabiedriskajā iekārtā.”

“Pakistānas latvieti” uz tikšanos aicinājušas arī viņas mātes gadagājuma sievietes Liepas sieviešu klubiņā. “Viena no viņām pajautāja — bet ko tad tu darītu, ja tu tagad Latvijā pēkšņi iemīlētos?” Laila mani izprovocē uz smiekliem. “Atbildēju, ka vīrs man tiešām ir gana labs — nemaz negribas acis mest uz citiem. Bet šis jautājums tad arī kalpoja kā durvis, lai pastāstītu viņām vairāk par vīriešu un sieviešu attiecībām Pakistānā kopumā.”

29 gadus vecā sieviete savas dzīves sarkano līniju ir iezīmējusi stingri. Mūsu otrā tikšanās reize iet uz beigām, un viņai jau sarunāta cita sastapšanās ar kādu Jēkabpils muslimu sievieti. “Hafsa! Uzeir!” viņa izpurina bērnus no rotaļu laukuma smiltīm. Gar Raiņa pieminekli un Pareizticīgo katedrāli Brīvības ielas virzienā attālinās divi tumšu matu cekuli un slaids stāvs brīvi krītošās drēbēs. Tikpat pamanāms, bet ātri gaistošs dziļo dekoltē un augsto papēžu pilsētā kā hennas ornaments mehendi, ko Laila kā draudzības zīmi uz manas rokas uzklāja mūsu pirmajā sarunā Liepā.

——————————————

Raksta autors: Ieva Puķe; avots: “Sestdiena”, 2006. gada 7. oktobris