No Imāma Navavī “Četrdesmit hadīsi” krājuma

No Abū Hureiras, lai Dievs ir ar viņu apmierināts, kurš teica: “Dieva Sūtnis, lai viņam Dieva svētība un miers, teica: ‘Daļa no vīra islāma pilnīguma ir, ka viņš atstāj to, kas uz viņu neattiecas.’” (labs (hasan) hadīss – atstāstījis Tirmīzī, kā arī citi)

Paskaidrojumi

Viens no imāma Navavī “Četrdesmit hadīsi” skaidrotājiem Ibn Radžabs ir teicis, ka šis hadīss veido pamatu pareizai rīcībai un piedienīgai uzvedībai islāmā. Viņš arī citē imāmu Ibn Abū Zeidu Karavānī, Mālika skolas imāmu, kurš uzsvēris, ka pareizas izturēšanās un uzvedības pamatu veido četri hadīsi:

1) mūsu pašlaik aplūkojamais;

2) šī krājuma 15. hadīss (“Lai tas, kurš tic Dievam un Pēdējai Dienai vai nu runā labu, vai klusē”);

3) 16. hadīss (“Nekļūsti dusmīgs!”);

4) 13. hadīss (“Neviens no jums netic, kamēr viņš negrib savam brālim to, ko viņš grib pats sev.”).

Hadīsa mācības

Šis hadīss uztver, ka ticīgajam vajadzētu izvairīties no lietām, kas uz viņu neattiecas. Tādas lietas ne pārliecībā, ne runā, ne darbībā nenes svētību nedz šajā dzīvē, nedz nākamajā. Skaidrojot šo nostāju, Mālika skolas tiesību zinātājs imāms Ibn Arabī teica, ka cilvēks nespēj pievērst pietiekamu uzmanību pat visām nepieciešamajām lietām, un kādēļ tad gan viņam vēl vajadzētu iesaistīties tādās lietās, kas ne tik vien nav nepieciešamas, bet vispār uz viņu neattiecas.

Viens no imāma Navavī “Četrdesmit hadīsi” skaidrotājiem mūsdienās Džamāluddīns Zarabozo uzsver, ka islāms aizsargā sabiedrību kopumā no visa veida ļaunuma. Daudz ļaunuma sabiedrībā ceļas no tā, ka cilvēki nodarbojas ar lietām, kuras nav vajadzīgas – piemēram, iejaucas citu darīšanās, kad viņiem uz to nav nekādu tiesību, nedz arī viņiem ir kāda atbildība šai sakarā. Šāda rīcība vairumā gadījumu sabiedrībai nodara lielu postu, un Pravietis (s) ir norādījis veidu kā izvairīties no šādiem sarežģījumiem. Zarabozo arī piebilda, ka ticīgajam vajadzētu vingrināties pievērst uzmanību un iesaistīties svētību nesošās un derīgās lietās, lai nostiprinātos šāda pamatnostāja, un laiks, nauda un pūles netiktu izšķiestas pasākumos, no kuriem nav nekāda labuma ne šajā, ne nākamajā dzīvē. Izsakot šī hadīsa domu citiem vārdiem, daļa no ticīgā ticības (īmān) ir nodarbošanās ar to, kas dod labumu šajā un nākamajā dzīvē. Tas uzsvērts citā hadīsā: “Esiet dedzīgi attiecībā pret to, kas nāk jums par labu, meklējiet Dieva palīdzību un neesiet neapdomīgi.” (Tirmīzī)

Muslimiem ir pietiekami daudz lietu, kam pievērsties, pat tik daudz, ka visām var nepietikt laika. Līdz ar to aicinājums nodarboties tikai ar tām lietām, kas uz mums attiecas, ir saistīts ar jautājumu par pareizu laika izmantošanu. Būtisks ar šo hadīsu saistīts jautājums ir: kuras tad ir tās lietas, kuras ir patiesi ticīga cilvēka darīšana? Atrodot šo atbildi, rastos iespēja pareizā veidā īstenot šo hadīsu dzīvē.

Viena no lietām, kas attiecas uz ikvienu ticīgo, ir noteikto pienākumu (vādžib) izpildīšana, ieteicamo vai vēlamo darbu (mandūb) veikšana, cik daudz vien iespējams, izvairīšanās no aizliegtā (harām), kā arī atturēšanās no nevēlamā (makrūh), cik vien tas ir mūsu spēkos.

Pastāv divu veidu pienākumi – pirmie ir ikvienam veicamie neatkarīgi no tā, ko dara citi (fard `ain), bet otrie ir kopējie sabiedrības pienākumi (fard kifāja), pret kuriem tāpat nedrīkst izturēties nevērīgi un par kuru izpildi jāparūpējas. Piemērs šeit varētu būt darbs sabiedrības labā – ikviens atbilstoši savam arodam un zināšanām spēj dot nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā kopumā.

Vēl citi jautājumi, kas attiecas uz muslimu, ir mudināšana uz labo un atturēšana no ļaunā, atskaitīšanās pašam sev un tiekšanās visu, ko darām, izdarīt labākajā iespējamajā veidā (ihsān). Kurānā teikts: “Tas, kurš radīja nāvi un dzīvību, lai pārbaudītu, kurš no jums labāks darbos.” (Kurāns 67:2) Tāpat šī krājuma 17. hadīsā norādīts: “Patiesi, Dievs ir noteicis darīšanu labākajā iespējamajā veidā (ihsān) visās lietās. Tādēļ, ja jūs nogalināt, nogaliniet labi, un ja jūs nokaujat, tad nokaujiet labi. Lai katrs no jums uzasina nazi un nomierina upuri.”

Vēl viens jautājums, kas attiecas uz visiem muslimiem, bet pašlaik bieži netiek ņemts vērā, ir rūpēties gan par savām lietām, gan arī par tām, kas ietekmē sabiedrību un visu muslimu kopienu (ummu). Ir nepieciešams domāt, kā tālāk uzlabot mūsu, muslimu, stāvokli, nevis vienkārši samierināties ar to, kā ir pašlaik. Tas attiecas uz pilnīgi visu, ko mēs darām, vai mēs būtu dievlūdzēji, skolotāji, aroda pratēji vai sludinātāji – jebkurā gadījumā mums jābūt Dieva, nevis kāda cita kalpiem. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūs paverdzina tie veidi un paņēmieni, kā mūsdienās ir pierasts un pieņemts rīkoties. Ir jādomā radoši, lai uzlabotu pašreizējo stāvokli, atrast veidu, kā rīkoties, lai tas nebūtu pretrunā ar Likumu (šarī`a – Šariātu). Šai sakarā ļoti noderīgi var būt tādi mūsdienu paņēmieni kā ‘ideju radīšana’ un ‘problēmu risināšana’.

Mums ir jādomā arī par lielāka apjoma grūtībām, ar kurām sastopas mūsu sabiedrība. Tā kā mēs dzīvojam tehnoloģiju un saziņas līdzekļu ārkārtīgi straujas attīstības laikmetā, daudzi no mums tiek intelektuāli paverdzināti. Ir jādomā par nākamo paaudzi, jo mums būs jāatbild Dieva priekšā. Ja mums ir zināšanas, tās jāpielieto un jāizplata, nevis tikai jāuzkrāj. Ir jāveido sava nākotne, nevis tikai bezspēcīgi un pakļāvīgi jāstāv un jānoraugās, kā citi to izveido un uzspiež mums sevis izdomāto notikumu attīstību.

Secinājumi

Jautājumi, kas attiecas uz muslimu, ir saistīti ar viņu pašu, sabiedrību un visu muslimu kopienu (ummu). Kopīgiem spēkiem sarunu un apspriežu ceļā, mums ir jāsāk apzināties sarežģījumi un grūtības, ar ko umma sastopas. Lielāku atbildību šai sakarā nes tie, kuru rokās ir vara.

Ir jāpiesargās, lai velti neizšķiestu savu laiku un pūles, nodarbojoties ar lietām, kuras uz mums neattiecas. Mums ir jānodarbina sevi vienīgi ar to, kas patiešām nes labumu mums un visai muslimu kopienai.