“Lekcijas laikā būs pieejami bērnu istabas pakalpojumi,” rakstīts skrejlapā, kas reklamē lekciju par islāmu vietējā pieczvaigžņu viesnīcā. “Atsevišķa istaba mātēm ar bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem.”
Es nopūšos. Tā kā man ir mazs bērns, saprotu, ka nevarēšu piedalīties šīs organizācijas lekcijās lielajā lekciju zālē vēl vismaz trīs gadus. Un tas arī tikai tad, ja netikšu svētīta ar vēl vienu bērnu.
Tāpat tas nozīmē, ka bērni jaunāki par pieciem gadiem nevarēs izjust to svētību, kas plūst no islāma zinātnieka fiziskās klātbūtnes – daī
(saucējs uz islāmu), kurš lasīs šo lekciju. Ekrāns ar videoattēlu nevar pilnībā aizstāt cilvēka klātieni.
Šorīd, kā mājskolojoša māte, vienīgi es pati varu tiekties cik vien manos spēkos dot bērniem zināšanas par islāmu un pati būt viņiem par piemēru un iedvesmas avotu. Jo kā to ir pierādījusi mana personīgā deviņus gadus ilgā bērnu audzināšanas pieredze, neskaitot skolas, lielveikalus, parkus un ātro uzkodu ēstuves, bērni jaunāki par desmit gadiem nav nekur gaidīti un vēlami, jo īpaši vietās, kur pieaugušie nodarbojas ar nopietnām lietām.
Cita ēra
Gadiem ilgi, kopš pati kļuvu par māti, es esmu tiekusies izprast Pravieša Muhammada (s) ārkārtīgās pacietības noslēpumu – bērna raudu dēļ, rūpējoties par viņa māti, Pravietis (s) saīsināja obligāto lūgšanu masdžidā (mošejā); viņš ļāva, lai bērns rāpjas viņam uz muguras, kamēr viņš bija sadždā lūgšanas laikā, un sēž uz viņa cik ilgi vien vēlas; viņš neizrādīja pat mazāko nepatiku, kad zīdainis saslapināja ar urīnu viņa apģērbu!
Kā gan viņš spēja būt tik pacietīgs?
Varbūt toreiz viss bija savādāk, es cenšos sevi mierināt; varbūt zīdaiņi un mazi bērni bija savādāki. Ar maigākiem temperamentiem. Mazāk trokšņaini. Ar mazākām prasībām. Arī tas, kā cilvēki 1400 gadus atpakaļ dzīvoja, noteikti atšķīrās, jo nebija vajadzīgi nekādas ‘atsevišķas’ istabas bērniem.
Tomēr maza balstiņa manā galvā atsakās ticēt šai sevis mierināšanas hipotēzei. Es labi zinu, ka gadsimtiem ilgi, cilvēku anatomija nav mainījusies. Viņi ir dzemdējuši un audzinājuši bērnus kopš neatminamiem laikiem. Un bērni visos laikos ir bijuši tādi, kā mēs viņus redzam šodien: palaidnīgi, trokšņaini, dzīvesprieka pilni un tik enerģiski, ka viņus ir grūti noturēt vienā vietā ilgāku laiku.
Pieaugušo pasaule: ‘aizliegtā zona’ bērniem
Mūsdienu biznesa, sociālās un akadēmiskās sistēmas ir novilkušas stingras, lai gan oficiāli nedefinētas, robežas ap pieaugušo pasauli, kurā bērniem ieeja nav atļauta. Nav oficiālu paziņojumu par šādu robežu eksistenci; tas ir vienkārši kā modernā sabiedrība ir strukturēta funkcionēt.
“Bet bērni taču slikti uzvedas un traucē!” tiek dots iemesls.
Taisnība, ka bērni, kuri kopš agras bērnības ir pieraduši pie pieskatīšanas un fiziskas viņu atrašanās vietas ‘kontrolēšanas’ tikai bērniem domātās vidēs (piem. skolās), kas darbojas pateicoties tam, ka bērni paklausa pieaugušo noteiktiem likumiem, visticamāk skraidīs apkārt un taisīs nekārtības, ja viņus atstās savā vaļā vietās, kur pieaugušie nodarbojas ar savām lietām.
Tomēr mums ir jāapsver arī kāds svarīgs jautājums: kā būtu, ja mēs atļautu bērnam jau kopš zīdaiņa vecuma atrasties tikai pieaugušajiem domātās vietās? Vai viņi joprojām traucētu pieaugušo sistēmas un telpu, kad viņi paaugtos?
Vai varbūt viņi dabīgā ceļā pieskaņotos pie pieaugušo vides, kurā viņi uzaug?
Pierādījums no sunnas: atrašanās kopā ar Pravieti (s) augļi
Pravieša Muhammada (s) laika mazie zēni, ieskaitot viņa paša mazdēlus, izauga par paraugmuslimiem ar spīdošiem sasniegumiem šajā pasaulē, neskaitot to izcilību, ko viņi saņems aizsaulē. Šie bērni, kuru vārdi tūlīt nāk man prātā, ir: Anas bin Māliks, Abdullāhs ibn Abbas, Abdullāhs ibn Umars, Usama bin Zeids un Alī bin Abi Talibs.
Kāds bija viņu veiksmes noslēpums?
Viņiem netikta liegta pieeja pieaugušo pasaulei, jo īpaši Pravieša Muhammada (s) klātbūtnei.
Pravietis Muhammads (s) ne vien atļāva zīdaiņiem atrasties masdžidā, laipni pacieta viņu raudas, kas nāca no telpas sieviešu puses, un spēlējās ar maziem bērniem, bet arī ļāva lielākajiem bērniem sēdēt kopā ar citiem viņa līdzgaitniekiem, klausīties, ko viņi runāja, un pat piedalīties diskusijās.
Šeit sekos piemērs vienam no šādiem gadījumiem, kad Umara ibn Al-Kattaba dēls Abdullāhs ibn Umars atbildēja uz Pravieša (s) uzdotu jautājumu par islāma zinībām. Sahih Al-Bukhāri hadīsu apkopojumā mēs lasām:
Abdullāhs ibn Umars ir atstāstījis: “Reiz Allāha Vēstnesis (s) teica: ‘Koku vidū ir viens koks, kura lapas nekrīt un kas līdzinās muslimam – pasakiet man šī koka vārdu.’
Visi sāka domāt par tuksnesī augošiem kokiem, un es iedomājos par dateļpalmu, bet kautrējos (atbildēt). Citi jautāja: ‘Ak, Allāha Apustuli (s)! Pasaki mums, kas tas ir.’ Viņš atbildēja: ‘Tā ir dateļpalma.’
Es izstāstīju savam tēvam par to, kas bija ienācis man prātā, un viņš teica: ‘Ja tu to būtu pateicis, man tas patiktu labāk par tādu un tādu lietu, kas man varētu piederēt.’”
Cits šī paša atgadījuma atstāsts Sahī Bukharī vēl pievieno šādus Abdullāha ibn Umara vārdus:
“… Es domāju, ka tā bija dateļpalma un gribēju to teikt: ‘Vai tā ir dateļpalma, ak, Allāha Vēstnesi (s)?’ Bet es paskatījos sev aiz muguras un sapratu, ka esmu desmitais un jaunākais no desmit tur sēdošajiem vīriem, tāpēc es izlēmu klusēt.”
Svarīgas lietas, ko varam mācīties no šī atgadījuma:
- Mazam zēnam esot, Abdullāham ibn Umaram bija atļauja sēdēt kopā ar Pravieti (s), kad viņš sēdēja mazā grupā; šajā gadījumā tie bija desmit cilvēki.
- Abdullāham bija tuvas attiecības ar viņa tēvu Umaru, ko pierāda tas, ka viņš atstāstīja tēvam par to, ka zināja pareizo atbildi uz Pravieša (s) uzdoto jautājumu.
- Ir pavisam normāli, ka bērns kautrējas atbildēt, esot pieaugušo sabiedrībā. Šis kautrīgums nenozīmē talantu trūkumu vai kādu citu sliktu bērna iezīmi.
- Tēvi Pravieša (s) laikā uzskatīja bērnu zināšanas par islāmu (kā to mācīja Pravietis (s)) par vairāk vērtīgām nekā citas lietas.
Mēs zinām, ka ar laiku Abdullāhs ibn Umars kļuva par vienu no taisnākajiem un ievērojamākajiem Pravieša Muhammada (s) līdzgaitniekiem – par ļoti izglītotu muslimu vīrieti.
Jautājums ir sekojošs: vai viņš būtu par tādu kļuvis, ja viņam būtu liegta izglītotu un zinošu pieaugušo sabiedrība, jo īpaši būt tuvu Pravietim Muhammadam?
Šeit es vēlētos atzīmēt vēl kāda zēna spožo intelektu – Pravieša (s) brālēnu no tēva puses Abdullāhu ibn Abbasu, kurš kļuva par ievērojamu tafsīra (Kurāna skaidrojuma) zinātnieku, kas kļuva pazīstams kā “Tardžumān Al-Kurān”.
Ironiskā kārtā, Umars ibn Al-Khattabs iedrošināja Abdullāhu ibn Abbasu, kad viņš vēl bija mazs zēns, piedalīties Pravieša Muhammada (s) pulcēšanās reizēs, pat pret citu tur esošo vīru vēlmēm, kā tas ir redzams sekojošā citātā:
“Tafsīr ibn Kathīr” ir rakstīts: “Al-Bukhārī atzīmēja Ibn Abbasa teikto: ‘Umars mēdza vest mani līdzi uz vecu vīru, kas piedalījušies Badra kaujā, pulcēšanās reizēm. Tomēr bija tā, it kā viens no viņiem juta kaut ko pret to (ka es piedalos).
Viņš teica: ‘Kāpēc tu (Umar) ved šo (jauno zēnu) sēdēt kopā ar mums, kad mums ir bērni tādi kā viņš (vecuma ziņā)?’
Umar atbildēja: ‘Patiesi, viņš ir no tiem, ko jūs pazīstat.’
Tad kādu dienu viņš uzaicināja viņus un sauca mani sēdēt kopā ar viņiem, un es nedomāju, ka viņš sauca mani būt kopā ar viņiem tajā dienā, kā vien parādīt viņiem (kaut ko).
Viņš teica: ‘Ko jūs sakāt par Dieva teikto: “Kad atnāks Allāha palīdzība un uzvara.” (Kurāns 110:1)’
Daži no viņiem teica: ‘Mums tika pavēlēts slavēt Allāhu un meklēt pēc Viņa piedošanas, kad Viņš palīdz mums un dod mums uzvaru.’
Daži no viņiem klusēja un neteica neko. Tad viņš (Umars) teica man: ‘Vai tas ir tas, ko tu saki, ibn Abbas?’
Es teicu: ‘Nē.’
Tad viņš teica: ‘Ko tu par to saki?’
Es teicu: ‘Allāhs informēja viņu par Allāha Vēstneša (s) dzīves beigām.’ ”
Vai no minētā piemēra nav skaidri redzams, ka Umaram bija liela ietekme uz Abdullāham ibn Abbasam piemītošā talanta uz zināšanām veicināšanu? Izvērtējot Umara darbības šajos divos minētajos piemēros, varam novērot viņa spēju redzēt bērnos potenciālu. Viņa intuīcija attiecībā uz bērnu spējām bija izcila, taču viņš neapstājās tikai pie šo spēju atklāšanas – viņš iedrošināja šos bērnus un rada viņiem iespēju piedalīties tā laika pieaugušo pulcēšanās reizēs, kur viņi varēja regulāri gūt izaugsmi, esot Pravieša Muhammada (s) tuvumā un klausoties viņa diskusijas par zināšanām.
Un ja mēs runājam par Pravieti Muhammadu (s), tad nav zināms, ka viņš jebkad būtu atteicis zinātkāriem bērniem savu sabiedrību.
Noslēgumā: mums ir vēl daudz jāmācās
Mūsdienās muslimu zīdaiņiem un maziem bērniem tiek liegta pieeja galvenajām lekciju zālēm, kur islāma zinātnieki runā par islāma zinībām. Šīs lekcijas parasti ietver lielu klausītāju skaitu, pretēji mazāka izmēra grupām, kādās mēdza piedalīties un runāt Pravietis (s).
Šodien masām nav pieejamas mazas, neformālas pulcēšanās ap islāma zinātniekiem, nemaz nerunājot par bērniem. Lielākā daļa masdžidu neļauj mātēm ar maziem bērniem piedalīties obligātajās lūgšanās, kā vien īpaši viņām domātās telpās.
Liekas, ka mums, zīdaiņu un mazu bērnu mātēm, būs jāsamierinās ar ekrāniem, kuros varam redzēt runātāju. Tāpēc mums ir jāvelta visa mūsu uzmanība tam, lai audzinātu bērnus pēc iespējas tuvāk islāma manierēm un etiķetei. Varbūt tad, kādu dienu, viņus ielūgs piedalīties ekskluzīvās mūsdienu islāma zinātnieku pulcēšanās reizēs.
Līdz tam laikam, es esmu pateicīga par bērnu istabu pakalpojumiem un ekrāniem. Vismaz mūsu bērni ir joprojām gaidīti – kaut arī ne tiešā klātbūtnē.
————————————————-
Raksta autore: Sadafa Farūki (Sadaf Farooqi); avots: IIPH (International Islamic Publishing House: www.facebook.com/IIPHbookstore) blogs; raksta oriģināls: http://www.iiph.com/blog/2-uncategorised/45-access-to-adult-company-a-privilege-enjoyed-by-the-children-of-the-companions