Patiesi, Visaugstā Dieva un Viņa Pravieša Muhammada (s) vārdos slēpjas neskaitāmi pamācību dārgumi, kas spēj nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvi. Šie norādījumi ir īsta dārgumu krātuve tam, kurš meklē padomu. Mūsu taisnie priekšgājēji rada tajos visas dzīvei nepieciešamās pamācības – citas grāmatas nebija vajadzīgas. Viņi izprata Dieva vārdu dziļo jēgu, kam blakus cilvēku teiktais zaudēja savu nozīmīgumu. Dieva un Viņa Pravieša (s) vārdi – tā ir gaisma, kas ved uz glābšanu un mūžīgo laimi.

Viena no Pravieša Muhammada (s) pamācībām muslimiem ir nesteigties, norādot, ka steiga ir no šaitāna. Lai ko arī tu darītu, centies to veikt nesteidzīgi un vislabākajā veidā – tikai tā tu sasniegsi izcilus rezultātus.

Steiga nerotā nevienu darbu, vai tas būtu saistīts ar pasaulīgām lietām, vai reliģiskām. Bieži nākas novērot sevis paša vai tuvinieku steigu, kas negatīvi ietekmē notiekošo. Ja steiga ir saistīta ar pasaulīgām lietām, tad situācija nav tik slikta. Bet, ja steiga ir ienākusi reliģiskajās lietās, tā jau ir problēma.

Steiga kopā ar pašapmānu var radīt baisas sekas, kuru ietekmi cilvēks var izjust pat pēc daudziem gadiem. Steigā un kārtīgi neizprotot notiekošo, spersi vienu kļūmīgu soli, kuru vēlāk būs grūti atzīt un izlabot. Lepnums un šaitāns var pārņemt saprātu, aizvērt acis un ausis, skubināt atgrūst tos, kuri nav ar tevi vienisprātis. Bieži studenti ar nepietiekamām zināšanām mēģina atbildēt uz citu brāļu un savu draugu jautājumiem. Var gadīties, ka atbildi uz jautājumu nezini, bet ir neērti brāļa priekšā, kurš to uzdevis, jo viņš var par tevi padomāt sliktu. Tad tu atbildi steigā, neapsverot visus ‘par’ un ‘pret’ un nenoskaidrojot, ko par to saka zinātnieki. Liekas, kas gan traucē pateikt ‘es nezinu’? Tas taču ir tik vienkārši. Kaut gan vienlaikus arī tik grūti.

Reiz Mekā ieradās cilvēks, kurš meklēja imāmu Māliku. Viņš bija atbraucis, lai uzdotu imāmam daudzus jautājumus, ko vēlējās noskaidrot viņa cilts. Tikšanās noritēja visai dīvaini. Uz lielāko daļu jautājumu imāms atbildēja ar ‘es nezinu’. Pārsteigtais ceļinieks jautāja viņam, ko tad lai saka savai tautai, jo viņš taču ieradies no tālienes… Uz to, imāms Māliks atbildēja: “Saki viņiem, ka Māliks teica ‘es nezinu’.” Šādi atbildēja cilvēks ar ļoti plašām zināšanām, kurš tika uzskatīts par vienu no dižākajiem sava laika zinātniekiem. Apmēram tāpat rīkojās imāms Aš-Šafī, kad kāds muslims viņam uzdeva lielu skaitu jautājumu. Viņš teica, ka neatbildēs uz tiem, līdz nebūs sapratis, vai tas nesīs labumu vai kaitēs. Lūk, kā rīkojās mūsu taisnie priekšgājēji.

Tāpat steiga ir vērojama cilvēka spriedumos pašam par sevi. Mums liekas, ka katrā jautājumā mums jābūt pašiem savam viedoklim, kaut gan patiesībā mums tādu tiesību nav. Tas ir pašapmāns – viens no sirds kaišu veidiem, ko Dievs ir aizliedzis un no kura ir jātiek vaļā. Šādi šaitāns iekļūst mūsu ‘nometnē’, lai nestu ‘nāvējošo sitienu’.

Pārsteidzīga citu cilvēku vērtēšana arī ir viens no mūsdienu izplatītākajiem netikumiem – šis brālis/māsa vairs nav muslims/a, jo… Lai Dievs pasargā mūs no nepamatotiem, pārsteidzīgiem apvainojumiem un piedod mūsu grēkus! Par pamatu nepamatotiem izteikumiem var kļūt ‘kāda ahi’ vai ‘kādas uhtī’ vārdi, un dažkārt pat kāds nebūt videoklips, ko izveidojis kāds kafīrs, lai sašķeltu muslimus. Mūs var ietekmēt ļoti daudz kas, bet vienmēr ir jāatceras, ka nedrīkst steigties, vērtējot cilvēkus. Ir jāiedziļinās jautājumā, jāuzzina par to vairāk, bet, pats galvenais, cilvēks, kurš aicina uz pasauļu Valdnieka ceļa un ir pazīstams ar savu dievbijību, parasti nerunā neko, kas ir tieši pretrunā Dieva reliģijai. Mēs nedrīkstam viņu apvainot, līdz mums nav skaidru pierādījumu, ka viņš ir novērsies no patiesības ceļa.

Sabr (pacietība) ir labākās zāles pret steigu. Tieši sabr un sava stāvokļa atskārsme, pēc Dieva gribas, kļūs par glābšanas riņķi jūrā, kurā mūs var noslīcināt steiga. Galvenais ir nesteigties un zināt, ka steiga nekad nenoved ne pie kā laba. Tā mēs izpelnīsimies Visaugstākā Diev labvēlību un tiesas dienā iemantosim laimi.

Visgstākais Dievs saka: “Un neseko tam, par ko tev nav nekādu zināšanu, jo dzirde un redze, un sirds, – par visu to tiks prasīts.” (Kurāns 17:36)

————————————————————–

Raksta autors: Umars Butajevs; avots: www.islamcivil.ru