Jau četrpadsmito gadu, Laila Brence kopā ar ģimeni dzīvo Karāči, Pakistānā. No 2010. gada nogales līdz 2012. gada vidum, laikraksts “Diena” publicēja viņas rakstus par Pakistānas kultūru un islāmu. Ar šo ievadrakstu, parislamu.com uzsāk šīs rakstu sērijas pārpublicēšanu.  

Jau gadiem ilgi, Karāči man nav vairs tikai punktiņš politiskajā kartē. Tā ir kļuvusi par manām un manas ģimenes mājām. Nē, es nedzīvoju smilšaina tuksneša vidū, kā samērā daudzi iedomājas Pakistānu esam. Metropole tās vistiešākajā vārda nozīmē, Karači ir pilna kontrastu, kas šodien var likt sirdij gavilēt, bet jau rīt – sažņaugties sāpēs.

Kad 2001. gada pavasarī, pēc vairākiem studijās pavadītiem gadiem ASV, es iznācu no Karači lidostas, manā priekšā pavērās jaunas dzīves sākums. Toreiz bija grūti pat iedomāties, kā tieši mani uzņems šī austrumu valsts ar eiropietei tik ļoti neierasto kultūru. ASV pavadītais laiks bija mani iemācījis cienīt atšķirīgo, tāpēc spēru savus pirmos soļus uz Pakistānas zemes apņēmības pilna būt atvērtai un pozitīvai pret mana vīra Saifudīna valsti un kultūru. 

“Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīms, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par lielās ģimenes saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem, jo tieši iekļaušanās jaunajā ģimenē bija viena no lietām, par kuru uztraucos visvairāk. Tā kā ģimene ir islāma kultūras stūrakmens, Pakistānā radu saites ir svēta lieta. Veiksmīga iekļaušanās jaunajā radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.

Radi kļuva, zināmā mērā, par atbalsta punktu, kas palīdzēja man nostabilizēties jaunajos apstākļos. Vīra māte Salarunisa vienmēr bija gatava spert solīti man pretī, lai padarītu manu dzīvi vieglāku. It kā ikdienas sīkums, bet viņa bija tā, kas ierosināja gatavot priekš manis ēdienu atsevišķā katliņā, bez čili pipariem, kurus sākumā mans vēders atteicās panest. Arī attālāko radu vidū tiku uzņemta ar līdzīgu labestību un sapratni. Fakts, ka islāms bija manis pašas apzināta izvēle, viņu, kā dzimušu musulmaņu, acīs tiek augsti vērtēts un vienmēr ir nodrošināja pret mani cieņas pilnu attieksmi.

Pakistānā pavadītais laiks ir bijis piesātināts dažādām jaunām pieredzēm. Grūtāki laiki ir mijušies ar labākiem. Jau sen vairs nejūtos šeit kā ārzemniece, bet gan kā daļa Karači daudzkrāsainās sabiedrības. Darbs vietējā ģimenes žurnālā “Hiba” un sadarbība ar vairākām izdevniecībām ir palīdzējuši man profesionāli pilnveidoties kā angļu tekstu redaktorei. Darba kolēģes un vīra draugu sievas ir kļuvušas par manu sociālo loku, ar kuru ģimenēm kopā pavadu brīvo laiku.

Kad reizi divos gados ciemojos Latvijā, dzirdu no radiem arvien jaunus jautājumus par dzīvi Pakistānā: „Laila, mēs taču par Pakistānu gandrīz neko nezinām. Pastāsti!” Lai gan interese ir neviltota, jūtu, ka vienmēr kaut kur radu apziņas dziļumos fonā peld šaubas par to, vai tiešām tur tajā Pakistānā viss ir tā, kā stāstu, jo medijos taču tiek teikts savādāk – sieviešu apspiešana, pašnāvnieki, kas spridzinās ielās, politiskie nemieri. Kad pagāšreiz, gaidot Rīgas lidostā reisu uz Turciju, uzzvanīju radiem, lai atvadītos, dzirdēju to pašu gādības pilno jautājumu: „Vai tu tiešām esi pārliecināta, ka vēlies tur atgriezties?” Pasmaidot, es atbildēju, ka uztraukumiem nav iemesla. Cilvēki ir cilvēki visur – gan Latvijā, gan Pakistānā, lai gan viņu kultūras un dzīves ritējumi ir ļoti atšķirīgi. Visur pasaulē ir gan labais, gan sliktais – vien mūsu attieksme pret notiekošo nosaka to, kā veidosies mūsu dzīve.